Intervija – Ivars Cinkuss

Palielināt / Enlarge

Ilze Nāgela un Ivars Cinkuss, sarunu uzsākot janvārī.

Palielināt / Enlarge

20. augustā pēc kora „Veseris“ 1 gada jubilejas koncerta. Četri diriģenti, no kreisās: Edgars Vēgners, Roberts Atvars, Ivars Cinkuss, Sandra Birze un kora „Veseris“ vadītājs, dziedātājs, sirds un dvēsele – Roberts Birze. FOTO Andris Atvars.

20. oktobrī izpildījās 20 gadi, kopš Latvijā un arī ārpus Latvijas pazīstamais un godalgotais Latvijas vīru kora Gaudeamus galvenais diriģents ir Ivars Cinkuss.

Nu jau turpat gada garumā esam runājuši par mūziku, kora mūziku, par diriģēšanu, muzicēšanu, svētku organizēšanu, vadīšanu par mūziķu sūro un neatlaidīgo darbu, mēģinājumiem, par svētku spozmi un par svētku rīkošanas virtuvi. Par visu to mūsu garajā sarunā, ko Ivars nosauca par tērzēšanu, kas notika gan tiekoties Melburnā, gan sarunās Skype, gan apmainoties epastiem.

Bet sāksim no mūsu sarunas sākuma Melburnā gada sākumā.

Melburniešiem Ivars Cinkuss ir kļuvis par savējo. Viņa vadībā notikuši diriģentu kursi, pateicoties kuriem viens otrs sadūšojās stāties kora priekšā un sākt diriģēt. Nu jau varam redzēt pulciņu jauno diriģentu latviešu koriem Austrālijā. Viņš iedvesmojis dziedāt gribošos un varošos Melburnas puišus un vīrus dibināt kori Veseris, kam kļuvis gandrīz par krusttēvu. Iedrošinājis Dainas kori kopā ar veseriešiem ķerties pie Uģa Prauliņa Pagānu Gadagrāmatas, mazai saujiņai dziedošo latviešu Oklandē, Jaunzēlandē palīdzējis gatavoties Austrālijas latviešu 56. Kultūras dienām Melburnā, dāsni dalījies ar padomiem un nesavtīgi to turpina darīt vēl un vēl. Iemantojis te daudz draugu, un kļuvis draugs mums.

Ilze Nāgela: „Katru gad no jauna un pār gadskārtu Jānīt's nāca..“ – Tu jau vispār esi Austrālijā savējais, vairs ne ciemiņš; vienkārši esi atbraucis uz vienu no savām mājām. Bet tomēr, ja sākam ar iepazīšanos, tad kāda būtu Tava vizītkarte?

Ivars Cinkuss: Ivars Cinkuss – dzīvs!

IN: Es papildināšu – un staro!

Izglītošanās

IN: Sākot ar iepazīšanos un skološanos, – vai Tavs mūziķa ceļš ir Dārziņskola – Konservatorija – darbs? Kā bija ar Tavu muzikālo izglītību? Mamma aizveda uz Dārziņskolu? Kurā brīdī saprati, ka Tavs ceļš ir tikai un vienīgi mūzikas ceļš?

IC: Jā, tā arī bija: mamma aizveda. Manā bērnībā, laikam četru gadu vecumā, mamma, paklausot ģimenes draugu ieteikumam, jo viņu dēls – mans vienaudzis, dziedāja vienā bērnu vokālā ansamblītī VEF Kultūras pilī – Saulīte. Tātad aizveda mani uz Saulīti, un tā toreizējā vadītāja saskatīja manī kaut kādas muzikālas potences un teica vecākiem, lai mani sūta Dārziņskolā; vienalga, ko es tur daru – spēlēju, pūšu vai dziedu, bet lai sūta mūzikas skolā.

IN: Vai vecāki Tev ir mūziķi?

IC: Nē, neviens no ģimenes nav mūziķis; tā, ka nevarētu te minēt pārmantojamību. Un tad nu mamma mani trīcošām rokam aizveda uz to skolu, uz pirmo klasi. Manai mammai tā likās kā superģēniju skola.

IN: Bet tā jau arī ir, Ivar!

IC: Jā, tā ir laba skola. Mani aizveda uz pirmo klasi un iestājeksāmeniem, un mani paņēma.

IN: Tu atceros, ko Tev lika darīt eksāmenā? Tu biji nobijies? Vai mamma bija nobijusies?

IC: Laikam kaut ko lika dziedāt, īsti neatceros. Mamma riktīgi vairāk bija nobijusies, kas tad man! Tajā laikā bērnu vokālajā ansamblī es jau biju solists uz skatuves. Jā, un tad mani paņēma tajā skolā, un tad jau viss aizgāja ļoti tradicionāli, kā jau Tu teici: Dārziņskola – konservatorija (tagad Mūzikas akadēmija).

IN: Kādu instrumentu Tu spēlēji?

IC: Skolā bija tikai klavieres un dziedāšana, vēlāk taustiņinstrumentus – ērģeles. Kamēr studēju Amerikā, divās draudzēs kalpoju kā ērģelnieks; vienā latviešu un vienā amerikāņu draudzē. Tad es pašmācības ceļā sāku ērģelēm pedāļus lietot, jo pirms tam es nekad ērģeles nebiju mācījies.

Tātad, beidzu konservatoriju, apprecējos un aizbraucu uz Ameriku. Vispirms vienu gadu nostudēju Čikāgā, tad pēc tam maģistrējos Prinstonā. Amerikā savu maģistra grādu ieguvu Prinstonā, Vestminsteras Kora koledžā (Princeton, Westminster Choir College, New Jersey)!

IN: Ko Tu Amerikā studēji?

IC: Diriģēšanu un muzikoloģiju. Kas attiecas uz tīro diriģēšanu, tad Amerikā man neko jaunu nevarēja iemācīt. Latvijas diriģēšanas skola ir ļoti spēcīga ar tradīcijām, un Amerika šajā ziņā tur nestāv līdz, bet absolūti viss pārējais ap un par mūziku, – tas bija man ļoti, ļoti izzinoši. Protams, tas bija arī mans vecums; es biju 20 gadu sākumā, kad daudz kas paveras vaļā, tas ir tas labais vecums, kad tu sāc apjēgt studiju nozīmi. Kad 18 gados tu aizej kā bērns uz Konservatoriju, tu vēl īsti nezin, ko tu gribi. Viss liekas stulbi un garlaicīgi. Es uzskatu, ka man pirmie trīs gadi konservatorijā bija pilnīgi pazaudēts laiks gan paša attieksmes dēļ, gan arī...

IN: Amerikā Tu ieradies studēt maģistratūrā; kāda programma Tev bija jāmācās Amerikā, ko jau nebiji Latvijā līdz tam laikam apguvis?

IC: Čikāgā Rūzvelta Universitātē es vienu gadu biju brīvstudents, t.i., mēs noslēdzām vienošanos, ka es paņemu dažas klases, bet es tur negāju uz nekādu grādu. Prinstonā jau man bija pilna laika studijas. Pirmām kārtām, man tas atvēra acis uz cita veida pieeju mūzikai. Latvijā es dzīvoju, uzaugu, man likās, ka man jūra līdz ceļiem, ka es visu zinu, bet Amerikā es ieraudzīju, ka ir ļoti daudz citas perspektīvas.

IN: Par pasniedzējiem. Mana lielākā pateicība tagad, atceroties mācību laiku mākslas skolā, ir tiem pasniedzējiem, kurus skolas laikā nevarēju ciest; viņi visu laiku „piesējās“ un nekas nebija pietiekami labi... Tagad saprotu, ja viņi „to latiņu nebūtu visu laiku uz augšu cēluši“...

IC: Tieši tā. Amerikā mans muzikoloģijas pedagogs bija baigais urbis, nenormāli piekasīgs pie sīkumiem; sākumā neko nevarēju viņam izdarīt labi, nevienu rakstu darbu uztaisīt. Viņš sākumā vienmēr lika divniekus un vieniniekus, un ne jau man vienīgam. Beigās viņš ielika nevis vidējo atzīmi, kā tas parasti ir, bet viņš ielika to atzīmi, ar kādu tu beidz. Viņa filozofija bija tāda, ka ja tu esi nonācis līdz tam pieciniekam, tad tu esi tas piecinieks.

IN: Tu dabūji piecinieku?

IC: Es neatceros, cik es īsti dabūju, bet katrā ziņā es dabūju labu atzīmi. Viņš man ļoti daudz deva; viņš man iemācīja rakstīt, lietot rakstīto vārdu, kā pareizi strukturēt teikumus, kā pareizi izteikt domas. Tas bija ļoti, ļoti labi; tā ir viena no vērtīgākajiem lietām, ko es apguvu. Un lai cik tas dīvaini nebūtu, Amerikā es apguvu, kā pareizi rakstīt. Kad mācījos Latvijā, man nebija problēmu ar gramatiku, bet kā bērnu mani tas neinteresēja.

IN: Vai, studējot Amerikā, Tev bija angļu valodas problēmas?

IC: Čikāgā man vēl bija, bet, kad es studēju Prinstonā, man vairs nebija valodas problēmas. Jā, un tātad, maģistrējos un atgriezos atpakaļ Latvijā strādāt interesantas lietas.

IN: Ir tik daudz gadījumu, kad jaunieši, pabeiguši Dārziņskolu, izstudējuši konservatorijā, pabeidz to un pagriež tam visam muguru, instrumentam nepieskaras un aiziet diametrāli pretējā virzienā... Kad Tu saprati, ka Tava dzīve ir mūzika un nekas cits?

IC: Droši vien, ka konservatorijā. Kaut gan man jāsaka tā, ka man nekad nav bijušas šaubas par to, vai es darbošos mūzikas laukā. Kaut kā es to visu no bērna kājas esmu darījis, un tas organiski iegāja manās šūnās, ka es esmu uz skatuves, jo ja no 5 gadu vecuma tu esi uz skatuves, tad tas atstāj kādas pēdas.

IN: Vai Tev it kādreiz bijis lampu drudzis? Bail no publikas?

IC: Nē, no publikas man nekad nav bijis bail, bet ir bijis lampu drudzis par savu izdarīto darbu. Publika mani nekad nav biedējusi. Es jūtos ērti ar publiku; patiesībā, jo vairāk publikas priekšā, jo vienkāršāk.

Radošais darbs

IN: Tavs darbs ir ar kori. Vai Tu nekad nedomāji, ka varētu būtu tikai vokālists? Dziedāt operā?

IC: Man tas nekad nav interesējis. Pirmām kārtām, opera kā žanrs mani nekad nav interesējis; otrām kārtām, manas balss kvalitāte nav atbilstoša operas dziedonim; man nav tik spēcīga balss, lai dziedātu operā.

I.N: Es domāju, ka Tev ir spēcīga balss.

IC: Nav. Es varu dziedāt kamermūziku; esmu ļoti daudz dziedājis baroka mūziku kā solists, bet tā ir kamerstila ņemšanās, bet Operā dziedāt Verdi?...

IN: Balsi var uztrenēt...

IC: Var, bet pāri visam – man tas nekad nav interesējis. Mani klasiskā opera līdz šim brīdim neinteresē, mani interesē eksperimentālās operas, es pats pat esmu piedalījies vairākās. Dziedāšana ir daļa no tā, kā es pelnu savu iztiku, es to daru un dažādos žanros: pārsvarā kamermūzikā, arī kādreiz popmūzikā, kādreiz pat arī roka dziedāšanu esmu nodarbojies... pēc roka dziedāšanas īstenībā Bahu nākamā dienā nepadziedāsi, bet pēc Baha roku gan var mierīgi padziedāt.

Sarīkojumu /pasākumu organizēšana

IN: Dziedāšana ir viena lieta, bet vadīt kori, būt kora diriģentam nav tika iziet korim priekšā; mēs jau to lieliski zinām. Es apbrīnoju Tavas spējas savākt, koncentrēt koristu uzmanību un arī organizatora spējas: panākt to, lai tās lietas, ko tu esi iecerējis, realizējas. Vai varbūt ieceres pilnveidojas kādreiz tieši procesā? Kā Tu – mākslinieks sadzīvo ar Tevi – organizatoru?

IC: Dzīve piespiež. Diriģenta profesija ir tā, kas paģēr būt vispusīgam. Pirmām kārtām, diriģentam jābūt līdera spējām, jābūt psihologam, mācītājam, psihoterapeitam, menedžerim... tās visas kvalitātes diriģentam būtu vajadzīgas, jo būt tīri tikai mūziķim bez komunikācijas spējām, tas ir neiespējami.

IN: Vai ir bijuši Tavā darbā gadījumi, kad esi jutis pretestību no kora vai dažiem dziedātājiem? Kad Tev ir bijis jāpārliecina dziedātājus par Tavu taisnību, jāsaliedē?

IC: Man ir dzīvē ļoti paveicies, jo es vienmēr esmu saskāries tikai ar brīnišķīgiem cilvēkiem, un tas varbūt ir ļoti palīdzējis, jo kādu konfliktsituāciju es vispār nevaru atcerēties.

IN: Bet varbūt tas ir Tavs nopelns; Tu pats staro un saņem atbildi pretī: dziedātāji ar sajūsmu Tev seko.

IC: Man ir grūti pateikt, bet situāciju, ka man par kaut ko būtu jāpārliecina, man nav bijis. Kādreiz man jāpārliecina par mākslinieciskām lietām: tas gan ir bijis bieži, ka sākumā dziedātāji nesaprot, uz kurieni es eju un kāpēc es uz turieni eju. Tad es vienmēr, vienmēr mēģinu radīt kaut kādu bildi un vienmēr arī saku, ka viņiem pirmā brīdī nav jāsaprot, viņiem ir man jāuzticas. Un ja viņi man uzticas, tad nekādos neceļos mēs neesam aizgājuši. Uz muzikāliem skaņdarbiem, ko mēs kādreiz sākam, daži blisina un bola acis – nu kas, tu galīgi jau prātā sajucis... Un tas ir dabīgi, jo neviens dziedātājs amatieris objektīvi nevar redzēt to, kas jāredz diriģentam. Diriģents ir profesionālis, un viņam tas ir jāredz. Daudz trakāk, ja diriģents neredz to, t.i., sāk kaut ko darīt un neredz beigas; tas, protams, ir sliktāk.

IN: Vai Tev nekad nav bijis tā, ka darbā Tu meties nezināmajā?

IC: Es šobrīd esmu meties nezināmajā; ne šeit – Austrālijā, bet Rīgā es ar Gaudeamus esmu sācis nodarboties ar...

Turpmāk vēl