Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Pašportrets pie ābolu vainaga“. 2011. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Klusā daba ar puķēm“. 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

„Ābola stāsts“ FOTO Māris Brancis.

29. jūlijā Rundāles pils pilskungam, mākslas vēsturniekam un gleznotājam Imantam Lancmanim palika 70. Mākslinieka personālizstāde Ābola stāsts, kas visu septembri bija skatāma Rīgas galerijā, bija sabalsota ar viņa iespaidīgo mūža gadskārtu.

Jubilārs ir viens no Latvijas pašiem, pašiem izcilākajiem prātiem, intelektuāļiem. Ne par velti viņš savulaik tika nosaukts kā viens no iespējamiem Latvijas prezidentiem. Spožās valodas, dziļās vēstures un mākslas vēstures zināšanas, iekšējā kultūra, ārējā elegance, atturīgums un pietāte pret sarunu biedru, cita domām, šķietami neierobežotās prāta spējas padara viņu par unikālu personību abpus Daugavai. Arī viņa izstādes pēdējā laikā ir tikpat neatkārtojamas, vienreizējas. Šī Rīgas galerijā nav izņēmums.

Sākumā tā liekas visai dīvaina – 1. stāvā sakoncentrētas agrāk redzētas gleznas, izņemot vienu – pašportretu, kamēr otrajā – Ābola stāsts. Tikai pamazām atklājas redzētā dziļākā jēga.

Imants Lancmanis nebūtu viņš, ja pašportretu veidotu kā ierasts – mazāk vai vairāk subjektīvu vai glaimojošu paša ģīmetni. Kā mākslinieks izteicies, viņu piesaista 17. gadsimts, kad glezniecībā un citos mākslas veidos daudz kas izteikts simbolu vai alegoriju valodā. Pašportreta lielāko daļu aizņem ābolu vainags (tāpēc darbs saucas Pašportrets pie ābolu vainagu), sevi mākslinieks nobīdījis kreisajā apakšējā stūrī. Kā Jānis Kristītājs Leonardo da Vinči gleznā Imants Lancmanis ar roku vērš vērotāja skatienu augšup uz vainagu ar pāršķelto ābolu centrā, no kura krīt laukā sēkliņa. Vainags veidots no ābeles zariem. Ja acis slīd no augšas lejup, varam izsekot vienam ābeles gadam – no pumpuru plaukšanas un ziedēšanas pavasarī, ābolu briešanas rudenī līdz to sapūšanai un kailajiem zariem ziemā. Mūsu priekšā ir simbolisks cilvēka dzīves attēlojums – no bērnības līdz nāves stundai.

„Koki izdzīvo savu likteni, saskaņā ar Dabas pilnības likumu laižot pasaulē neskaitāmus pēcnācējus, kuru sūtība ir sagādāt atkal jaunas un jaunas ābeles,“ raksta mākslinieks izstādes anotācijā. „Ir jāapbrīno Dabas sakārtotība un tās aprites nenovēršamās likumsakarības: āboli dzimst, lai aizietu bojā un atkal atdzimtu, bet to pārvērtības tikai apliecina Dieva pasaules lielo kārtību un katras tās daļas dziļo pastāvēšanas jēgu.“

Šķiet, ka Imants Lancmanis, sasniedzis tik ievērojamu jubileju, izvērtē savu pastāvēšanu, savu mūžu. Ja šāds pieņēmums ir pareizs, tad viss izstādē nostājas savās vietās. Lejas stāvā mākslinieks sakoncentrē uzmanību uz glezniecību (viņš 1966. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un tātad ir diplomēts gleznotājs), kuru bieži nācies pamest novārtā Rundāles pils muzeja dēļ. Tas viņa mūža varbūt pats lielākais vainagojums. Tur Imants Lancmanis strādā kopš 1964. gada, bet kopš 1976. gada ir tā direktors. Blakus pašportretam sievas Ievas Lancmanes portrets, ar kuru nodzīvots kopā turpat vai viss mūžs un kura 2007. gadā atstāja viņu vienu Šaisaulē, klusās dabas, kuras inspirējis tas pats 17. gadsimts, un vēl pirms pāris gadiem rādītais lielais cikls Piektais bauslis. Glezniecībā atklājas gan viņa augstā profesionalitāte, gan ideāli, gan domātājs krāsās un tēlos.

2. stāva ekspozīcija, kas devusi izstādei nosaukumu Ābola stāsts, ir dzīvi pieredzējuša cilvēka un mākslinieka likteņa izvērtējums alegorijā par ābolu. Šeit 120 gaismas attēlu, kā jubilārs nodēvējis fotogrāfijas, iziet to pašu apli no agrīna pavasara ar koku mošanos līdz ziemas stingumam, ko redzam pašportretā. Lielāka un mazāka izmēra gaismas attēli kārtojas grupās un rindās, kāpj augšā virs logiem un durvīm, pat noklājas uz grīdu. Ar šīm fotogrāfijām viņš detalizēti stāsta par Lielās Dabas un Dieva iedibināto pasaules kārtību. Pumpuri pirms vaļā sprāgšanas, ziedu gubas un daudzi tuvplāni, pēc tam augļi neskaitāmās variācijās un tā tālāk, līdz iznīcība dara savu darbu. Sala sastindzinātie dārzi nmanot pāriet pavasara vēsmās. Gals un sākums vienuviet. Prieks mijas ar brieduma laika vitalitāti, kas dilst, dienām ejot. Lūk, tad akurāt nāve ar' klāt. Ceļš beidzas, bet turpat jau atkal sākas.

Šādu izstādi ar šādu kopsavilkumu var uztaisīt cilvēks – dzīvesgudrs domātājs, kurš apjautis Lielo Noslēpumu. Tas ne katram dots. Vēl jo vairāk šajos laikos, kad lielāko daļu ļaužu prātu aizņem ekonomiskās un politiskās kaislības. Turpretim Imants Lancmanis stoiciskā mierā un lepnumā runā par mūžību, it kā pasaules kņada viņu neskartu. Skar jau, tikai mākslinieks neļauj sevi sadrumstalot. Viņš ir nonācis tajā punktā, kad jāizvērtē sevi un padarītais. Imants Lancmanis ar izstādi arī skatītājam liek apstāties, padomāt, izvērtēt un soļot tālāk. Viņam vēl ceļš priekšā. Mums ar'.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“