Hermanis Kaupiņš (1891-1971)

Palielināt / Enlarge

Hermanis Kaupiņš. FOTO Eduarda Smiļģa teātra muzejs.

Palielināt / Enlarge

Dailes teātra direkcija pirmajos gados. No kreisās: Rūdolfs Kokle, Eduards Smiļģis, Hermanis Kaupiņš. FOTO Eduarda Smiļģa teātra muzejs.

Palielināt / Enlarge

Olga Kaupiņa ar dēlu Nikolaju (pa kreisi), apakšā stūrī – 7 g.v. Rasma, Hermaņa Kaupiņa meita. „Pēdējā Brīdī“, Nr.230 (11.10.1931).

Latvieši izsenis izceļas ar lielu teātra mīlestību; par to liecina, ka tik nelielam iedzīvotāju skaitam Latvijā ir astoņi valsts profesionālie teātri: Latvijas Nacionālais teātris, Dailes teātris, Jaunais Rīgas teātris, M. Čehova Rīgas Krievu teātris, Latvijas Leļļu teātris, Liepājas teātris, Valmieras Drāmas teātris, Daugavpils teātris un neskaitāmi neatkarīgie teātri un teātru apvienības. Kā arī visur pasaulē, kur ir latvieši, tiek spēlēts teātris. Par to liecina Pasaules Latviešu Amatieru Teātru savienība (PLATS), kas ir 2021. gadā dibināta bezpeļņas organizācija, un šobrīd apvieno 20 diasporas latviešu teātru kopas no trīs kontinentiem un 10 dažādām valstīm – ASV, Austrālijas, Dānijas, Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Somijas, Šveices un Zviedrijas. PLATS dalībnieki ir ārvalstīs mītošie teātru profesionāļi, kuriem rūp Latvijas tēla spodrināšana un latviešu teātra mākslas attīstība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Austrālijā visiem latviešiem ir pazīstams Austrālijas latviešu teātris (ALT), kas dibināts 1953. gadā un darbojās vēl šobrīd – tas ir jau 71 gadu!

Šoreiz gribam vairāk pastāstīt par vienu cilvēku, kas ir dzimis un uzaudzis Latvijā (šobrīd Siguldas novadā), nelielā ciematā – Lēdurgā. Un visu savu dzīvi, lai ko arī darītu un lai ar ko arī nenodarbotos, ir bijis saistīts ar teātri un teātra mīlestību. Hermanis Kaupiņš (1891-1971), Kultūras un teātra darbinieks un politiķis, senā Lēdurgas krodzinieka dēls.

* * *

Viņš dzimis Lēdurgā, mācījās Limbažu pilsētas skolā, vēlāk Šaņavska augstskolā Maskavā. Jau pirms 1. pasaules kara kļuva sociāldemokrātu partijas biedrs un rosīgi darbojās strādnieku legālajās biedrībās, kā arī strādāja sociāldemokrātu presē. Viņš 1913. g. organizēja starptautisku strādnieku dziesmu dienu Rīgā, piedaloties latviešu, igauņu un lietuvju koriem. 1916. – 1920. g. dzīvoja Maskavā un darbojās latviešu kultūras birojā, bet pēc revolūcijas bija viens no sociāldemokrātu organizācijas Rīts vadītājiem. Atgriezās Rīgā ar ķīlnieku grupu 1920. g. un līdz 1928. g. strādāja Sociāldemokrāta redakcijā, kā arī tika ievēlēts 2. un 3. Saeimā.

1923. gadā H. Kaupiņš nodibināja Bērnu draugu biedrību un bija ilgus gadus tās priekšsēdis. Biedrība ieguva lielu popularitāti ar saviem bērnu rītiem un žurnālu Cīrulītis, bet pašu H. Kaupiņu dēvēja par „onkuli“.

Kopā ar E. Smiļgi H. Kaupiņš 1921. g. dibināja Dailes teātri. 1922. g. Ceļojošo teātri, 1927. g. – Strādnieku teātri. H. Kaupiņš krāja materiālus par Latvijas teātra vēsturi un 1924. gadā viņa ierosmē radās Teātra muzejs. Šinī laikā H. Kaupiņš arī Saeimā daudz darīja, lai aizstāvētu teātru intereses un baudīja latviešu aktieru vispārēju uzticību.

Ulmaņa-Bērziņa apvērsuma vīri iemeta šo kultūras darbinieku 1934. g. Liepājas koncentrācijas nometnē. Visu Ulmaņa diktatūras un abu okupāciju posmu H. Kaupiņš pavadīja piespiedu bezdarbībā. 1948. g. čeka viņu atkal apcietināja un sodīja ar ieslodzījumu vienā no Mordavijas koncentrācijas nometnēm, kur viņš atradās kopā ar Frici Menderu. Pēc 1955. g. amnestijas Kaupiņš atgriezās Latvijā. Viņš sarakstīja latviešu teātra vēsturi, kas palika pie viņa manuskriptā.

Pēdējo gadu H. Kaupiņš slimoja un vairs necēlās no gultas. Kā liekulība atzīmējama komunistu propagandas skribentu H. Kaupiņa „slavinājums“ sakarā ar viņa 80. dzimšanas dienu: tie paši varmākas, kas H. Kaupiņu vajāja un nedeva viņam nekādu iespēju darboties kultūras laukā, tagad sāk viņu godināt! H. Kaupiņu apglabāja 1. augustā Meža kapos, Rīgā, daudziem draugiem piedaloties izvadīšanā.

Ar H. Kaupiņu nebūtībā aizgājis liels un patiess ideālists, kurš bija arvien gatavs visiem palīdzēt un kurš bieži izdalīja pat savas drēbes tam, kam to pēc viņa domām vairāk vajadzēja; šis nesavtīgais vīrs, kam bija bezgala daudz draugu, paliks atmiņā kā viens no izcilākajiem latviešu brīvo teātru cēlējiem Latvijā.

Sagatavots, izmantojot „Brīvība” Nr.7 (1.09.1971)

* * *

(…) Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, sekojot bērnu un jaunatnes teātru mākslinieciskajām un pedagoģiskajām izpausmēm citās valstīs, raksti republikas presē parādījās nemitīgi. Dailes un Nacionālais teātris, respektējot skubinājumus un gaidas, atlasīja repertuāru bērniem no klasikas un tā laika autoru darbiem, kur lomas atveidoja it spožas aktierzvaigznes. Taču sabiedrība vēlējās bērnu teātri, un galvenā prasība bija, lai izrādes notiktu regulāri –vismaz divas reizes nedēļā. Ne tā, kā līdz šim – pa Lieldienām un Ziemsvētkiem.

Šī viļņa degpunktā atradās kultūras un sabiedriskais darbinieks Hermanis Kaupinš (1891-1971), kurš pats šo kustību lielā mērā atraisīja un virzīja. 1920. gadā, atgriezies Latvijā no Maskavas, kur viņš nokļuva tāpēc, ka tika vajāts par dalību 1905. gada revolucionārajos notikumos, H. Kaupiņš uzsāka redakcijas darbinieka, žurnālista gaitas, taču drīz vien tika iecelts par tiesnesi Rīgas pilsētas bāreņu tiesā. Acīmredzot šinī apstāklī arī jāmeklē izskaidrojums tam, ko šis cilvēks centās veikt, domājot par sabiedrības nākotni.

Jau 1921. gadā Republikas Ārpusskolas izglītības konferencē H. Kaupiņš uzstājās ar vairākiem priekšlikumiem, kas solīja panākumus bērnu morālajā, estētiskajā un tiesiskajā audzināšanā. Viņš bija viens no tiem, kas 1923. gada 18. februārī nodibināja Latvijas Bērnu draugu biedrību, iedvesmojot to uz gandrīz vai visu bērniem veltīto pasākumu – klubu, stūrīšu, bērnudārzu, bibliotēku un lasītavu, bērnu rītu, kinoseansu, brīvdabas bērnu svētku, kā arī tā saucamo vasaras koloniju u.c. organizēšanu. Rīkojot mākslas lietu loterijas, aicinot sabiedrību uz ziedojumiem un kopš dibināšanas saņemot arī materiālu pabalstu no Kultūras fonda, Bērnu draugu biedrība galvenokārt aprūpēja nabadzīgo laužu, strādnieku pēcnācējus. Īpašu kritumu savā kontā tā piedzīvoja trīsdesmito gadu sociālekonomiskās krīzes apstākļos, kad glāba no bada un aukstuma bezdarbnieku bērnus, ēdinot un apģērbjot par brīvu.

Līdz ar to, apmēram, mēnesi pēc kongresa – 25. maijā – likumsakarīgi pienāca diena, kad H. Kaupiņš Dailes teātrī (pēc neilga laika viņš kļuva par teātra administrācijas locekli) atklāja Bērnu draugu biedrības organizētā Bērnu teātra pirmo izrādi. Šis teātris, kura patstāvības statuss, tiesa, bija visai nosacīts, pakāpeniski izrādīja gan latviešu, gan citu tautu rakstnieku darbus bērniem, turpmākajos desmit gados iestudējot 18 izrādes bērniem. Šādu iespēju, domājams, nodrošināja arī apstāklis, ka Dailes teātris, kurš vēl tikai veidoja savu stilu, bija demokrātiskāks par Nacionālo teātri, kam ar savām izrādēm nereti nācās reprezentēt valdības politiku. Prasīgi rosinošā gaisotne sabiedrībā, izcīnītā orientācija Dailes teātri uz sistēmas risku bērnu izrāžu iestudēšanu, Bērnu draugu biedrības sagatavotā materiālā augsne, kā arī paša E. Smiļģa labvēlība pret dažādām novitātēm teātra sfērā izbīdīja šo teātri sabiedrības garīgo prasību pirmajā plānā un ļāva tieši tur jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados realizēties vairākām žanriski atšķirīgu teātru dibināšanas iecerēm mazajiem skatītājiem.(…)

Sagatavots, izmantojot „Karogs” Nr.10 (1.10.1989)

* * *

Pēc triju gadu starplaika, piektā Saeimā par deputātu ienāca Hermanis Kaupiņš, jeb „onkulis“ Kaupiņš, kā to bija iesaukuši viņa organizētās bērnu palīdzības biedrības „mazuļi“.

H. Kaupiņš nāca no tūkstots deviņi simti piektgadnieku saimes, bet partijas dzīvē līdz pēdējam laikam nebija varējis izkalpoties par pirmā lieluma zvaigzni. Arvien bija pagadījušies mākoņi.

Patiesībā Kaupiņš nebija nekāds proletārietis, bet diezgan turīga un tautiski noskaņota veco laiku krodzinieka dēls: tātad dzimis un audzis samēra labos apstākļos, katrā ziņā lielākās ērtībās, kā lielais vairums vēlāko „pelēko baronu“ un Zemnieku savienības biedru. Vēl tagad Lēdurgas slaidā kroga ēka glabā sevī atmiņas no Hermaņa Kaupiņa bērnības.

Lēdurdzieši brīnās un nevar šobaltdien saprast, kā tāds mīļš un saprātīgs puika varējis izaugt par marksistu un internacionālistu. Tiešām, personīgā satiksmē, sevišķi divatā, Kaupiņš ne ar ko neatgādināja sociāldemokrātu. Bet kā tika barā, tā kļuva neciešams. Apbalvots skaļu, dobju balsi, viņš bieži vien Saeimā kavēja laiku ar starpsaucienu raidīšanu, jo Menders un citi līderi diezgan reti viņu pašu laida pie vārda.

Kad kādreiz Kaupiņš sāka par daudz sparīgi ūkšot starpsaucienus, – Lukass Ozoliņš, Grantskalns. Breikšs, Mīlberģis vai kāds cits uzkliedza: „Onkuli, onkuli! Neārdies tik daudz!“ Tad Kaupiņš nokaunējās, kaut ko norūca sev zem deguna un uz laiku apklusa. Viņa populārais teiciens bija: „tautieši“ (…)

Sagatavots un tulkots no senās drukas no „Pēdējā brīdī“ Nr.105, (10.05.1935)

* * *

(…) Par šo laiku F. Cielēns tikai saka: „Par Aspazijas stāju Ulmaņa laikā viņu smagi tiesājuši un viņai atriebušies komunisti. Boļševiki viņai pirmajā baigajā gadā atņēma Raiņa literārā mantojuma tiesības un arī mājiņu Rīgas Jūrmalā (tikai īpašuma tiesības, jo mājas kvadratūra pārsniedza nenacionālizējamo namu kvadratūru. Dzīvokļa tiesības Aspazijai netika skartas, atstājot viņu bez jebkādiem ienākumiem.“ Arī pēdējais ir nepareizi – boļševiki Aspazijai bija piešķīruši rakstnieces pensiju, šai grūtajā laikā neviens no sociāldemokrātiem, kas agrāk bija viņas draugi, Aspaziju neatcerējās, izņemot vienu. Tas neaizmirsa, nenorobežojās, pie viņas gāja un palīdzēja, kā varēja, arī šai smagajā posmā. Tas bija ideālists Hermanis Kaupiņš.

(…)

Sagatavots pēc „Latvija Amerikā“ Nr.97 ( 3.12.1958)

* * *

Informācija par šiem un citiem rakstiem atrodama:

http://www.periodika.lv/#searchResults:%23Hermanis%20Kaupi%C5%86%C5%A1

* * *

Šobrīd biedrība Lēdurgas Ezerkalni rūpējās par senā baznīcas kroga Lēdurgā kā kultūrvēsturiskas vietas saglabāšanu un atjaunošanu. Un viens no aspektiem ir respektēt senās tradīcijas, ka šī kroga telpās savulaik ticis ne tikai dzerts un plītēts, bet arī spēlēts teātris. Līdz ar to tiek strādāts pie tā, lai iedzīvinātu teātra vidi. Krogs šobrīd ir tādā stāvoklī, ka tajā nekādas aktivitātes pagaidām veikt nevar, bet teritorijā nu jau otro gadu pēc kārtas notiek vasara teātra izrādes.

Tāpat arī kopā ar Latvijas Teātra muzeju tiek domāts pie kādiem pasākumiem sakarā ar Teātra muzeja simtgades atzīmēšanu, kas notiek šogad, un, kā zināms, Hermanis Kaupiņš ir Teātra muzeja dibinātājs.

Biedrība arī nodarbojās ar informācijas apkopošanu par šo izcilo cilvēku, kura viens no ģimenes atzariem ir aizvedis uz Austrāliju – uz Melburnu. Viņa sieva Olga ar meitu Rasmu emigrēja, bet Hermanis ar dēlu palika Latvijā. Kāpēc, kāds bija iemesls, ka viņi nebija kopā, kāpēc bērni nesatikās, tad kad Latvijā atjaunoja neatkarību?

Kas īsti par cilvēku bija Hermanis Kaupiņš? Jebkurā gadījumā izcils – darbīgs un daudz sasniedzis. Bet kā katram cilvēkam, arī viņam noteikti ir sava ēnas puse. To gribētos zināt, jo tikai tas veido cilvēka portretu pilnīgu. Ir daudz jautājumi, kas paliek neatbildēti, pat izstudējot visus oficiālos rakstus, kas pieejami par viņu.

Piemēram:

Kāpēc bērni? Kāpēc Onkulis? Vai tāpēc, ka gribējās uzbūvēt sapņu un ilūziju pasauli, kurā patverties un dzīvot, kamēr zemes dzīvē risinās smagnējais grūtums? Pītera Pena, mūžīgā bērna, sapņotāja un ideālista tips? Uzaudzis zem krogus galda, redzēja pasauli citādāk nekā krietnie latviešu zemnieki? Gan jau bērnībā pieredzēja ne vienu vien alū brūvētu, spirtotu drāmu un dzirdēja sarunas, kuras citi bērni nedzirdēja. Viņam veidojās citādākas attiecības ar sabiedrības kārtām, vīriešiem un arī sievietēm (vai un kādas tās krogū bija?), tajā pašā laikā dziesmas, tosti un „mūžīgie svētki“ bija pašsaprotama un organiska dzīves sastāvdaļa?

Iespējams tāpēc Kaupiņu tik ļoti aizrāva marksisma filozofija, kur visi dažādie un citādie tiktu iekļauti un varētu dzīvot vienlīdz laimīgā pasaulē. Neatbildēts, bet spilgts jautājums par 20 gūstekņiem... Jo it kā fakts ilustrē Kaupiņa iespējamo agresiju, bet varbūt tieši otrādi – aklo un naivo un, iespējams, bērnišķīgo ticību?

Nāk prātā tiešas asociācijas ar Ļeņinu kā visu padomju bērnu tēvu un Marksa filosofiju, sociāldemokrātu ideoloģiju un... Maiklu Džeksonu, kurš no Popa karaļa tronī sēžot, centās uzbūvēt savu Nekadnekurzemi, lai atgūtu zaudētu bērnību, bet tā nonākot vēl perversākā pasaulē. Iespējams Kaupiņš savu Nekadnekurzemi tā arī neuzbūvēja, viņš to nedarīja no troņa, bet aktīvi rosoties vai cenšoties izdzīvot dažādu varu un sistēmu laikmetu griežos. Viņš sarakstīja Latvijas teātra vēsturi, izveidoja trupas un izrādes ar visatvērtākajiem aktieriem – bērniem. Bērnu izrādes bija tik pieprasītas, ka tās kļuva par patstāvīgu kultūras faktu. Bērni – jaunās pasaules celtnieki. Bērni – mūsu nākotne. Vienīgā cerība. Viņi vēl tic sapņiem, viņi vēl tic ideāliem.

Mūsdienās vairs nav bērnu teātra. Mūsdienās ir pieaugušo drāmas, zemes un sūru attiecību cinisma grūtums. Ir operā Putnu opera, ir Sudraba slidas, ir leļļu teātris, bet kur ir palikusi skatuve brīnumiem un pārlaimīgai pasaulei, kurā iekļauts un vienlīdzīgs kļūs ik viens?

Paldies Lēdurgas bibliotēkai un personīgi Līgai Rostokai.

Ieva Groza
Laikrakstam „Latvietis“