Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ivars Runkovskis. 2019. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

No Rāmkalniem līdz Murjāņiem. 2022. FOTO Māris Brancis.

Tie, kuri ilgstošāki iedziļinājušies Latvijas glezniecības attīstībā, noteikti ir ievērojuši un droši vien sekojuši gleznotājas Laimas Eglītes daiļrades augšanai. Viņu nevar nepamanīt un nevar neiegaumēt. Mākslinieces darbi kādu laiku bija saistāmi ar japānisko līnijas smalkumu, kompozīcijas vienkāršību, noteikti minimālismu un daudzslāņaino minimālismu stāstījuma aprautību. Pēc tam viņas gleznās visu pateica pustoņu sīkākās gradācijās. Sekoja periods, kad centrā izvirzījās liela formāta abstrakti darbi, telpiskuma un atmosfēras problēmas, kam sekoja dekoratīvi akcentu dominante. Kā liecina jaunā izstāde galerijā Daugava „Murjāņi un… Par zaļu vēl zaļāks“, Laima Eglīte nekad neatdusas uz seniem lauriem, iegūto atzinību savos solīdajos gados, bet nepārtraukti mainās. Apstāšanās nav māksliniecei raksturīga, viņa allaž atrod jaunas iespējas savas daiļrades atjaunotnei un mainībai.

Tāda viņa bijusi izsenis. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņa blakus glezniecībai, mācīdamās gan J. Rozentāla Rīgas mākslas skolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, sevi izteica arīdzan pantomīmā – viņa bija izcils mīms leģendārajā Roberta Ligera vadītajā Rīgas pantomīmā. Tajā izteiksmīgai formai bija dziļš slēpts saturs – forma izteica saturu un otrādi. Tādēļ arī Laimas Eglītes mākslā būtiska ir kā neaizmirstamai formai, tā formā grodi ieslēpts saturs. Gleznotāja nekad nav gājusi pa citu kolēģu iemīto, oficiālo iestāžu un varu atbalstīto ceļu, bet strādājusi tā un to, kas viņai pašai bija svarīgs. Tas viņu atšķīra no daudziem cunftes biedriem un iegravējās skatītāju atmiņā. Varbūt tādēļ viņa saglabājusi jaunības garu fiziskā un mentālā plānā?

Ilgstošā darbošanās Rīgas pantomīmā izcentrēja viņas glezniecībā cilvēku, viņa fizisko tēlu visdažādākos aspektus – vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību dinamiku, mātes un bērna tuvību un neredzamo kopību. Arī portrets ieņēma ļoti nozīmīgu vietu viņas daiļradē. Taču praktiski nekur neparādījās daba, kas mums ir apkārt ik mīļu brīdi, it kā tā nemaz neeksistētu.

Izstāde Daugava tādēļ ir liels pārsteigums, ja piepeši Laima Eglīte pievērsusies ainavai. Kā gleznotāja paskaidro, viņa nav no tiem māksliniekiem, kuri sēž dabā un glezno, citiem vārdiem sakot, iet plenērā. Viņa labprāt pastaigājas un vēro notiekošās pārmaiņas apkārtnē, taču cenšas redzēto iegaumēt un nofotografēt. Tādēļ arī ainavās viņa tiekusies attēlot to, kas ir „sirdī ieaudzis“ – vietas, kur pavadījusi ilgu savas dzīves daļu – Murjāņus, Puikuli. Šajās ainavās visur valda zaļums, un, kā liecina izstādē redzamie darbi, zaļā toņa variācijas ir plašas. Laima Eglīte atzīstas: „Bet es negleznoju dabā, es tikai sēžu, skatos un fotografēju visādas situācijas. Un tad rezultātā sanāk tāda kompilācija no tā un šitā.“

Vienlaikus ar ainavām izstādīti arī pazīstamu cilvēku portreti. Tas nav jaunums, ja atceramies, piemēram, ļoti izteiksmīgo gleznotājas Vijas Maldupes portretu uz krēslu un citas ģīmetnes. Taču šoreiz tie ir nelieli kvadrāti 24×18 cm. Tādā laukumā ietilpst vienīgi seja. Arī to uzlikšanai uz audekla palīdz mobilais telefons: „Man ļoti patīk cilvēki. Es viņus ar telefonu nobildēju un tad uzgleznoju.” Te skatāmas modes dizaineres Elitas Platmalnieces, mākslas zinātnieka Ivara Runkovska, tēlnieka Aigara Bikšes un citu sejas, pareizāk būtu sacīt, galvas. Visa uzmanība pievērsta modelim uz neitrāla fona, viņa raksturīgai izteiksmei. Būtiska ir modeļa galvas izteiksmība, zīmīgās detaļas.

Jāpiekrīt galerijas mākslas zinātnieces Diānas Barčevskas domai, ka šajos „simpātiskajos portretos var atpazīt Laimas Eglītes mākslai raksturīgo, veiklo otas rakstu, asprātības intonāciju un labsirdīgo grotesku.“

Vai nav tiesa, ka gadu nasta nav būtiska, atjaunotne iespējama jebkurā vecumā?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“