Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Purvīša balva logo.

Uzvarētājs Kristaps Ģelzis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Purvīša balvas kandidāti. FOTO Māris Brancis.

18. februārī Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls pulcēja lielu skaitu skatītāju. Intriga bija jo sakāpināta – tovakar bija jāpasludina, kurš no astoņiem pretendentiem – Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Kristīne Kursiša, Imants Lancmanis, Kaspars Podnieks, Mārtiņš Ratniks, Inta Ruka un Krišs Salmanis – kļūs par Purvīša balvas 2011 laureātu. Atgādināšu, ka šo balvu finansē SIA Alfor īpašnieks Jānis Zuzāns.

Iepriekšējā balva tika piešķirta pirms diviem gadiem – 2009. gadā, un to saņēma Katrīna Neiburga par video instalācijām Solitūde un Topoloģija. Kopš tā laika ekspertu komisija septiņu cilvēku sastāvā, starp tiem Elita Ansone, Laima Slava, Ieva Kulakova un citi, sekoja Latvijas mākslas dzīves norisēm un sešas reizes gadā izvēlējās iespējamos pretendentus nākamajam apbalvojumam. Starp tiem bija gan gleznotāji vecmeistars Edvards Grūbe, jaunie jaunākie kolēģi Arturs Bērziņš, Andris Eglītis, gan foto mākslinieki un laikmetīgās mākslas adepti Miks Mitrēvics, Alnis Stakle, Dace Džeriņa. No izvēlētajiem pretendentiem žūrija izraudzījās astoņus finālistus, kuri darbi tad arī veido jaunāko izstādi.

Dienu pirms Purvīša balvas pretendentu izstādes atklāšanas starptautiska žūrija – Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, muzeja direktore Māra Lāce, mākslas zinātnieki Eduards Kļaviņš, Helēna Demakova, Inga Šteimane, kolekcionārs Andris Kļaviņš, balvas finansētājs Jānis Zuzāns, Anda Rotenberga no Polijas, Dr. Dmitrijs Ozerkovs no Krievijas un Dr. Lolita Jablonskiene no Lietuvas – no astoņiem māksliniekiem izraudzījās laureātu.

Kā jau tas bija gaidāms un kā Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte izstādes vernisāžā un laureāta paziņošanas ceremonijā teica – izraudzīties labāko no šiem dažāda vecuma, dažādu laikmetīgās mākslas novirzienu un dažādas pieredzes autoriem bijis ļoti grūti. „Tā līdzinājās ruletei,“ viņa paziņoja

Divu stundu ilgajā slēgtajā sēdē tikai ar dažu punktu pārsvaru uzvarētājs kļuva Kristaps Ģelzis. Kad Māra Lāce paziņoja rezultātu saintriģētajai publikai, iestājās saspringts klusums. Varēja just, ka Kristapam Ģelzim tas bija jo liels pārsteigums – šādu iznākumu viņš nebija gaidījis. „Es jūtos kā pēc atentāta,“ bija viņa pirmie vārdi pēc balvas pasniegšanas. Purvīša balva lielā mērā ir laimes spēle.

Neielaižoties apspriest katra kandidāta – izstādes dalībnieka darbus, jāteic, ka tie ir pārāk atšķirīgi, lai tos salīdzinātu. Ilmārs Blumbergs, Imants Lancmanis un Kristaps Ģelzis strādā ar tradicionāliem izteiksmes līdzekļiem – audekla vai papīra plakni, eļļas vai akvareļa krāsām, izmanto zīmējumu, dažkārt paskaidrošanai vai domas pastiprināšanai un paplašināšanai pievieno fotogrāfijas, kino un priekšmetus, veidojot instalācijas. Inta Ruka un Kaspars Podnieks dod priekšroku fotogrāfijai, Mārtiņš Ratniks – video, Kristīne Kursiša un Krišs Salmanis veido instalācijas un video. Visi tomēr ir tā saucamās laikmetīgās mākslas veidotāji, kuri paplašina skatījumu uz mākslu un pasauli ar jaunām iespējām, skatījumu, līdzekļiem. Māksla tomēr nav sports, kur katrs cīnās par pirmo vietu, augstāko rezultātu. Te viss pastāv līdzās. Vai tomēr nebūtu pareizāk, ja šai balvai tāpat kā Oskaram Amerikas kino industrijā būtu vairākas nominācijas – teiksim, tradicionālā māksla, foto un video un instalācijas? Protams, arī tad uzvarētāja izvēle līdzinātos ruletei vai laimes spēlei, taču vai nebūtu godīgāk?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“