Stāsts par radošās izpausmes vakariem Melburnas Latviešu namā

Palielināt / Enlarge

FOTO Agnese Krūze.

„Katrs bērns ir mākslinieks, problēma ir, kā palikt par mākslinieku, kad viņš izaug.“
Pablo Picasso

Vibrējot ar sparīgas dzīves elpu, kur ielas šņāc, stāstot sapņus un cerības, stāvēja patvērums, zināms kā Melburnas Latviešu nams. Tā sienās starp pīrāgu smaržu un sarunām dažādās mēlēs, trīs dvēseles uzsāka pašatklāšanās ceļojumu.

Jānis Biklais, rutīnas nogurdināts menedžeris un trīs bērnu tēvs, noslogots ar darba un nebeidzamiem ikdienas pienākumiem. Līga, skolotāja, bet sirdī māksliniece, kuru vajāja neesmu pietiekami talantīga ēna, un mājās vakaros sagaidīja tikai circenis ar savu dziesmu. Un Laima, veiksmīga vadītāja, kuras dusmas apslāpētas aiz nepārtrauktas prasības pēc veiksmes un sasniegumiem, un domu skrējiens neapstājās pat naktīs, kad tā bieži pamodās.

Vienā liktenīgā dienā viņi pamanīja plakātu, kas aicināja uz brīvās un radošās izpausmes vakariem: Glezno un Atslābsti un Brīvais mikrofons un teātra improvizācija. Intriģēti ar piedzīvojumu, ko sola nezināmā atklāšana, tomēr šaubīdamies par sava radošā talanta esamību vai tā pietiekamo līmeni, viņi pieteicās.

Katrs no viņiem, vēl esot bērns, mīlēja izpausties, zīmējot pirms iemācījās rakstīt, dūca un dziedāja skaņās, pirms iemācījās runāt, un vēl pirms sāka spert pirmos drošos soļus, ar prieku cilāja kājas, izdzirdot mūzikas ritmu. Bet pieaugot, tiem arvien vairāk tika norādīts, ka radošās izpausmes ir tikai priekš tiem, kam ir kāds izcils talants kādā jomā + atzīts ar diplomu vai sasniegta izcila prasme ar ilgi praktizētu meistarību. Ejot caur izglītības labirintiem, tikai pārliecība nostiprinājās, ka sasniegt gala rezultātu novērtētu ar labi vai slikti, pareizi vai nepareizi ir svarīgāk par radošumu.

Jānim bērnībā patika pārģērbties un iejusties fantāziju tēlos, lai kaut uz mirkli iemiesotu sajūtas, ko kāda tēla īpašības piedāvāja. Bet pārgāja vēlme, kad tēvs bieži norādīja, lai beidz gorīties kā tāds skuķis. Laima dzied tikai no rīta dušā spoguļa priekšā, seksīgi kustinot ķermeni kā Madonna, bet dzīvē stīvi maršē, jo uzskata, ka ir lempīgas uzbūves, un viņas balss skan derdzīgi. Līga gribētu gleznot, bet ar mākslu jau neizdzīvosi, un apkārt ir daudz talantīgāku mākslinieku, ko tad nu viņa, tāpēc labāk mednis rokā, ne kā zīle kokā, un turas pie droša, bet noslogojoša darba.

Un tad, sirdij pukstot no satraukuma, uzdrošinoties izkāpt no ierastā varu – nevaru rāmja, neiespējamais kļuva par iespējamo. Jānis pievienojās improvizācijas lomai. Laima ar iedvesmu vēroja Biklā Jāņa uzdrīkstēšanos un viņa prieku, kas mijās ar nedrošību. Un tad viņa sadzirdēja klusu balsi sevī sakām: „Tu arī vari un gribi pamēģināt, sāc ar karaoki un savu perfekti izmēģināto deju dušā?“ Daudz skaļāka balss to tūliņ pārtrauca: „Ko citi par tevi padomās? Tas noteikti izskatīsies tik lempīgi!“

Ar katru izgājienu skatītāju priekšā, drosmīgu un izaicinošu otas triepienu uz audekla, vai dīvaini pārspīlētu ķermeņa kustību improvizācijas momentos, viņi sastapa emocijas un sajūtas, kas ilgi bija kaut kur dziļi noslēptas dvēselēs dzīlēs. Pēc pasākuma mājup ejot, bija sajūta tik viegla, it kā uz Mēness.

Maz viņi saprata vai apzinājās, bet dziļi viņu smadzenēs notika simfonijas mēģinājums, kurā neurotransmiteri un neironi savā starpā saspēlējoties, komponēja jaunus un nedzirdētus izteiksmes ceļus, cītīgi labojot un atmetot harmoniski neskanīgās notis.

Ar katru spontānu atļaušanos būt atkal kā bērniem, kuri aizmirstās mirklī, pētot un izmēģinot kaut ko jaunu, nedomājot par sekām, viņu smadzenēs hormoni iedegās kā zvaigznes pie debesīm naktī. Dopamīns plūda, radot gandarījumu un iedvesmu. Serotonīns pārvērtās par laimes un apmierinātības sajūtu. Viņu prātos miera oāzē radās radošuma un drošības ritms, kur domas plūda brīvi kā upes, veidojot ceļus cauri savas pašapziņas ainavām.

Tālākajos mēnešos viņi atkal un atkal atgriezās pasākumos, lai izpētītu savu iespēju plašumus. Viņi iesaistījās piedzīvojumos, mācījās jaunas prasmes, iedvesmojās viens no otra un pieņēma neziņas neskaidrību ar atvērtām rokām.

Un ar katru pagājušo dienu viņi juta, kā iztrūkst neskaidru bažu, ka nepārliecības ēnas paliek fonā un ka prasības nastas pret sevi un citiem kļūst vieglākas ar katru elpu.

Viņu ceļojums vēl ir tālu no beigām, bet Melburnas Latviešu nama radošajās darbnīcās viņi atrada pasauli, kur varēja dejot pašu radošuma ritmā un gleznot savu prāta audeklu ar izaicinošu sapņu krāsām.

Agnese Krūze,
Multimāksliniece un mākslas terapeite
Laikrakstam „Latvietis“

Reizi mēnesī es piedāvāju radošos vakarus „Glezno un atslābsti“, kur ir iespēja paspēlēties ar mākslinieku sevī. Pašreiz arī ALT ietvaros mēs veidojam „Atvērtā mikrofona un Improvizācijas teātra“ saviesīgi radošo vakaru. Man nav rakstnieka „talanta“, ne izcilas slīpētas zināšanas gramatikā, bet lai iedvesmotu brīvu un radošu izpaušanos, es paspēlējos un uzrakstīju stāstu par attiecīgo tēmu.