„Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss“

Palielināt / Enlarge

Roberta Kaleviča 1942. gadā Krasnojarskā rakstītā vēstule uz bērza tāss. FOTO no Tukuma muzeja krājuma.

Palielināt / Enlarge

Kaleviču ģimene 1936. gadā. FOTO no Tukuma muzeja krājuma.

Palielināt / Enlarge

Gražinas Gaidienes apsveikums Sofijai Mildai Melderei 1949. gada. FOTO no Tukuma muzeja krājuma.

Palielināt / Enlarge

Izsūtītie Tukuma apriņķa bērni Sibīrijā, Novostroikā, 1945. gada 5. jūnijā. FOTO no Tukuma muzeja krājuma.

Tukuma muzejs piedāvā ceļojošo izstādi Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas sagatavota ar Eiropas Parlamenta tautas partiju grupas deputātes Sandras Kalnietes atbalstu un finansējumu.

Izstādes apraksts

Izstāde veidota, izmantojot 10 reālu cilvēku rakstītas vēstules uz bērza tāss, kas 2009. gadā iekļautas UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā, kā viena no četrām nominācijām.

Vēstules uz bērza tāss rakstītas Sibīrijā – ieslodzījuma vai spaidu darbu nometnēs un nometinājuma vietās – laikā no 1941. līdz 1956. gadam. Tās saviem tuviniekiem sūtījuši represētie Latvijas un arī Lietuvas iedzīvotāji, kas piederēja vidusšķirai un bija arestēti par pretpadomju uzskatiem vai piedalīšanos pretošanās kustībā, vai izsūtīti par piederību zemniecībai, politiskajām partijām, par nevēlēšanos stāties kolhozā. Vēstuļu autoru vidū bijuši gan mazi bērni un jaunieši, gan veci cilvēki.

Eksperti uzskata, ka Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss ir simboliska nozīme Latvijas vēsturē, jo tās ir padomju laikmeta liecība, kura raksturo Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas kvalificējami kā noziegumi pret cilvēci. Pēc aptuvenām aplēsēm spriežot, Staļina kulta laikā represēti un Sibīrijā nometināti vismaz 167 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā tūkstošiem mazgadīgu bērnu. 1941. gada 14. jūnijā vien tika deportēti 15 443 (aizvesto otrajā izvedumā, tas ir LVA darbinieku precizētais skaitlis) Latvijas iedzīvotāji, bet 1949. gada 25. martā deportācijas rezultātā – 44 271 cilvēks (šis skaitlis iekļauj tos, kuri nebija uz vietas 25. martā un tika izsūtīti vēlāk).

Vēstules, to saturs, valoda, cenzēšanas zīmogi raksturo padomju totalitārā režīma iespējas kontrolēt cilvēku dzīvi. Vēstules rakstītas uz bērza tāss, kas bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls apcietinājuma un izsūtījuma vietās, īpaši Otrā pasaules kara gados. Tās bija vienīgais veids, kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Vēstulēs spilgti izpaužas arī nācijas mentalitāte: ticība labajam, rūpes par tuviniekiem, cerība izdzīvot un atgriezties mājās.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss gatavojuši, rakstījuši un sūtījuši 10 dažādi cilvēki: tai skaitā 1941. gada 14. jūnijā izsūtītais Tukuma advokāts Kārlis Roberts Kalevics (1877-1945) un Rasma Kraukle (1927-2008), pirmajā pēckara gadā apcietinātais un tiesātais Latvijas Centrālās padomes dalībnieks Voldemārs Mežaks (1914-1985), skolotājs un dzejnieks Aleksandrs Pelēcis (1920-1995), kas bija iesaistījies pretošanās kustībā, un vācu palīgpolicijā dienējušais Ernests Ķirķis (1913-1989), kā arī 1949. gada 25. martā izsūtītā zemniece Matilde Kaktiņa (1882-1956), zemnieka meitas Elza Trumekalne (dz. 1938) un Gaida Eglīte (1927-2008), kā arī latviešu skolotāja dzīvesbiedre Lizete Vadziņa-Vāciete (1920-2002) un lietuviešu skolotāja Gražina Gaidiene (1911-1989).

Izstāde sastāv no 12 saliekamiem stendiem. Ievada stendā sniegta vispārēja informācija par Sibīrijas vēstulēm, bet nobeiguma stendā – vēstures notikumu hronika, kas raksturo 20. gadsimta četrdesmito gadu vēsturisko un politisko kontekstu un apstākļus, kādos radās vēstules. 10 izstādes planšetes veltītas Sibīrijas vēstuļu uz bērza tāss autoriem un adresātiem. Katrā planšetē ir apskatāmas fotogrāfijas, vēstules un dokumenti, kas atspoguļo cilvēku dzīvi Latvijā pirms aresta vai izsūtījuma, apstākļus, kādos viņi nonāca Sibīrijā, kā arī laiku, kad viņi atgriezās Latvijā pēc soda izciešanas.

Izstāde veidota kā sekojošu stāstu virkne: Vjatlaga stāsts; Sibīrijas bērni; Jūrmalnieks lēģerī; Pretošanās kustība; Dzejnieks Sibīrijā; Sibīrijas draudzība; Skolotājs – padomju varas ienaidnieks; Mātes liktenis; Dziedot dzimu, dziedot...; Mazā Elza. Katra konkrētā cilvēka dzīvesstāsts ir ļoti emocionāls un personīgs, bet tai pat laikā raksturo tūkstošiem citu cilvēku piedzīvoto.

Tukuma muzeja izstāde Sibīrijas vēstules uz bērza tāss ir sagatavota sadarbībā ar vēl sešiem citiem Latvijas muzejiem – Latvijas Okupācijas muzeju, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju un Talsu novada muzeju, kas glabā Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss. Izstādē izmantoti materiāli arī Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja, Jūrmalas pilsētas muzeja, Valmieras muzeja un Ventspils muzeja.

Vēstuļu autori un saņēmēji

Tālāk sekos nedaudz vairāk informācijas par vēstuļu autoriem un saņēmējiem

Advokāts Roberts Kalevics (1877-1945) sodīts ar 10 gadiem stingra režīma labošanas darbu nometnē Vjatlagā par to, ka bijis Tukuma miertiesnesis (1918-1925) un Tukuma-Talsu Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks (1925-1933), dienējis 11. Talsu-Tukuma aizsargu pulkā un apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa sieva Vera (1890-1972) un jaunākais dēls Teodors (1925-1955) dzīvoja nometinājumā Krasnojarskas apgabala Kazačinskas rajonā. 1959. gada 20. novembrī Vera atgriezās Tukumā. Ar meitas Viktorijas atbalstu viņai izdevās saņemt atļauju izbraukt no Padomju Savienības. Pie draugiem Latvijā Vera atstāja visu, ko viņai varētu atņemt uz robežas, tai skaitā no Vjatlaga saņemtās vīra vēstules uz bērza tāss, kuras rakstītas krievu valodā. Latvijas Republikas proklamēšanas dienu – 1961. gada 18. novembri – viņa svinēja Austrālijā Sidnejas latviešu sabiedrībā.

Sibīrijā nonāca arī divas māsas: studente Laura (1927-2001) un vidusskolniece Rūta (dz. 1930) Rozenštrauhas. Viņu tēvs bija apcietināts par kontrrevolucionāru darbību. Māte ar pieciem mazākiem bērniem bija pārcēlusies pie radiem, jo bija brīdināta par izsūtīšanu. 1949. gada martā čekisti abas meitenes apcietināja augstskolas kopmītnēs Rīgā. Pēc mēnesi ilga brauciena lopu vagonā viņas nonāca nometinājuma vietā – Amūras apgabala Ivanovas rajonā. Meitenes darīja sievietēm nepiemērotus darbus: apstrādāja zemi, kopa teļus, strādāja ķieģeļu ceplī. Izdzīvot palīdzēja dziesmas, ko uz bērza tāsīm rakstīja un meitenēm sūtīja Lauras draudzene Gaida Eglīte (1927-2007). Viņa bija izsūtīta uz Tomskas apgabalu.

Matilde Kaktiņa (1882-1956) jaunībā bija dzīvojusi Pēterburgā un Maskavā. Viņas vīrs mira Padomju Krievijā 1919. gadā. Matilde ar trim maziem bērniem atgriezās Latvijā un viena saimniekoja Daudzevas pagasta Iecavniekos. 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja padomju karaspēks, un drīz vien Kaktiņu ģimene nokļuva nevēlamo statusā. Viņas meitu Vilmu (1914-1942) kopā ar vīru Borisu Šavrovu un diviem maziem puikām – Borisu (1938-?) un Jāni (1940-?) – deportēja uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Vilmu nošāva, Boriss mira kādā Vjatkas nometnē, zēni pazuda bez vēsts. Matildes dēls mežsargs Ļevs Kaktiņš atbalstīja nacionālo partizānu grupu un krita apšaudē ar čekistiem 1945. gada 28. oktobrī. Ļeva sievu Martu (1913-?) un meitu Ināru (dz. 1942) kā bandīta radinieces deportēja uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Matilde brauca līdzi brīvprātīgi. Viņa mira Sibīrijā 1956. gada 7. aprīlī. Tieši viņas bēru dienā pienāca atļauja atgriezties Latvijā.

Ernests Ķirķis (1913-1989) bija apguvis miesnieka amatu un strādāja gaļas veikalā kūrortpilsētā Jūrmalā. 1942. gadā Ernests salaulājās ar Lidiju un cerēja dzīvot laimīgi, bet tai pat gadā viņu iesauca vācu dienestā. 1944. gada 14. oktobrī padomju karaspēks ieņēma Rīgu, drīz vien arī Jūrmalu. 17. novembrī Ernestu apcietināja. Sevišķā apspriede 1945. gada 22. aprīlī piesprieda viņam sodu – 5 gadus labošanas darbu nometnē. Sodu viņš izcieta Široklagā (Molotovas, tag. Permas apgabalā) un Vitegorlagā (Vologdas apgabalā). Pēc atgriešanās Latvijā Ernests strādājis Majoru tirgū.

Rasma Kraukle (1927-2008) Sibīrijā nokļuva 14 gadu vecumā, bet Ilga Silgaile (dz. 1924) – 17 gadu vecumā. Viņu tēvi kopa zemi, cirta un pludināja kokus pa Daugavu. Fēlikss Krauklis (1893-1941) bija arī ērģelnieks, vietējā kora diriģents un teātra režisors, bet Aleksandrs Silgailis (1889-1942) – pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. 1941. gada 14. jūnijā abas ģimenes deportēja. Vīri mira Vjatkas nometnēs, bet sievas un bērni dzīvoja teļu būdā un izstrādāja mežus ar cirvjiem un rokas zāģiem Krasnojarskas apgabalā. Ilgas māte nomira, brālis pazuda kādā bērnu namā Kinskā. Ilga 1946. gadā kopā ar simtiem bāreņu atgriezās Latvijā ar tā saukto bērnu vilcienu, bet Rasma atbrauca nelegāli 1947. gadā. Pēc trim gadiem viņu apcietināja par bēgšanu un nosūtīja atpakaļ. Latvijā Rasma atgriezās tikai 1984. gadā.

Lietuviete Gražina Gaidiene (Gražina Gaidiene) bija studējusi franču valodu Sorbonnā, dzīvoja Lietuvas senajā pilsētā Kauņā un strādāja par skolotāju. Viņas vīrs Antanas Gaidis (Antanas Gaidys) bija arestēts par pretpadomju darbību 1945. gadā. Gražinu deportēja 1948. gadā uz Krasnojarksas apgabala Ingašas rajona Zavodovkas mežsaimniecību Novostroikas nometni. Tur viņa sadraudzējās ar latvieti Sofiju Mildu Melderi, kas ar trim bērniem 1941. gada 14. jūnijā bija izsūtīta no Tukuma apriņķa Tumes pagasta Biržjāņiem. Viņas vīrs Fricis Melderis – turīgu māju saimnieks un aizsargu organizācijas biedrs – bija no ģimenes atšķirts, nosūtīts uz Vjatlagu un miris, tikai Sofija to nezināja. Abas Sofijas meitas – padsmitnieces Lida un Dzidra – 1946. gada rudenī bija mērojušas simtiem kilometru garo ceļu cauri taigai uz Krasnojarsku, lai ar tā saukto bērnu vilcienu atgrieztos Latvijā. Sofijas dēliņš Jānis Gražinai atgādināja par pašas bērniem, kas bija palikuši Kauņā māsas ģimenē.

Voldemārs Mežaks (1914-1985) darbojās Latvijas Centrālajā padomē (LCP), kas dibināta 1943. gada 13. augustā kā demokrātisko spēku nevardarbīgās pretošanās organizācija vācu okupētajā Latvijā. V. Mežaks vadīja LCP grupu Ventspilī, organizējot bēgļu laivas no Kurzemes uz Gotlandes salu Zviedrijā, pārraidot šifrētu informāciju un izdodot nelegālu laikrakstu. LCP turpināja darboties arī padomju okupācijas laikā. Pēdējā bēgļu laiva uz Gotlandi izbrauca 1945. gada septembrī, bet galamērķi nesasniedza. V. Mežaku apcietināja 5. novembrī. Viņu tiesāja kopā ar vēl 33 citiem grupas locekļiem un piesprieda cietumsodu – 25 gadus labošanas darbu nometnē. Viņam laimējās, jo Irkutskas apgabala Taišetas nometnēs – Ozerlagā – viņš pavadīja tikai 15 gadus, būvējot Baikāla-Amūras maģistrāli. Pēc atgriešanās Latvijā viņš dzīvoja senajā Kurzemes pilsētā Jelgavā.

Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis (1920-1995) bija uzrakstījis dažus dzejoļus nelegālajam laikrakstam Kurbads. Viņu apcietināja 1946. gada 17. janvārī kā Latvijas nacionālo partizānu organizācijas dalībnieku. Tā kā viņš bijis iesaukts Latviešu leģionā un pēc kapitulācijas izvairījies no dienesta padomju armijā, viņam piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnēs Taišetā pie Baikāla-Amūras maģistrāles un 5 gadus bez tiesībām atgriezties Latvijā. Sibīrijā pagāja dzejnieka mūža 23 gadi. Pēc atgriešanās viņš dzīvoja Talsos un strādāja nekvalificētus darbus komunālo uzņēmumu kombinātā, bet turpināja rakstīt.

Mazā Elza Trumekalne bija 11 gadus veca un mācījās Madonas apriņķa Lipšu pamatskolas 3. klasē. 1949. gada 25. marta agrā rītā viņas mājās Kalnaviļķēnos ieradās bruņoti vīri un pavēlēja ģimenei sapakot mantas tālam ceļam. Elzu (dz. 1938), viņas tēvu Pēteri Trumekalnu (1904-1991) un mammu Bertu (1908-1991) lopu vagonā nosūtīja uz Tomskas apgabala Uļjanovskas rajona Petrovku. Tajā dienā deportēja arī Elzas tēvabrāļa ģimeni ar diviem maziem bērniem un daudzus citus – pavisam 44271 Latvijas iedzīvotājus. Izsūtījumā Elza daudz slimoja, tādēļ pēc atgriešanās Latvijā 1957. gadā viņa nolēma iestāties medicīnas skolā. Elza izmācījās par vecmāti un strādāja Madonā un palīdzēja nākt pasaulē tūkstošiem mazuļu.

Skolotājs Kārlis Vadziņš apcietināts 1945. gada 9. augustā par to, ka Lībagu Lauksaimniecības biedrības uzdevumā kapu svētkos bija teicis runu padomju armijas nogalināto pagasta iedzīvotāju piemiņai. Viņš tiesāts kā aģitators, jo 1942. gada 9. augustā atklātībā uzstājies pretpadomju pasākumā, turklāt – veselu gadu dienējis darba bataljonā. Sodu – 5 gadus labošanas darbu nometnēs – izcietis Ižņā, Pečorlagā un Vorkutā. Pēc atbrīvošanas 1950. gadā devies pie ģimenes: sievas Lūcijas, dēla Voldemāra un sievas vecākiem, kas bija izsūtīti 1949. gadā un dzīvoja nometinājumā Tomskas apgabala Piškinotroickas rajona Lomovickas ciemā. Atļauju atgriezties Latvijā ģimene saņēma 1957. gada 18. maijā.

Agrita Ozola