Akapulko – Austrālijā (1)

Palielināt / Enlarge

Skats uz Brisbanes upi no viesnīcas 15. stāva numura. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz kūrortu. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Boaba koks. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Kvīnslandes Universitātes Vīnu koledžā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Busiņš pie Vīnu koledžas ezera. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Granīta akmeņi universitātes vīnogu laukos. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Gleninsa Stounhendžs. FOTO Marija Perejma.

Elvis festivāls tiek rīkots katru gadu ­Pārks (Parkes) pilsētā, Dienvidvelsā, kas vairāk ir pazīstamāka kā satelītu pilsēta, kur filmēja Šķīvis (The Dish).

Es nesauktu mūs par Elvisa faniem, bet festivāls izklausījās labi organizēts, savādāks, muzikāls, un kāpēc tad neapmeklēt to?

Bijām izrēķinājuši, ka varam pēc lidojuma no Adelaides tur nokļūt ar Elvis vilcienu no Sidnejas, kas pa festivāla dienām kursēja katru dienu. Galvas plāni darbojās labāk nekā īstā dzīvē. Nebijām ierēķinājuši, ka apmešana jau gadu uz priekšu būs aizrunāta, pat telšu vietas lielveikala mašīnu stāvvietas bija izpārdotas!

Nonācām pie slēdziena, ka šis nebija domāts, kad vīrs nejauši tīmeklī atrada busiņa tūri, kas no Brisbanes pa iekšzemi līkločus nokļuva festivālā un pēc tam atgriezās Brisbanē. Pievilkšanas punkts bija tas, ka nebijām ceļojuši pa to Austrālijas pusi. Es gan šaubījos un muti šķobīju par tīmeklī ilustrēto zelta krāsas busu, kam sānos lielos burtos bija zīmogs – „Fun over 50s“!!!!!! (Jautrie virs 50gadnieki).

Ceturdiena, 7. janvāris

Atstājām istabu 15. stāvā ar skaisto skatu uz Brisbanes upi. No viesnīcas pa Romas ielu aizcilpojām uz blakus ēku, kur atrados pilsētas centrālā dzelzceļu un busa stacija.

Ceļošana mums notiek tikai ar rokas bagāžu, jo tā var visur vieglāk tikt, un tā ir mums jau daudzus gadus līdz pēdējam burtam izrēķināta. Piespraudām obligāto vārda zīmi pie krūtīm un pievienojāmies grupai. Nebija ne Kārļa, Arvīda, Krišjāņa, Intas, Ilzes vai Annas, bet toties bija Teds, Dons, Džims (Jim), Džeks (Jack), Sū (Sue) un Dafnī (Daphne), un busiņš pilns līdz bēniņiem.

Kamēr šoferis šoferēja, pavadone mūs iepazīstināja. Gandrīz visi bija no Kvīnslandes – gan tuvu, gan tālāk no Brisbanes, viens pāris no Tasmānijas, viens no Amerikas un mums – no Dienvidaustrālijas trāpījās tas gods būt tiem jaunākajiem!

Atstājot tropu sutaino laiku, lēnām kāpjam kalnos, kur atklājās burvīgi skati un lielais plašums. Pa līkumaino ceļu vērojām vietās kuģa tilpņus, kas viens aiz otra sarindoti kā tārpi gar stāvām klinšu malām. Tie bija daudzkrāsaini un izskatījās kā mākslas skulptūras, taču tie nebija domāti skaistumam, bet darbam – noķert krītošos klints malas akmeņus.

Iebraucām Bestbruka (Bestbrook) kalna kūrortā. Bija patīkami vēsi, izkāpjot no busa; mūs sagaidīja našķis un pīppauzīte. Apkārtne zaļa, un dzīves ritms palēnināts. Galvenajā mājā izveidots muzejs; apkārtnē bija zirgi, strautiņš, zālājs un no Valangras (Wallangarra) armijas bāzes pārvestās izīrējamās kabīnes. Dārzā viss ziedēja un zem īpatnējā boab vai pudeles koka bija aicinošs krēsliņš.

Ilgs jau tas staigāšanās prieks nebija, drīz vien atradāmies busa sēdvietās, lai paspētu laikus. Izbraucām caur Voriku (Warick); pilsētiņā 13 000 iedzīvotāji, tikpat liela kā Saldus Latvijā. Tā ir pazīstama ar rodeo, no smilšakmens celtām ēkām un ar slaveno aitu cirpēju Džaku Hauvu (Jack Howe), kurš lietojot rokas šķēres 7 stundās un 40 minūtēs spēja apcirpt 321 aitu. Viņa rekords, lietojot veco metodiku, šķiet, šodien vēl nav pārspēts.

Skatam paveras akmeņaināka ainava, jo 250 miljonus gadu atpakaļ šeit veidojās granīta josla. Iebraucām Stantorpā (Stanthorpe) (4 300 iedzīvotāju). Vārds ir saliktenis: Stan no latīņu stannum un thorpe no angļu – pilsēta. Stannum ir alva, un 1870tos gados tas kā magnēts pievilka visus, kas cerēja atrast sev laimi, – īpaši no Ķīnas.

Tāpēc, ka vieta atrodas 1 000m virs jūras līmeņa, tas ir Kvīnslandes pirmklasīgais vīnu ražošanas rajons. Te ir visi četri gadalaiki, un šinī klimatā audzē arī ābolus, bumbierus un skaistas rozes. Kad alvas raktuves slēdza, pilsēta mainīja virzienu uz vīna ražošanu, un šodien vīnotavu skaits te ir ap 50. Dažām ir ļoti interesanti vārdi, piemēram – Savītie Eikalipta vīni (Twisted Gum Wines).

Busiņš iebrauca Kvīnslandes Universitātes un vīna tūrisma koledžas 8,5 miljonu īpašumā, ko atvēra 2007. gadā. Apstājāmies pie ezera, kur mēs izkāpām ar lielu sajūsmu. Karsts bija gan, bet skati skaisti: vīnogulāju lauki, skaistas ēkas, granīta akmeņi un meditācijas klusums.

Mūs apkalpoja tūrisma, biznesa, apkalpošanas sfēras, vīna gatavošanas un kulinārijas studenti. Uz galda katram priekšā bija trīs ēdieni un trīs vīna glāzes, kurās bija vīni no pašu laukiem ar pašu marku – Banka Ridžs (Banca Ridge). Ar cāli bija – Marsanne, ar halūmī (halloumi) sieru un piedevām bija – (meža) wooded Chardonnay, bet ar ķirbi un jēra gaļas sacepumu – Tempranillo. Mēs domājām, ka vīnus samērā labi pazīstam, bet pirmais mūs pilnīgi izmeta no grūves. Uzzinājām, ka Marsanne vīnogām mājas vieta ir Francijā, un tās dod vīnam augļa piegaršu.

Varias restorāns ir saņēmis augstākās godalgas gan no pavalsts, gan no starptautiskā tūrisma tīmekļa vietnes Trip Advisor, un to ar baudu varam visiem ieteikt.

Ar pilniem vēderiem kāpām busiņā, kas štūrēja uz dienvidiem, kamēr tikām pie pavalsts robežas, kas iet pa dzelzceļa līniju un Valangara (Wallangarra) – 385 iedzīvotāju. Pilsēta ir īpatnēja, jo tā guļ dzelzceļam abās malās. Vienā pusē atrodas Kvīnslandes dzelzceļa sliežu izmērs un otrā pusē Dienvidvelsas sliežu izmērs. Arī dzelzceļa stacijas būves ir savādākas. Vienai jumts ar līkumu, otrai – taisns kā dēlis. Ir arī divi policijas iecirkņi – katrs savā dzelzceļa pusē!

Iedzīvotāji ir pavisam priecīgi par robežas līniju, jo katrā pavalstī iekrīt sava vasaras laika zona. Tāpēc, ka Kvīnslande nepieņēma saules ietaupīšanas stundu, Vecgada vakarā visi nosvin Jauno gadu divas reizes!

Pulkstenis tika pārgrozīts, un braucām tālāk pa taisnākiem ceļiem un līdzenākām ainavām, kas slīdēja garām lieliem skatlogiem. Pēc neilga laika izbraucām cauri Tenterfīldai (Tenterfield) – 3 000 iedzīvotāju), kas bija maza, bet gaumīgi izplānota. Pilsētas slavenais dēls, kabarē dziedonis Pīters Alans (Peter Allen) šeit pavadīja bērnības un jaunības dienas, daloties ar vectēvu Dzordžu Vulnau (George Woolnough), kam galvenajā ielā piederēja zirglietu veikals. Šī ēka ir Austrālijas vēsturiskā mantojuma sarakstā, un ģimenes atvases turpina šeit dzīvi.

1970. gadā Pīters, kas bija jau mainījis uzvārdu, uzrakstīja Tenterfīldas Seglinieks (Tenterfield Saddler); skaista balāde par savu dzīvi, kā pateicību vectēvam par audzināšanu. Tēvs bija atgriezies no kara ar depresiju, piesējies pie pudeles, un kad Pīters bija padsmitnieka gados, tēvs izdarīja sev pašnāvību – nošāvās ar revolveri.

Vectēvam piederēja arī terjera (terrier) sugas suņi – īpatnēji Austrālijai. Pēc vectēva nāves šo suņu sugu 1993. gadā nosauca pa Tenterfīld terjera.

Knapi bijām visu informāciju sagremojuši, kad nākamajā pilsētiņā – Gleninsa (Glen Innes) (5 100 iedzīvotāju) sagaidīja mūs pati ar savu Stounhendžu (Stonehenge). Esam nokļuvuši Ķeltu rajonā, bet par agru, lai piedalītos pilsētas Austrālijas Ķeltu Festivālā, kas katru gadu notiek aprīļa beigās.

Busiņš apstājās; zālājā varam izstiept kājas un ievilkt karsto gaisu. Apkārtne kalnaina. Šī zeme piederēja Ngarabal tautai, un viņu vietas vārds Gindaidžina (Gindaaydjin) nozīmē – daudz lielu, apaļu akmeņu un līdzenums. Pilsēta tika dibināta, kad atrada alvu, un tā laika federācijas ēkas atrodas valsts aizsargājamo ēku sarakstā. Šodienas galvenās saimniecības nozares ir aitkopība un liellopu audzēšana.

Apkārtnei arī sava slava. Esam bijušajā kapt. Zibens spēriens (Capt. Thunderbolt) rajonā. Viņa īstais vārds bija Fredriks Vodsvorts Vords (Fredrick Wordsworth Ward), un viņš ir viens no pazīstamākajiem vēstures laupītāju (bushranger) raksturiem. Viņš bija zaglis, kam bija smalkas uzvedības manieres, un tādēļ viņš visilgāk izvairījās no apcietināšanas.

Ir vēla pēcpusdiena, kad iebraucam Armidailā (Armidale) – universitātes pilsēta ar apmēram 25 000 iedzīvotājiem, Ogres lielumā Latvijā. Visu dienu bijām domājuši, ka kaut kur pa ceļam nopirksim mango, bet nelaimējās. Kvīnslandes zinātāji ieteica, ka Bovena (Bowen) šķirnes mango; tie audzēti Bovena (Bowen) pilsētas apvidū esot tā labākā šķirne Austrālijā, jo neesot tik šķiedraina.

Pēc labā kompānijā baudītām gardām vakariņām likāmies uz ausi. Busiņš nobraucis 456 km; vairāk nekā no Rīgas uz Helsinkiem.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl