Gaismas pils

Ne tikai mūsu sabiedrība, arī starptautiskie politikas vērotāji ārpusē pamanījuši, ka Latvijā notiek pašmērķīga savas valsts nonicināšana un nomelnošana, ar ko aizrāvusies liela daļa Latvijas mediju un kas liek domāt, ka mūsu prese nav brīva. To apliecina kaut vai nesen pavīdējusī ziņa, ka ASV nevalstiskā organizācija Brīvības nams (Freedom House) preses brīvību Latvijā novērtējusi ar reitingu 26, ievietojot dalītā 54.-56. vietā pasaulē (no 196 valstīm). Gan Igaunijas, gan Lietuvas prese novērtēta augstāk. Šāda situācija ir zināmi draudi arī valsts drošībai, jo pavisam nesen mēs varējām lepoties ar brīvu presi – vēl 2003. gadā starptautiskā organizācija Reportieri bez robežām Latvijas presi ievietoja 11. vietā (no 160 valstīm).

Visā pasaulē atkarīgas preses izdevumi publicē to, ko no viņiem gaida īpašnieki vai politiķi, un kāpēc lai Latvijā būtu savādāk. Patiesi neatkarīgu mediju pie mums ir ļoti maz. Normāla, kritiska pētnieciskā žurnālistika, ko redz arvien mazāk, ir pozitīva un konstruktīva parādība. Turpretim, ja prese vairo dusmas un naidu, ja tā neizglīto, bet izplata baumas, lasītāji savas nezināšanas dēļ kļūst viegli manipulējami un galu galā iegrimst bezcerīgā grūtsirdībā. Tā tas ir noticis Latvijā.

Līdz šim biju domājusi, ka gandrīz vienīgā pēctecīgā politika atjaunotajā Latvijā saistās ar rūpīgi pārdomātām privatizācijas shēmām. Kaut arī nomainās varas paaudzes, valsts likumos iestrādātie melnie graudi izrādījušies dzīvotspējīgi un tāpat kā visi melnie graudi, arī šie nodara lielu kaitējumu sabiedrības labumam.

Tomēr 3. maijā biju klāt notikumā, kas apgāza manu pesimistisko pieņēmumu. Šajā dienā svinēja Nacionālās bibliotēkas spāru svētkus. Ceļš līdz svētkiem bija garš, tas ilga vairāk nekā 20 gadus. Tiesa, esam pieraduši, ka slikto ceļu dēļ mūsu dzimtenē visi attālumi ir daudz lielāki, nekā citās valstīs, kur ceļi tiešā un pārnestā nozīmē ir gludi.

Nacionālās bibliotēkas idejas autoriem un atbalstītājiem gadu desmitiem nācies cīnīties gan ar pretestību, gan ar muļķību. Daudzkārt pieredzēts, ka Latvijā robeža starp šīm parādībām ir kā jūrā novilkta līnija, citiem vārdiem sakot, tās nav.

Patērējot neadekvāti lielu laika un enerģijas daudzumu, Daugavas kreisajā krastā ir īstenojies arhitekta Gunāra Birkerta radītais siluets, kas pavisam drīz būs jāapdzīvo, jāpiepilda ar saturu, jāpadara par mājokli nācijas gara spēkam.

Kādreiz, ap to pašu laiku, kad dzima ideja par jaunu Nacionālo bibliotēku, Daugavas labajā krastā skaļrunī izskanēja vārdi, ko translēja TV un radio, par ko rakstīja visas avīzes: „Mums nav karaspēka, mums ir gara spēks.“ Toreiz mēs lepojāmies ar savu gara spēku. Tagad mums ir savs karaspēks, bet gara spēks ir saguris. Bez gara spēka tautu un valsti var viegli ievainot. Arī mūs var viegli ievainot.

Nacionālās bibliotēkas spāru svētkos bija iespēja atskatīties uz laikiem un notikumiem, kas risinājās paralēli ar bibliotēkas idejas realizēšanos. Sākumā bija Baltijas ceļš, tad barikādes, pārtikas normas un degvielas trūkums, Skrundas lokatora uzspridzināšana. Šajos gados Latvija pievienojās Eiropas Savienībai un NATO. Šajos gados pieredzētas arī banku Baltija un Parex nelietības, kas katra atsvieda valsts attīstību par vairākiem gadiem pagātnē un mazināja cilvēku uzticību. Nedaudzi latviešu bēgļi ir atgriezušies dzimtenē, pārāk daudzi ir to pametuši. Šajā laikā ir uzcelti tirdzniecības centri, viesnīcas, banku un daudzas citas privātas ēkas. Sabiedrisku būvju tikpat kā nav bijis. Bērni, kuri tolaik piedzima, tagad ir pilngadīgi.

Gandrīz visi bijušie kultūras ministri pielikuši plecu, lai bibliotēkas projekts virzītos uz priekšu. Pēc pavisam nedaudz gadiem Nacionālā bibliotēka sagaidīs savu stundu.

Arhitekts savu vīziju nodēvējis par Gaismas pili. Šo simbolu radījis dzejnieks Auseklis, kurš tālajā 1873. gadā sacerēja dzejoli un 1899. gadā Jāzeps Vītols to komponēja. Gaismas pils ir mūsu tautas gudrība un gara spēks, kam jāpalīdz pacelties no dzīlēm. Pagātnes spēks var balstīt, bet ne aizstāt šodienas gara spēku, kas katrai paaudzei jārada no jauna.

Tajā brīdī, kad augšup pret pelēkajām debesīm pacēlās zaļais vaiņags, kas tagad rotā spāres, un koris Kamēr dziedāja Gaismas pili, šķita, ka klāt ir ne tikai pašreizējās, bet arī bijušās un nākamās paaudzes. Šis brīdis bija tikpat nopietns un lepnuma pilns kā 1988. gada 11. novembra vēja pluinītais rīts, kad Rīgas pils Svētā gara tornī uzvaroši pacēlās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Arī tas nenācās viegli un pretestība bija vēl nopietnāka un lielāka nekā bibliotēkas sakarā.

Ar jauno Gaismas pili Daugavas krastā mūsu cilvēki var lepoties un tas arī notiek, jo ne velti atklāto durvju dienā pie celtnes vārtiem stāvēja gara rinda gribētāju to apskatīt. Nacionālā bibliotēka ir pavisam jauns akcents Latvijas tēlam pasaulē, parādot, ka mūsu valsts un sabiedrība, neraugoties uz visām grūtībām, tomēr nav zaudējusi savu gara spēku un spēju orientēties pietiekami sarežģītajā mūsdienu pasaulē.

Anna Žīgure
Pirmpublicējums „Latvijas Avīze“ www.la.lv