|
|
Laiks Latvijā: |
Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (3)
LAAJ (1957–1969). Drīz būs 25 gadi kopš Rīgas krišanas
Laikraksts Latvietis Nr. 902, 2026. g. 17. sept.
Valda Liepiņa -
Ieteikt draugiem.lv
Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skola 1964. gadā. FOTO Ervīns Nāgels.
Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skola 1963. gadā. FOTO Ervīns Nāgels.
Tautas deju kopa „Ritenītis“ ap 1959. gadu. FOTO no Ilgas Groot personiskā arhīva.
94 balsu kopkoris Austrālijas latviešu 8. Kultūras dienās Brisbanē 1958. gadā. Diriģents Kaspars Svenne. FOTO J. Zandmanis.
Austrālijas latviešu 9. Kultūras dienu panorāma. Augšējā rindā no kreisās: E. Silkams un Sp. Klauverts pārrunā lirikas vakara iespaidus, K. Svenne diriģē viru kopkori, KD rīcības komitejas pr-dis Ed. Šmugajs apsveic godalgotā tautas tērpa nēsātāju Z. Ābolu. Vidus rindā: solistu koncerta dalībnieki M. Stūre, L. Sapale un Dz. Veide, „gudrie brāļi“ Cintis (U. Siliņš) un Poķis (V. Ducmanis) A. Brigaderes „Lolitas brīnumputna“ izrādē, Z. Bārda paziņo AL un LPB godalgas Austrālijas Latvietī iespiesto stāstu autoriem. Apakšējā rindā: jaunatnes koncerta soliste M. Biezaite atskaņo J. Vītola 10 latviešu tautas dziesmas, kopkoru koncerta diriģenti K. Svenne, J. Puisēns, E. Ozoliņš, V. Bendrups un V. Rullis ar balvām – ozola vaiņagiem un diriģenta zižļiem. FOTO R. Āboltiņa un V. Motmillera fotomontāžā.
Tautsaimnieks A. Dukats, kas ievēlēts par LAA prezidija priekšsēdi. FOTO Andrejs Lejietis.
Otrais turpinājums. Sākums LL900, LL901.
Politiskā cīņa
„Politiskā cīņa, kuras mērķis ir Latvijas brīvība, latviskās pašapziņas stiprināšana un aprūpes darbs – tiem jābūt trim galvenajiem mērķiem Latviešu apvienības Austrālijā turpmākajā darbā,“ teica Artūrs Bērztīss, kad LAA delegātu sanāksmē 3. janvārī viņu ievēlēja par LAA prezidija priekšsēdi nākamajiem 2 gadiem. LAA prezidijs, sekojot līdzšinējai rotācijas kārtībai, no Adelaides pārceļas uz Melburnu. (Austrālijas Latvietis, Nr. 368, 10.01.1957.)
Pirmajos Latviešu apvienības Austrālijā (LAA) pastāvēšanas piecos gados Austrālijas latviešu sabiedrība bija izaugusi pārsteidzoši strauji. Vērts atcerēties, ka dibināšanas sanāksme 1951. gadā notika Austrālijas ziemas vidū neapkurinātajā luterāņu baznīcas Dorkasa ielas zālē Dienvidmelburnā. Par šādu varonību dāmas, kuru galvgalā stāvēja Dr. Alma Draška, dibinātājus sasildīja ar karstu buljonu, tikpat karstām desiņām, siltiem vārdiem un aukstiem cepumiem. Tolaik nebija ne savu namu, ne skolu – vien pārliecība, ka Latvijas neatkarība un latvietības uzturēšana ir augstākais mērķis jaunajā mītnes zemē.
Dzimst un skolojas
Iesoļojot otrajā piecgadē, Austrālijas latvieši jau var lepoties ar skolām gandrīz visos centros, dažos arī latviešu īpašumi iegūti un nami uzcelti vai plānoti. Līdz 1969. gadam skolēnu skaits aug un parādās pirmie Austrālijas latviešu skolu absolventi. Notiek teātru izrādes, veidojas tautas deju kopas un kori. Cerība uz drīzu atgriešanos dzimtenē vēl nav pavisam mirusi, taču pamazām jāpieņem, ka arī Austrālijā jānodrošina sava un sabiedrības izdzīvošana.
Piecdesmitajos gados dzimst pirmie latviešu pēcteči Austrālijā. Cik nozīmīga bija jaunās paaudzes pievienošanās jaunajām ģimenēm, lasām laikrakstā „Austrālijas latvietis“. „Jaunais žurnālists Jānis Sproģis Balaratā pēdējos mēnešos pēkšņi kļuvis ļoti bagāts. Ne jau tāpēc, ka viņš ir Latv. preses biedrības Austrālijas kopas kasieris, bet J. Sproģis nupat būs pabeidzis savas jaunās mājas būvi, nopircis arī jaunu auto un tā ģimene aplaimota ar pirmdzimtās Dainas brālīša Kārļa atnākšanu pasaulē. No visām augšminētajām bagātībām J. Sproģis par vērtīgāko uzskata Kārli.“ („Nedēļas piezīmēs“, Austrālijas Latvietis, Nr. 337, 26.05.1956.) Šo rindu autorei ir aizkustinoši to lasīt, jo Kārlis un 2025.–2026. gada LAAJ priekšsēde Anita Andersone bija manas Melburnas latviešu skolas „Daugava“ klasesbiedri. Tā mēs kopā septiņus gadus katru sestdienu mērojām ceļu uz Elvudu, kur bija latviešu nams. Tāpat kā citās pilsētās, visas stundas no sākuma nevarēja notikt latviešu namos, un daļa stundu notika tuvējās baznīcās vai pilsētas namos.
Jau 1961. gada Kultūras dienās Jaunatnes koncertā uzstājās Adelaides latviešu skolas dubultkvartets „Auseklītis“ – astoņus līdz vienpadsmit gadus veci dziedātāji: Ivars Dukāts, Jānis Dukāts, Ivars Kants, Gunārs Larsens, Andris Šmits, Valdis Tomanis un Pēteris Vītols. Vairāki no viņiem vēlāk aktīvi darbojās Austrālijas latviešu sabiedrībā. Viņu vidū arī Valdis Tomanis, kurš vēlāk kļuva par Latvijas goda konsulu Dienvidaustrālijā.
Iesoļo jaunieši
Pamazām nākamā paaudze iesoļo „lielo“ sabiedrībā. Pirmās Austrālijas latviešu Jaunatnes dienas notiek 1962. gadā Melburnā. Jautājums par jauniešu apvienību pirmoreiz nopietni tika izrunāts 2. Jaunatnes dienās Sidnejā 1963. gadā – bet toreiz jaunieši paši secināja, ka īpaša apvienība nemaz nav vajadzīga. Doma atgriežas 1969. gadā, pēc pirmā Vispasaules latviešu jauniešu kongresa Hanoverē/Berlīnē, un šoreiz ar daudz lielāku atbalstu. Par LJAA pirmo priekšsēdi ievēl Māri Laķi – pirmā prezidija locekļa Jēkaba Dzeņa mazdēlu; līdzdibinātājs ir arī Jānis Čečiņš. Tā laika LAA priekšsēdis Jānis Ritenis (1967–1969) LJAA dibināšanu vēlāk nosauks par nozīmīgāko notikumu savas prezidēšanas laikā. Un tiešām – seko liels uzrāviens: ikgadējās Jaunatnes dienas ar literārām pēcpusdienām, koru koncertiem, tautas dejām, teātra izrādēm un pat veselu dienu ilgu LJAA kongresu.
Politika paliek priekšplānā līdzās kultūrai, izglītībai un aprūpei – tikai maina seju. Bērztīss 1957. gadā liek politisko cīņu pirmajā vietā. 1963. gadā Aleksandrs Gārša sen. saka, ka entuziasms jau pārvērties organizētā, nobriedušā darbā – utopijas atmestas, jāmeklē jauni ceļi. 1967. gadā stafeti pārņem Ritenis: iekšējs darbs vairs nepietiek, jāveido kopīgs politiskais spēks ārpus pašu sabiedrības. Bet Gārša piebilst arī kaut ko mazāk glaimojošu – malā stāvētāju kļuvis vairāk. Cilvēki labprāt nāk uz Kultūras dienām, bet paši roku pielikt negrib; auto, izbraukumi, makšķerēšana aizņem to laiku, kas reiz gāja darbam.
„Australia does not recognise“
Īpaši spilgts man šķiet 1965. gada mirklis – Austrālijas ārlietu ministra Paula Haslaka (Paul Hasluck) vēstule LAA prezidija priekšsēdim A. Dukātam, atbildot uz iesniegumu par Londonā deponētajiem Latvijas valsts līdzekļiem: „Austrālija neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju savienībā ne de jure, ne de facto.“ Melns uz balta, no paša Austrālijas valdības – tieši tas, ko gribējām dzirdēt.
Bet pasaulē šis laiks jau bija sācies nemierīgi – ar Ungārijas sacelšanos 1956. gadā, kuras apspiešana bija sāpīga atgādne, ka PSRS necietīs pretestību. 1962. gadā Kubas raķešu krīze ienāca arī mūsu ģimenēs – man radi stāsta, ka toreiz visi sēdēja pie radio, aizturējuši elpu, un gaidīja, vai pasaule ies bojā.
Ilgi, vēl ilgi?
1968. gadā „Prāgas pavasaris“ un tā apspiešana (augusts) – Varšavas pakta karaspēks (ieskaitot PSRS) iebrūk Čehoslovākijā, apspiežot Dubčeka reformas. Tas atkal, tāpat kā 1956. g. Ungārijā, trimdas latviešiem bija sāpīgs apliecinājums, ka PSRS neatlaidīs kontroli pār saviem satelītiem – un pastiprināja pesimismu par tuvu Baltijas neatkarības atgūšanu.
Mūsu tautas traģēdiju vēl skarbāk izgaismo 1969. gadā Austrālijas Latvieša publicētā anekdote. Prāgas krodziņā ienāk jauns vīrs Padomju Savienības armijas uniformā – viens no tiem Čehoslovākijā pašreiz „draudzīgi“ stacionētajiem 80 000 Kremļa bruņotajiem vīriem. Čehi uz viņu skatās ar nicinājumu. Kāds pieceļas, paceļ alus glāzi un sauc: „Uz Čehoslovākijas brīvību!“ Arī sarkanarmietis pieceļas, augstu paceļ glāzi un saka: „Uz Latvijas brīvību!“ Viņš tūlīt pēc tam steidzīgi atstāj krodziņu. (AL, Nr. 1006, 14.11.1969.) Tā tas bija – okupētajā Latvijā piespiedu kārtā iesaukti latviešu zēni dienēja padomju armijā arī Čehoslovākijā.
1969. gada 18. novembrī trimdas latvieši sagaida 25 gadus, 1 mēnesi un vēl dažas dienas pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13. oktobrī.
Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
