Austrālijas impresijas 2015./2016. gadumijā (3)

Palielināt / Enlarge

3x3 saietā Adelaidē. No kreisās: Zane Stafecka, Mārīte Rumpe, Laura Jēkabsone, Uldis Ozoliņš. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

3x3 saietā Adelaidē. FOTO Pēteris Strazds.

Noslēgums. Sākums LL401, LL402.

Nākošā rītā turpinājām ceļu uz Adelaidi, un 4. janvāra pēcpusdienā pa gandrīz tikpat līkumotiem ceļiem kā Sniega kalnos ieripojām Nunjarā, Adelaides kalnos 3x3 nometnē, kas jau bija sākusies 2. janvārī. Skats no turienes, it sevišķi vakarā, bija vienreizīgs.

Nometnē valdīja jauka atmosfēra. To vienā mierā vadīja Mārīte Rumpe, kas jau labu laiku dzīvo Austrālijā. Viņai bija līdz pāris gadus vecs dēls, kam dikti vajadzēja mammu, un tā viņš nereti bija redzams mammas rokās. Viņš izskatījās kā izkāpis no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas.

Nometnē galvenokārt bija saradušies adelaidieši un melburnieši, Siksnu pāris no Brisbenas, bijusī brisbeniete Ilma Vilkinsone (Wilkinson) (Siksna) ar bērniem no Šanhajas, un mēs divas ar Baibu Haringtonu (Harrington) no Sidnejas. Un no Latvijas – Latvian Voices meitenes Laura Jēkabsone un Zane Stafecka, zāļu sieva Līga Reitere no Ventspils, profesore Janīna Kursīte un Ingas Jakses māte.

Nometne noritēja putnu zīmē: visām dzīvojamām istabām bija doti putnu nosaukumi. Tā mēs apmetāmies gulbju istabā. Sarīkojumu zāle (baznīca) bija ligzda, un ēdamzāle – Meža mātes zāle. Tauriķi – nometnes ikdienas avīzi – Mārīte Rumpe un Zane Stafecka rediģēja Pasta baložu telpā.

Nometnē bija ap 60 dalībnieku, no tiem 17 bērni – cits pavisam rātns, cits ne tik rātns. Par viņu nodarbībām, kā jau dažu labu reizi, gādāja Inga Jakse ar palīgiem.

Pieaugušo galvām ierūsēt neļāva Janīna Kursīte, kas iepazīstināja klātesošos ar tautas dziesmām, it sevišķi par putniem, un, Uldim Ozoliņam piepalīdzot, vadīja diskusijas par politiku Latvijā. Politikas puduris, redzot grūtības Latvijai sastādīt jaunu valdību (izskatījās, ka tā nekad nebūs gatava, tāpat, kā Rīga), iecēla par ministru prezidentu Teteri, par finanšu ministru – Dūdieviņu, par lauksaimniecības ministru – Zosi, par izglītības ministru – Ūpi, par tieslietu ministru – Pūci... utt.

Zāļu sieva un pie tam ventiņ' mēlē, demonstrēja, kā pareizi pērties pirtī, kā pīt vainagus, nelietojot diegus, kā lietot uzturā augus, arī mācīja folkloru un, kā pielietot tautas gudrību ikdienas dzīvē, kā teikts tautas dziesmā:

Riti, riti, rīta rasa
Pa ozola lapiņām;
Tā ritēja ļauna diena
Garām manu augumiņu.

Māra un Arnis Siksnas lasīja referātu par Aspaziju, kas mums parādīja viņu pavisam citādā gaismā, kā to bijām paraduši redzēt. Zane Stafecka (jeb, vai tā bija Laura Jēkabsone?) vienreizīgi nolasīja Aspazijas Mēness stari stīgo...

Daina Grosa deva pārskatu par tālmācības organizēšanas centieniem latviešu bērniem ārzemēs (kur līdz šim pēc pēdējā emigrācijas viļņa esot dzimuši ap 10 000 bērnu, no kuriem tikai ap 1000 apmeklējot latviešu sestdienas skolas). Ja situācija drastiski nemainīsies, šie ārzemēs dzimušie bērni drīz vien var zaudēt savu tēvu valodu.

Arnis Gross iepazīstināja klausītājus ar to, kā pielietot datorus latviešu valodas mācīšanai, un nospēlēja vienreizīgu suitu sievu reklāmu elektroniskiem parakstiem.

Vienu dienu it kā no Latvijas bija ieradusies Latvijas Nacionālā Putnu Muzeja direktrise Daiļuma jaunkundze ar profesoru Gudrogalvu meklēt 6 Latvijas putnus, kas atlidojuši uz Austrāliju. Viņi sauca 3x3 dalībniekus – lielos un mazos – palīgā, tos meklēt. Meklētāji sadalījās 6 komandās: Kakadū, Purva pļerzas (žagatas), Putnu profesionāļi, Gudrās pūces, Adelaides vārnas un Zilie pupuķi. Atrada lakstīgalu, pūci, stārķi, vārnu, vanagu un kaiju.

6. janvārī visa 3x3 saime devās uz Vasaras Vidusskolu ar pašceptiem pīrāgiem ciema kukulim. Viens otrs no ciemiņiem tur varēja satikt savus lolojumus vai mazbērnus (es – veselus 4!). Visi sanācām lielajā vidusskolas zālē. Tur mēģinājām atminēt muzikālas mīklas, katrai grupai attēlojot kādu tautas vai citu latviešu dziesmu, ko pārējiem bija jāuzmin. Manuprāt visspilgtāk izcēlās Pūt, vējiņi (jeb, vai tā bija Auga, auga rūžeņa?), ko nodziedāja kā korāli ar lūgšanā saliktām rokām, un kur Uldis Ozoliņš izskatījās tik dievbijīgs, it kā visu mūžu būtu kalpojis kā mūks. Pēdējo dziesmu nevarējām uzminēt, jo tā nemaz nesākās, diriģentam (Tomasam Kaimiņam) vispirms pārstādot koristus, tad sasienot kurpju šņores un beidzot uzdodot toni, kas izrādījās šķībs, līdz viena no koristēm iznāca priekšā un paziņoja, ka šis koris nekam neder, uz ko diriģents publikai paklanījās. Iespaids bija lielisks!

3x3 nometni vienu vakaru apciemoja arī pārējās Latvian Voices meitenes un sagadīšanās dēļ arī viņu tērpu autore Edīte Treija, kas pastāstīja, kā dzintaraini pelēkie tērpi radušies. Koncerts Ligzdā bija apburošs.

Nometnes pēdējā vakarā bērni izstādīja savu pūliņu rezultātus – visādus rokdarbus – gan šūtas pūcītes, gan līmētus un zīmētus un izkrāsotus putnus un to ligzdas. Iespaidīgi arī bija Andas Banikos vadībā linoleja tehnikā drukātie pieaugušo mākslas darbi.

Atvadu vakarā katra nodarbību grupa uzstājās ar savu priekšnesumu. Folkloras ievirze svinēja putnu kāzas. Zāļu sieva vienreizīgi ventiņ' mēlē aprakstīja ventiņa fizionomiju. Linoleja mākslinieces bija pašas sacerējušas savu dziesmu. Ināras Kalniņas Latviskās virtuves ievirzē apmācītie 4 vīri kā kritušu karavīru uz vairoga Meža mātes zālē uz pleciem uz paplātes ienesa pašu cepto kliņģeri, kas tīri vai kusa mutē.

8. janvārī bija jāpošas ceļam uz mājām. Uz brokastīm visi 3 devāmies uz Adelaides tirgu, kur mani gaidīja vēl viens pārsteigums – latviešu pusdienu stends, kur latviskā gaisotnē baudījām siļķu, laša, mēles un citas maizītes. No tām radās spēks vienā dienā aiztriekties uz Tērveti. Ceļu gan drusku mēģināja saīsināt satelīta ceļvedis Ivars (runā latviski), kas, gan brīžiem nosnauzdamies, izmeklēja šaurus lauku ceļus pareizā virzienā.

Mums Kilmorā bija motelī sarunātas naktsmājas, kur pie durvīm bija zīme, ka strādniekiem pirms ieiešanas jānovelk dubļainos zābakus. Tādu mums šoreiz nebija.

Nākošā rītā Tērvetē noskatījāmies nometnes noslēguma koncertu, kur bērni rādīja, ko pa to nedēļu bija paveikuši. Zāle bija izgreznota paštaisītām zemeslodēm ar visiem kontinentiem, uzbūvēti bija Brīvības piemineklis, Londonas Big Bens, Eifeļa tornis. Sienas rotāja bērnu darinātas dekorācijas.

Nometnes dalībnieki arī bija iemācījušies, kā dažādās valodās sasveicināties, un nodziedāja pagaru dziesmu ar visiem sasveicināšanās vārdiem. Tā, piemēram,

Šalom, šalom, tā saka sveiki ebreji,
Salaam, salaam, arābi un persieši,
Annyong, annyong, ir hallo Korejā.
Apkārt pasauli ceļosim, visus kopā sasveiksim,
Apkārt pasauli ceļosim, visus kopā sasveiksim.

Bez tam vēl nodziedāja divas dziesmas par ceļošanu:

Pirms ceļā dodies, ir jāzina, kurp iet,
Ir jāmācās atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama dzirksteli šķilt –
Gan sasildīt citus, gan pašam silt…

Ja tik būtu naudas, Ja tik būtu laika,
Ja tik būtu iespējas, Ja tik varētu visu redzēt.

un

Visa dzīve man viens ceļojums,
Visu dzīvi es eju tik pie jums
Pār lejām un pār kalniem, caur tērcēm un caur salnām
Ar drosmi un ar bailēm, tik pie jums.

Bērni arī bija iemācījušies citu tautu dejas un tās nodejoja.

Nometnē sajūsmu esot ienesušas trīs brisbeniešu ģimenes, kas ar lielu prieku esot piedalījušās nodarbībās un jutušās labi starp savējiem.

Dziedot Daugav' abas malas, nolaida karogu, un latviskā nedēļa apdegušajā Austrālijas mežā bija cauri.

Bet mans latviskais ceļojums vēl nebija beidzies.

Nākošā dienā Melburnas Latviešu nama pilnajā zālē klausītājus valdzināja Latvian Voices meitenes ar savām skaistajām balsīm, kas tur skanēja izcilus dzidri. Man it sevišķi pie sirds gāja Saulīt' vēlu vakarā.

Līdz ar to mana odiseja pa Dainas dzimto zemi bija cauri. Lidoju mājās, un lidlaukā mani sagaidīja mana jaunākā meita Māra.

Kas pirms gandrīz 65 gadiem būtu varējis iedomāties, ka šeit, pasaules galā, toreiz tik neviesmīlīgā zemē, būtu iespējams vienas nedēļas laikā piedalīties četros latviskos pasākumos, kas notiek simtiem kilometru attālumā viens no otra, un kur varētu satikt latviešus no visām pasaules malām, visiem dziedot vienu kopīgu dziesmu un runājot vienu tēvu valodiņ'!

Un, kas mani it sevišķi iepriecināja, bija, ka redzēju, ka arī diezgan nesen atbraukušās tautietes ir ar lielu degsmi nākušas pulciņā strādāt tautas druvā. Tad mūsu tautai, lai kur tā arī nebūtu izkaisīta, vēl ir nākotne.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“