Komponista Arnolda Šturma simtgadi pieminot

Palielināt / Enlarge

Eleonora Šturma. FOTO Edmunds Mickus.

Palielināt / Enlarge

Imants Sneibis. FOTO Edmunds Mickus.

Palielināt / Enlarge

Klavieru trio. No kreisās: Inese Milzarāja, Mārtiņš Zilberts un Mārtiņš Circenis. FOTO Edmunds Mickus.

Palielināt / Enlarge

Rasma Lielmane. FOTO Edmunds Mickus.

Palielināt / Enlarge

Eleonora Šturma (no labās) saņem skatītāju apsveikumus pēc koncerta. FOTO Zigurds Mežavilks.

Latvijas Konservatorijā un Latvijas mūzikas dzīvē Arnolds Šturms (1912, Dobele – 1999, Ņujorka) vispirms ienāca kā flautists. Mācījās flautas spēli pie prof. Jāņa Neimaņa, 1934. gadā absolvēja Konservatoriju ar brīvmākslinieka grādu, uzsāka darbu Latvijas Nacionālās operas orķestrī, bija pazīstams arī kā kamermūziķis un Radiofona solists. Ne velti tieši viņu 1940. gada rudenī Latvijas Konservatorijas vadība uzaicināja par augstskolas mācībspēku – flautas klases vadītāju, un šo darbu Šturms veica līdz 1944. gadam.

Tālākajos dzīves ceļos, kas pēc Vācijas gadiem Arnoldu Šturmu noved ASV, flautas spēlei līdzās stājas arī citas muzikālās aktivitātes – gan koru vadība Vācijā, gan mūzikas publicista un pedagoga darbs. Tomēr aizvadītajā cēlienā mūziķa domās un izjūtās acīmredzot ir uzkrājies daudz kas tāds, kas izsakāms tikai paša sacerētos skaņurakstos, paša radītās partitūrās.

Un tā, 50. gados, studējot Džordža Pībodija (George Peabody) koledžā Nešvilā, Tenesijā, Arnolds Šturms kā mūziķis piedzimst otrreiz – nu jau kā komponists. Kopš šī laika līdzās flautas spēles un kamermūzikas pedagoga pienākumiem Roosa mūzikas skolā Bruklinā, Ņujorkā, koncertdarbībai un regulāri veiktam mūzikas publicista darbam, krājas un pildās arī Arnolda Šturma kompozīciju pūrs.

Liktenis ir lēmis Arnoldam Šturmam atgriezties Latvijā: gan muzikāli simboliski – ar savām kompozīcijām, gan tieši – vairākkārt ciemojoties dzimtenē. Un tad jau uz mūžīgu palikšanu – no aizokeāna pārvesto komponista pelnu urnu glabā Rīgas Pirmo Meža kapu Komponistu kalniņa smiltaine.

Arnolda Šturma mūzika Latviju sasniedza jau Trešās atmodas pirmajos gados. Kopš tā laika viņa sacerējumi periodiski skanējuši gan jauktajos koncertos un radioraidījumos, gan arī trijos autorkoncertos Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā. Pēc komponista aiziešanas viņsaulē ciešu saikni ar Latvijas mūziķiem uztur Šturma kundze – mākslas zinātniece Eleonora Šturma.

Te vietā atcerēties, ka kopš pagājušā gada, pateicoties Šturma kundzes grāmatas 50 gadus mākslai pa pēdām izdevumam, arī Latvijas interesentiem kļuvis pieejams materiāls, kas sniedz plašu ieskatu latviešu tēlotājas mākslas norisēs 20. g.s. otrajā daļā ārpus dzimtenes.

Bet to, ka turpinās sadarbība mūzikā, skaisti apliecināja trešdien, 13. jūnijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notikušais Arnolda Šturma simtgades autorkoncerts ar Eleonoras Šturmas ievadvārdiem. Pārstāvētas bija divas galvenās Šturma daiļrades jomas – vokālā un instrumentālā kamermūzika. Protams, goda vieta bija ierādīta paša komponista instrumentam – izskanēja 1960. gadā sacerētā, neoklasiskas stilizācijas iekrāsotā Ceturtā svīta flautai un klavierēm (spēlēja flautists Imants Sneibis un Ventis Zilberts), kā arī 1975. gadā tapusī, kontrastējošā, arī dramatiskas un traģiskas izjūtas ietverošā Svīta flautai un klavierēm (spēlēja flautiste Ilze Urbāne un Ilze Dzērve).

Plašu izjūtu loku aptvēra Latvijā jau vairākkārt dzirdētā un radiofondos ieskaņotā Poēma vijolei un klavierēm (1985). To kopā ar Venti Zilbertu atskaņoja vijolniece Rasma Lielmane, kurai šis darbs ir veltīts. Paldies māksliniecei par nenogurstošu latviešu mūzikas popularizēšanu ārzemēs visā radošā ceļa garumā un rosīgo darbību kontaktu atkalnostiprināšanā nule aizvadītajās desmitgadēs!

Jaunums turpretim koncerta apmeklētāju lielākajai daļai bija Airas Rūrānes (soprāns) un Anša Saukas (bass) kopā ar koncertmeistaru Venti Zilbertu sagatavotais ieskats Arnolda Šturma vokālajā kamermūzikā.

A. Rūrāne dziedāja dziesmu ciklu Četras liriskas dziesmas ar Klāras Zāles dzeju (1962–1963): Mēness kokle, Mirklis ārpus laika, Sudrabainais avots, Nogremdētā dārzā.

A. Sauka savukārt bija izvēlējies trīs kompozīcijas no cikla Četras dziesmas ar Ainas Kraujietes vārdiem (1963–1964): Miglā, Mistērija, Svētceļnieki. Žanra ziņā šīs dziesmas visdrīzāk saucamas par monologiem, par dzejoļiem ar mūziku, jo balss un klavieru loma te pilnībā līdzvērtīga. Savukārt dzejas daudznozīmīgie, simboliskas slodzes piepildītie tēli daudzviet vedinājuši autoru uz apcerošu izteiksmi un smalku iztēlojošu detaļu ietveršanu nošu tekstā. Te, piemēra pēc, sākumrindas no Klāras Zāles dzejoļa Sudrabainais avots, kuras prasīties prasās būt izteiktas mūzikā:

Avots, sudrabainais avots
Mēnešainā naktī dzied
Un uz pirkstu galiem puķes
Klausīdamās tuvāk iet.

Tomēr īpaši gribu izcelt šajā koncertā skanējušo Trio klavierēm, vijolei un klarnetei (1968), kuru aizrautīgi un aizraujoši atskaņoja Inese Milzarāja (vijole), Mārtiņš Circenis (klarnete) un Mārtiņš Zilberts. (Mārtiņš Zilberts, blakus minot, ir Venta Zilberta dēls, un šobrīd viens no spožākajiem savas paaudzes pianistiem Latvijas koncertmeistaru saimē.) Kas šajā mūzikā notiek, par to bija ļauts fantazēt katram klausītājam pašam, bet tas, ka ansambļa instrumenti visu laiku bija nepārtrauktā darbībā, sadarbībā, dialogos, monologos un polilogos gan savstarpēji sastrīdoties, gan izlīgstot, gan vienojoties kopīgā pārdomu vai līksmes noskaņā – tas nu bija nepārprotami skaidrs. Tāpēc Trio klausīties bija patiess prieks un bauda.

Eleonora Šturma Mūzikas akadēmijā bija sastopama arī piektdien, 15. jūnijā, kad augstskolas rektora prof. Arta Sīmaņa un prorektora prof. Normunda Vīksnes aicināti, uz skatuves kāpa un augstskolas beigšanas diplomu saņēma simts jaunu mūziķu – bakalauri un mākslas maģistri (Mag.art.). Viena no maģistrantēm – komponiste Laura Gustovska – no Šturmas kundzes rokām saņēma arī Arnolda Šturma balvu. Tādu jau kopš 2005. gada ik vasaru saņem viens no jaunajiem flautistiem un/vai komponistiem. Paldies par jauniešu atbalstīšanu, – mākslas stafete turpinās.

Ilma Grauzdiņa
Laikrakstam „Latvietis“