Intervija – Ivars Cinkuss (2)

Palielināt / Enlarge

Austrālijas dienas gājiens Melburnā, 2016. g. 26. janvārī. Centrā Ivars Cinkuss. FOTO Roberts Birze.

Palielināt / Enlarge

Ivars Cinkuss (priekšā) ar vīru kori „Veseris“. FOTO Andris Atvars.

Palielināt / Enlarge

Raidstacijas PBS 106,7 FM studijā. No kreisās: Ivars Cinkuss, Sandra Birze, Anita Andersone. FOTO Roberts Birze.

1. turpinājums. Sākums LL436

Par „Gaudeamus“

IN: Par to, ko „Gaudeamus“ darījis un vēl dara šogad, runājām mūsu pagājušā sarunā „Ivars Cinkuss. Par Kultūras dienām un vīru kori“ (skat. laikraksts „Latvietis“ Nr. 426, 2016. g. 2. sept.: http://www.laikraksts.com/raksti/6571), bet atskatoties gadus atpakaļ, zinu, ka jau 20 gadus Tu esi „Gaudeamus“ diriģents. Kā Tu tur nonāci?

IC: Īstenībā, bija tā. Dārziņskolā, lai beigtu diriģēšanas nodaļu, jāliek eksāmens ar kori. Tai laikā skolā kora, ar ko praktizēt, nav.

IN: Kā? Dārziņskolā nebija kora? Un meitenes Dārziņskolā nedziedāja korī? Katrā pamatskolā Latvijā bija koris...

IC: Nē, kora nebija, meitenes nedziedāja. Bija zēnu koris, bet tas jau nebija mācību koris, ar ko praktizēt. Diriģēju tikai ar pianistu. Toties tagad zēnu kora nodaļa aizgāja no Dārziņskolas un izveidoja savu skolu, kas tagad ir Rīgas Doma kora skola, un tajā ir gan zēnu, gan meiteņu koris.

IN: Un jauktais koris?

IC: Ir, tieši mācību koris, lai diriģenti praktizējas, kā tam arī ir jābūt. Kad es beidzu Dārziņskolu, tad tāda nebija, un katram vajadzēja atrast kori, kur tu ej dziedāt un ar kuru vari sarunāt, ka tiec pie diriģēšanas; skolu beidzot, bija jāliek eksāmens ar kori.

IN: Un Tev nebija kora? Kur tad Tu praktizēji?

IC: Nekur. Tad es aizgāju uz Gaudeamus, ar viņiem noliku eksāmenu, un tā es tur paliku – sākumā kā dziedātājs, vēlāk kļuvu par Račevska asistentu, un šogad paliek 20 gadu, kopš esmu Gaudeamus vadītājs; 1996. gada oktobrī es pārņēmu Gaudeamus vadību.

IN: Vai 2014. gadā pirmo reizi ar „Gaudeamus“ piedalījāties Pasaules koru olimpiādē?

IC: Šī mums bija otrā Pasaules koru olimpiāde. Mēs bijām 2006. gadā Ķīnā, un braucām tikai tāpēc, ka tas notika Ķīnā. Man pašam kā diriģentam neinteresē konkursi un man nepatīk uz tiem braukt, man riebjas mākslu vērtēt un piedalīties, ka mani kāds vērtē kā mākslinieku. No Rīgas pilsētas dabūjām krietnu atbalstu šim ceļam, un aizbraucām uz Ķīnu. Mēs bijām trīs kori no Latvijas: Liepājas sieviešu koris Aija, Māris Sirmais ar Kamēr un mēs. Dabūjām zelta medaļu, bet palikām otrie, mēs nebijām čempioni, kādi mēs bijām 2014. gadā Rīgā; norvēģi mūs pārsita. Korim Kamēr gāja labi; viņi vinnēja visu, ko var vinnēt.

Pasaules koru olimpiādē Rīgā dziedātāji kā koris gribēja piedalīties, un viņi mani pierunāja.

IN: Ko jūs dziedājāt?

IC: Mēs dziedājām četras dziesmas. Viena no tām bija latvju komponista, arī pareizticīgo mācītāja Andreja Selicka, oriģināldziesma, kas bija ar Jeseņina dzeju krievu valodā Dvēsele skumst pēc debesīm. Tā ir dziesma, kas ļoti labi parāda vīru kora unisona spējas, jo unisonā dziedāt ir visgrūtāk. Tāpēc es šo gabalu izvēlējos. Dziedājām Jāzepa Vītola Dzīvīte ar Friča Bārdas vārdiem, kas ir harmoniski visgrūtākā Vītola vīru koru dziesma; pilnīgi impresionistisks skaņdarbs; ļoti netipiska Vītola dziesma; noliec blakus Gaismas pili un nekad nezināsi, ka tas ir viens un tas pats komponists. Šo dziesmu Vītols rakstījis 1930. gados. Šo Friča Bārdas dzeju vairāk pazīst kā šlāgerīti Dzīvīte, dzīvīte..., un tas šķiet it kā priecīgs gabals, bet patiesībā tā dzeja ir ļoti depresīva. Vītols ir paņēmis no Bārdas dzejoļa ārā visu to depresīvo sāli; dzeja ir nenormāli skarba.

Par Pasaules koru olimpiādi 2014. gadā

IN: Turpinot par pasaules koru olimpiādi 2014. gadā; kāda bija tieši Tava loma Pasaules koru olimpiādē?

IC: Mana tiešā loma bija divas lietas; viena – ar Gaudeamus piedalīties konkursā, un otra – es biju žūrijas loceklis, kas vērtē korus.

IN: Ko Tu vispār saki par pasākumu – Pasaules koru olimpiāde, un piedevām tā notiek Latvijā?

IC: No Latvijas viedokļa tas bija brīnišķīgi, ka tik nenormāli daudz cilvēku sabrauca un uzzināja, kas ir Latvija. Tiešām, bija brīnišķīgi laika apstākļi; nebija tā, ka 4°C un gāztu lietus. Visi ārzemnieki burtiski no visas pasaules, no viseksotiskākajām zemēm pirmo reizi aptvēra, kur viņi atrodas un varēja justies ērti mūsu īstajā vasarā. Latvijai un Rīgas pilsētai tas bija ļoti nozīmīgi. Arī Latvijas un Rīgas iedzīvotājiem bija būtiski redzēt šos ļoti krāsainos cilvēkus, un redzēt, kā viņi nāk ar savu brīnišķīgo vēsti, ar savu kultūru. Es tās dienas izbaudīju tādā ziņā, ka, staigājot pa ielām, visu redzēju tik krāsainu, tik interesantu. Visi cilvēki šķita laimīgi, visās malās un kaktos bariņi dzied gan ar spalvām matos, gan dīvainām kleitām mugurā, un tas bija nenormāli forši! Milzīgā kultūru krāsainība, kas man ļoti patīk. Visa Rīga vārījās tajās dienās, un tad, kad olimpiāde beidzās, tad likās, ka pilsētā tāds kā tukšums būtu iestājies, nu atkal parastā Rīga.

Konceptuāli, pats par sevi, Pasaules koru olimpiāde kā jebkurš festivāls – nu tas ir festivāls, kaut arī to sauc par olimpiādi. Vienas konkrētas Vācijas organizācijas Interkultur biznesa projekts. Nav nemaz tik vecs pasākums; ja nemaldos, kopš 2000. gada. Olimpiāde ir norisinājusies tikai dažās valstīs; šķiet pāris reizes Austrijā, Ķīnā laikam divas reizes, Amerikā, Vācijā un tad Latvijā. Olimpiāde ir tāda jaunības lieta, kā visi tie koru festivāli par tautu draudzībām un dziesmu, kas vieno; tā ir skaista klišeja. Es esmu jau tādā dzīves posmā, ka šādām klišejām vairs neticu, un man tas nav svarīgi.

IN: Un kā ar dziesmu kvalitāti?

IC: Pati konkursa daļa Olimpiādē ir ļoti smaga, tur visi nepiedalās, un piedalīšanās konkursā nav obligāta. Var piedalīties ārpus konkursa, vienkārši festivālā. Bet var pieteikties arī konkursam. Tie ir ļoti dažāda līmeņa; ir tā saucamie čempiona konkursi, kas ir kā starptautisks konkurss, un otrs ir – atvērtais. Tajā var tikt pilnīgi jebkurš; kaut lauku korītis, kuram ir 14 cilvēku, var pieteikties, un viss, ko tas iegūst, ka tomēr starptautiska žūrija to novērtē, un pēc tam, piemēram, var izlasīt, ko malaizietis domā par Apes kori. Un tas ir ieguvums. No Latvijas piedalījās diezgan daudz koru. Precīzi neatceros, bet pavisam šķiet piedalījās kādi 90 kori, man šķiet; bija daudz koru, kas piedalījās atklātajā konkursā, un bija kori, kas piedalījās čempionu konkursā, bet tur varēja piedalīties pēc atlases tikai labākie kori.

IN: Pēc kādiem kritērijiem atlasīja?

IC: Pēc kora darbības, pēc iepriekšējiem sasniegumiem, pēc dalībniekiem, pēc dalības konkursos... utt. Gaudeamus piedalījās čempionu konkursā, un par laimi izdevās vinnēt. Tas bija brīnišķīgi.

IN: Tu biji žūrijā; vai čempionu, vai atklātajā?

IC: Es biju Atklātā konkursa žūrijā, jo čempionu konkurss uz to brīdi bija jau beidzies.

IN: Vai esot žūrijā, Tev bija pārsteigumi, piemēram:„re, cik interesanti“?

IC: Bija. Zini, kas ir grūtākais? Vērtēt pēc kādiem vienotiem kritērijiem, teiksim, ķīniešu kori un kori no Vācijas vai Latvijas. Jo absolūti citas tradīcijas, cita vokālā kultūra, cita muzikālā domāšana...Tas man, kā žūrijas loceklim, nebija viegli; sev galvā nolikt atskaites kritērijus, lai novērtētu viņus vienādi. Mums, žūrijas locekļiem, nenormāli atšķīrās viedokļi; piemēram, eiropiešiem žūrijā un vienam mūsu Malaizijas kolēģim, kurš vērtēja pilnīgi savādāk. Beigās, kad salikām punktus kopā, paši brīnījāmies, ja viens ielicis, ka ir perfekti, otrs – galīgi pretējo. Šīs koru kultūras ir ļoti atšķirīgas, un tas nebija viegli. Teiksim jāvērtē tehniskas lietas, intonācijas lietas, bet tad uznāk koris no Āzijas un dzied savu mūziku; tu skaties līdzi notīs, bet koris dzied savādāk. Un es nezinu, vai tas ir tradicionāli, ka viņi tieši tā dzied, vai arī viņi dzied garām. Nu kā es to varu zināt? Darbs žūrijā man pašam bija ļoti interesanti un bija laba pieredze. Es esmu žūrijās bijis, bet es nekad nebiju sēdējis žūrijās, kur ir tik kardināla atšķirība dziedāšanas kultūrās.

IN: Vai Tu biji uzaicināts uz nākamo koru olimpiādes žūriju?

IC: Nē, nebiju uzaicināts, un es arī nebrauktu, ja būtu, jo es negribu braukt uz Sočiem.

Turpmāk vēl