Saulains rāmums un gracioza elegance...

Elza Stērste.

18. martā paiet 125 gadi kopš dzimusi rakstniece, dzejniece un tulkotāja Elza Stērste – jurista un literāta Andreja Stērstes meita, dzejnieka Edvarta Virzas sieva un rakstnieces, tulkotājas un diplomātes Annas Žīgures vecmāmiņa.

Jau agrā bērnībā Elzas Stērstes dzīve cieši saistīta ar literatūru, mājās daudz grāmatu, daudz tiek lasīts un agri jau top pirmie dzejoļi. Elzas tēvs advokāts Andrejs Stērste (1853–1921), tulkodams Aleksandra II 1864. gada tiesu ustavus, liek pamatus latviešu juridiskajai terminoloģijai. Viņa veikums valodniecībā, latviešu valodas attīstībā tiek salīdzināts ar Kronvaldu Ata ieguldījumu. Stērstu Andrejs ir pirmās latviski rakstītās zinātniskās gramatikas Latviešu valodas mācība (1879–1890), mācību grāmatu Vadonis latviešu valodas mācībā (1882) un kopā ar Matīsu Kaudzīti izstrādātās trīsdaļīgās lasāmgrāmatas Sēta un skola (1882–1884) autors.

Ģimenē, kurā aktīvi un diendienā ne vien kopj latviešu valodu, bet par to cīnās, uzaug Elza Stērste (1885–1976). Viņa studējusi Pēterburgas konservatorijā klavieru klasē, Sorbonnas universitātē mākslas vēsturi, kur diplomdarba temats ir franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire) estētika. Elzai daudzas Bodlēra domas un izjūtas sasaucas ar viņas pašas domām, un kā slavenā dzejnieka vadīta, Elza Stērste iepazīst Bodlēra Parīzi.

Elza Stērste strādājusi par skolotāju, 20. un 30. gados strādājusi literāru darbu. 1913. g. iznāk viņas pirmais dzejoļu krājums Prelūdijas. Elza Stērste rakstījusi arī dzejoļus un stāstus bērniem, lugas Leļļu teātrim. Sarakstījusi romānu Andreja Zīles dzīve, kas ir tēva Andreja Stērstes dzīvesstāsts. Tulkojusi franču rakstnieku darbus. 1931. g. viņas tulkojumā tiek izdota latviešu dzejas antoloģija franču valodā.

Īsi pēc I Pasaules kara Elza iepazīstas ar Edvartu Virzu (1883-1940), kurš jau bildinot, piešķir Elzai iesauku Marselīne, un tā tas paliek visu dzīvi. Kopdzīve nav viegla. Piedzimst meita Amarillis. Gadu gaitā Elzai nākas daudz ciest, bet, cienot savu Dzejnieku, Marselīne nekurn. Virza aiziet mūžībā īsi pirms krievu okupācijas, kurai seko Otrais Pasaules karš un vācu un atkal krievu okupācija.

1950. gadu sākumā Stērsti apcietina uz ielas, ievieto cietumā un izsūta uz Sibīriju. Tam par iemeslu ir interese par franču kultūru un literatūru, un kā franču grupas dalībniece Stērste tiek izsūtīta uz Sibīriju (1951–1955). Pēc atgriešanās Latvijā iespēju robežās, jo veselība ir neatgriezeniski iedragāta Sibīrijā, viņa turpina savu literāro darbību.

Pavisam kopā Elza Stērste izdevusi sešas dzejas grāmatas un vairākas izlases. Krājumam Mezglotie pavedieni; Dzejoļi 1929-1934 piešķirta Kultūras fonda balva 1934. gadā.

Anna Žīgure ir Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeita. Viņas māte Amarillis ir abu dzejnieku vienīgā meita. Anna pieredz pēckara gadus Rīgā, piedzīvo vecmāmiņas Elzas Stērstes izsūtīšanu uz Sibīriju un vēlāk vecmāmiņas atgriešanos.

2005. g. izdevniecība Jumava izdod Annas Žīgures grāmatu Marselīne. Elza Stērste. Dzīves dzeja. Autore to veltī Stērstu dzimtas stiprajām sievietēm – Stērstu Andreja sievai Elizabetei un abu meitām Elzai, Helēnai, Aleksandrai un Marijai. Elza ir vecākā, arī stiprākā un, būdama dzejniece, arī pazīstamākā no māsām. Grāmatas 2. daļā Anna Žīgure atlasījusi Elzas Stērstes dzeju, sākot no pašiem pirmajiem līdz pat pēdējiem, kas rakstīti 70. gadu vidū, neilgi pirms dzejnieces nāves. Grāmatā ievietoti arī Sibīrijas izsūtījuma laikā sarakstītie dzejoļi. Kā jau agrāk tiku rakstniecei minējusi, manuprāt, uzrakstot šo grāmatu, viņa savai vecmāmiņas piemiņai ir uzcēlusi visvērtīgāko un paliekošāko pieminekli.

IN