Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kārtējā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 25. marts, ir pagājusi parastā kārtībā. Piemiņas pasākumi, runas. Bet ir tāda sajūta, ka esam kāda vēl lielāka murgu gaidās.

Karš Ukrainā turpinās. Kā teica prezidents: „Ar ļaunumu nevar noslēgt mieru. Ļaunumu var tikai uzvarēt – pret ļaunumu ir jācīnās!“ Tomēr ļaunums arī negrib ne padoties, ne noslēgt ilgstošu mieru. Ja tas ir gatavs uz miera sarunām, tad tikai, lai atgūtu savus spēkus tālākai cīņai.

Diemžēl arī pastāv aklums ļaunuma būtībai. Mums tuvākais ļaunums ir mūsu kaimiņvalsts, kura solījās cienīt Ukrainas neatkarību un teritoriālo integritāti kā samaksu par Ukrainas atteikšanos no sava ievērojamā kodolarsenāla. Par spīti tam, Latvijā arī netrūkst Krievijas patvaldnieka Putina atbalstītāju un pat apbrīnotāju.

Tagad jau gandrīz pusgadu pasaules uzmanība ir lielā mērā dalīta starp ļaunumu, kas notiek mums kaimiņos, un ļaunumu, kas sevi izrādīja Izraēlā pērnā gada 7. oktobrī, un kuru tā cenšas uzvarēt.

Un tagad savu galvu pacēlis atkal teroristu grupējums „Islāma valsts“. Mēs, iespējams, nekad neuzzināsim vai četri apcietinātie tadžiki ir patiešām vainīgi par teroraktu Maskavā, jo pēc acīmredzamas spīdzināšanas, kas ir dokumentēta video ierakstos, visi ir „brīvprātīgi“ atzinušies. Galvenais – kāds „vainīgais“ ir atrasts.

Šonedēļ paiet 20 gadi, kopš Latvija iestājās NATO, un svinībās atzīmēsim šo spēcīgo drošības garantu. Bet tā nav panaceja, un, kā mūsu bruņoto spēku vadība labi saprot, mums jābūt gataviem sevi aizstāvēt, vismaz līdz ierodas palīgspēki. Mums arī jābūt gudrākiem, izvēršot hibrīdkaru pretējā virzienā.

Latvija reiz noslēdza mieru ar ļaunumu, un jācer, ka tagad esam gudrāki.

GN
2024. g. 27. martā