Akapulko – Austrālijā (4)

Palielināt / Enlarge

Atvadoties no skaistās pieņemšanas mājas. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Dubbo. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz Kūnabarabranu. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Narrabri – jauniešu māksla. FOTO Marija Perejma.

3. turpinājums. Sākums LL400, LL402, LL406.

Pirmdiena, 11. janvāris

Pie brokastu galda visi bija vēl lielā sajūsmā, un tie kas bija skatījušies rīta TV ziņas, stāstīja ka Elvis festivālam esot bijuši 22 000 apmeklētāji.

Iebraucām Dubbo (36 600 iedzīvotāji – Rēzeknes lielumā). Viradžuri (Wiradjuri) tautai, kam šeit pirms 40 000 gadiem bija mājvieta; tas nozīmē sarkana zeme – pēc apkārtnē, caur kuru skaisti plūst Mekvorī (Macquarie) upe, valdošajām krāsām.

Dubbo ir labāk pazīstama ar savu zvērudārzu un bijušo cietumu. Zvērudārzs ir Sidnejas Taronga Parka paspārnē, bet cietumam popularitāte ir tāpēc, ka Džīn Lī (Jean Lee) bija pēdējā sieviete Austrālijā, kurai šeit tika izpildīts nāves sods.

Katru septembri pilsētā tiek rīkots daudzkultūru festivāls. Pa nedēļas nogales aktivitātēm, ieskaitot koncertu un vakariņas, savu kopību atzīmē visa rajona 70 nāciju ļaudis.

Drīz acis skatīja vēl vienu pilsētu. Iebraucām Gilgandra (4 360 iedzīvotāju), kas iedzimto valodā nozīmē garš ūdens avots; varbūt tamdēļ, ka tai cauri plūst Kaselrejas (Castlereagh) upe. Esam 439 km vai 6 stundu mašīnas brauciena attālumā no Sidnejas.

Šeit ir tā vieta, no kurienes Pirmā pasaules karā valsts ierēdņi iesāka gājienu, soļojot uz Sidneju, pa ceļam aicinot visus lauku pilsētu un saimniecību vīriešus pievienoties brīvprātīgo zaldātu rindām. Saucienu Kū-īī (Coo-ee) lietoja kā sasaukšanas kliedzienu, kas šodien ir palicis valodā.

Vēl kas interesants ir, ka 1955. gadā visa pilsēta applūda un no pāvests no Vatikāna pilsētas valdei atsūtīja līdzjūtības vēstuli.

Rajons ir pārdzīvojis daudzus sausos gadus, bet tieši pirms svētkiem saimnieki priecājās par burvīgo lietu. Visa apkārtne bija neticami zaļa, ka nelikās ka ceļojam vasarā pa Austrālijas iekšzemi.

Apkārtne caur busa loga skatiem sāka kļūt vienveidīga – eikalipti, lauki, krūms, eikalipti, lauki, krūmi.

Iebraucām Kūnabarabranā (Coonabarabran) (4 000 iedzīvotāju), kas izcieš karstas vasaras kur temperatūra turas vienmērīgi pie +40°C, bet ļoti aukstas ziemas ar -9°C grādiem dienām. Liekas, ka ceļš seko nupat atstātai upei, jo to vēlreiz sastopam. Atrodamies pusceļā starp Melburnu un Brisbani; braucam pa galveno iekšzemes transporta ceļu.

Šeit atrodas lielie eikaliptu meži, lauki un kristālskaidras debesis. Ar to Kūnabarabrana ir pazīstama kā Austrālijas astronomu galvaspilsēta. Tuvumā ir divas lielas observatorijas ar vislielākajiem šķīvjiem. Septembrī varētu apsēsties vietējā krodziņā un pie alus glāzes noklausīties vai piedalīties debatēs ar pazīstamiem zinātniekiem.

Kamilaroi iedzimtu tautai šis rajons jau 7 500 gadus saucās mājvieta, un daudzi vēl te turpina dzīvot. Netālu no pilsētas (36 km) ir Varanbangelsa (Warrumbungles) Nacionālais parks (233 km2 – mazliet mazāks par Maltas salu.) Kamilaroi valodā parka vārds nozīmē šķībi kalni. Te dzīvo 120 sugu putnu, daudz pastaigu vietu un neskarta daba.

Kūnabarabranā busiņš piestājās pie boulinga kluba, kur visus sagaidīja ļoti vēsas telpas un labas pusdienas. Bija labi izstaipīt kājas, un pat noziedoju $1 vietējai ekonomijai, spēlējot pokī mašīnu – tai, kurai katra spēle maksāja vienu centu; tā es jau varēju nodaldarēt visu pēcpusdienu, bet šoferis man ar humoru pabakstīja un ar vienu rokas metienu piespieda pogu, un mašīna nospēlēja 25 spēles vienā gājienā un, protams, visas pazaudēju! Laiks jāietur!

Nākamai vietai – Narrabri (5 800 iedzīvotāju – Smiltenes lielumā) galvenā rūpniecība ir kartūna audzētavas/saimniecības kā arī liellopi tirgum. Rūpniecības nevarētu uzturēt, nedz būt ekonomiski vai komerciāli dzīvotspējīgas, ja nebūtu dzelzceļa infrastruktūra.

Kamilaroi tautai piederēja šis rajons, un pilsētas nosaukumam varētu būt trīs tulkojumi: Čūskas vieta, Liels strautiņš vai Zaroti žagari.

Politiski Narrabri ir jūtīga vieta, jo tagad cīnās un strīdas par tās zemes bagātīgām – gāzes un akmeņogļu atradnēm.

Ķermeņa dienvidgals palika jau mazliet nejūtīgs, kad pavadone paņēma mikrofonu un aicināja piedalīties ar stāstiem un jokiem. Tur aizgāja vēlā pēcpusdiena vienos smieklos, kā arī nopietnos brīžos. Viena braucēja bija buša dzejniece (bush poet), un viņas dzeja par jaunību un dzīvi laukos bija aizkustinošas. Visas bija rakstītas ar humoru un asprātīgu aci par dzīves likteni, laimi un nelaimi. Viņa bija tās izdevusi dzejas grāmatā, un es tūlīt pieteicos to iegadāties.

Iebraucām Morī (Morree) – 10 500 iedzīvotāju (Bauskas lielumā), kur pat lidojušam ķenguram ir sava parkošanās vieta. Kamilaroi valodā Morī nozīme vai nu garš ūdenscaurums vai saules uzlēkšana, kam Mehi upe, zars no Marija-Dārlinga (Murray-Darling) upes sistēmas cauri vijās. Apkārtnei melnā augsne sniedz zemes bagātību, un pilsēta ir lauksaimniecības centrs.

Pilsēta arī kļuva slavena 1965. gadā, kad iedzimto politiķis Čārlzs Pērkins (Charles Perkins AO) organizēja medija busu Brīvības braucienā, parādot iedzimto diskrimināciju. Tas izcēlās, kad viņam iepriekšējā gadā Morī publiskā peldbaseinā rases dēļ aizliedza ieeju. Rases likums eksistējis 40 gadus, bet mediji bija tik iespaidoti, redzot dzīves apstākļus, ka tā ietekmēja valdību. Pēc šī brauciena Austrālijas parlaments deva balsi tautai. 1966. gadā ar 90,77% pozitīvām balsīm visus rases likumus atcēla, un Čārlzs Pērkinsu ievēlēja kā pirmo ministru iedzimto jautājumos.

Netālu zem zemes atrodas artēzisks baseins. Tas ir pasaules lielākais baseins, plūstot zem 1/5 Austrālijas daļas, 1,7 milj. km² – Lībijas lielumā. Ja tikai tie pētnieki, kas atdeva savu dzīvi, meklējot iekšzemē ūdeni vai jūru, cīnoties ar Austrālijas karstumu, būtu domājuši paskatīties zem kājām!!!

Morī pilsētai ir tas prieks, ka šis ūdens baseins ir samērā tuvu zem zemes. Ūdens kvalitāte ir par sālītu, lai to izmantotu saimniecībām, bet veselības ziņā tai esot dziedējošas īpašības. Ja šeit pārnakšņosim, mūs mudināja tos izmēģināt.

Kad izkāpām no busiņa, tad visi ātrumā steidzās ar bagāžu uz viesnīcas istabām, jo ārā bija +40°C. Uz baseina telpām būtu ar kājām jāstaigā un par to prieku jābauda +41°C vienmērīgā ūdens temperatūra! To baudu mēs sev noliedzām.

Vakariņas bija tik daži soļi pāri asfaltam uz blakus iestādi. Bijām nobraukuši 521 km; salīdzinājums būtu kā no Rīgas līdz Sanktpēterburgai.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos