Austrālijas impresijas 2015./2016. gadumijā (1)

Palielināt / Enlarge

Tredbo (Thredbo) Nacionālā parkā. FOTO Arnis Gross.

Palielināt / Enlarge

Tredbo (Thredbo) Nacionālā parkā. Beigto zirgu pārejas (Dead Horse Gap) pārgājiena laikā. FOTO Arnis Gross.

Palielināt / Enlarge

Tredbo (Thredbo) Nacionālā parkā. FOTO Arnis Gross.

Palielināt / Enlarge

Olivers Šarlotes pārejā (Charlotte Pass). FOTO Arnis Gross.

No Sidnejas caur Sniega kalniem, Bonegilu, „Tērveti“, 3x3 nometni Adelaides kalnos, Vasaras Vidusskolu, vēlreiz „Tērveti“, „Latvian Voices“ koncertu Melburnā un atpakaļ.

Tas viss sākās tā: mana vecākā meita Daina atkal reiz bija sadomājusi apceļot savu dzimto zemi un nāca ar priekšlikumu man viņiem pēc Ziemassvētkiem automašīnā pievienoties. Man šī doma likās diezgan dulla un noraidāma. Lai brauc vien paši, ja vajag!

Bet tad es sāku domāt...

Un tā, Svētku vakaru visi kopā nosvinējuši pie manis Sidnejā un otros svētkus pie manas otrās meitas Māras netālu no Vulongongas, trešo svētku rītā devāmies ceļā.

Kanberā Valsts Mākslas galerijā apskatījām austrāliešu gleznotāja Toma Robertsa mūža darba izstādi, kurā sevišķi izcēlās viņa aitu cirpšanas glezna un impozantais Kopvalsts Parlamenta atklāšanas skats 1901. g. Melburnas Izstāžu (Exhibition) zālē, kurā viņš vēlāk Londonā esot apmēram kādai trešajai daļai dalībnieku iegleznojis sīkākus vaibstus; arī pazīstamais lielceļu laupīšanas skats (Bailed Up). Apskatījām arī Monē (Monet) Ūdensrozes, kas bija iespaidīgas, it sevišķi ūdens, un Pollaka Blue Poles, par kuras cenu kādreiz tauta tika ļoti zūdījusies. Pēdējo divu gleznu apsargs uz mums meta kaulainu aci, laikam mūs turēdams aizdomās, ka plānojam kādu nedarbu, lai gan izturējāmies pavisam rātni.

Tad mūsu ceļš veda tālāk – caur Kūmas (Cooma) krogu, kur mums lika priekšā steikus kā ķemertiņa vākus, uz Berideili (Berridale), kur uz pāris dienām apmetāmies draugu mājā, no kurienes devāmies apskatīt apkārtni.

Džindabaina (Jindabyne) bija skaista pilsētiņa, lai gan daļa no tās atradās zem ūdens. Salu skaits un lielums ezerā mainījās atkarībā no tā, no kuras puses ezeram tuvojāmies. Prātā nāca mūsu senās teikas par ezeros nogrimušām pilīm un ezeriem, kas laidušies pa gaisu.

Tredbo (Thredbo) iezīmējās ar to, ka jaunie (t.i., Daina, Arnis un Olivers) devās ap 10 km garā pārgājienā no kalna galotnes uz leju gar Beigto zirgu pāreju (Dead Horse Gap) pa akmeņainu ceļu; – Daina – sandalēs, kas līdz ar to arī bija savu mūžu priekšlaicīgi nokalpojušas.

Šarlotes pāreja (Charlotte Pass) bija tuvu Austrālijas augstākajam kalnam – Košcjuško (Kosciusko (2228 m). Reiz, 18 gadu vecumā, tikko kā sākusi studēt, kopā ar sešiem latviešu studentiem (starp citu, ar nelaiķi melburnieti Laumu Lamberti un viņas vīru Bilu, kas toreiz bija tikko kā salaulāts pāris), uzrāpos Vācijas augstākā kalnā – Cūgšpicē (Zugspitze), kas bija 2900 m augsts. Toreiz, lejā kāpjot, iekūlāmies negaisā, un vienu brīdi likās, ka turpat vien būs jāpaliek. Pēc tam vēl bija jāiet gar bezdibeņa malu, pieturoties pie tērauda troses, un kāpjot uz stāvā klintī iedzītiem dzelzs puļķīšiem, un jāpārlec kādu pusmetru platajai aizai bez kādām virvēm. Ja būtu gadījušies tai vietā negaisa laikā, būtu varbūt iekrituši aizā... Nu, 84 gadu vecumā un uz trim kājām Košcjuško galotnei tuvoties neuzdrošinājos, arī ar tuvāk piebraukšanu ne. Bija jāapmierinās ar pūkaino kalna puķīšu apbrīnošanu, kas drusku atgādināja Alpu zvaigznīti (edelweiss) un bija rada flaneļpuķītēm. Arī jaunie aizgāja tikai paskatīties.

Pa līkumainu kalnu ceļu aizbraucām uz Gategu (Guthega), no kuras 1949. g. iesākās Austrālijas Sniega kalnu hidroelektriskās strāvas ražošanas shēma un kur bija uzbūvēta tās pirmā spēkstacija. 25 gadu laikā Sniega kalnu rajonā tikušas uzbūvētas 7 spēkstacijas, 16 dambji, 145 km gari tuneļi un ap 80 km gari ūdensvadi. Pie šī milzu darba droši vien ne viens vien latvietis bija pielicis savu roku. Redzējām arī Gategas dambi.

Pusdienās iegriezāmies vietējā restorānā, kur saimniekoja runīgs vīrs, kas ziemā nodarbojoties ar slēpotāju apmācīšanu un kādreiz esot strādājis Bulera kalna (Mt. Buller) ciematā, kur viņa bērni varējuši iet turpat vietējā pamatskolā.

Atpakaļceļš no Gutegas gar Zilās govs kalnu bija vēl trakāks, kā citi kalnu ceļi, un likās, ka ziemā pa šo neasfaltēto vienvirziena ceļu izbraukt, nenogāžoties pa slīpajām vai pat stāvajām nogāzēm, nebūtu nekādu izredžu.

Nākošā dienā sākām mājupceļu uz Melburnu pa Alpu ceļu, kas veda atkal gar Tredbo un tālāk gar Marija 2 (Murray 2( spēkstaciju uz Kankobanu (Khancoban). Jaunie iegriezās apskatīt spēkstaciju.

Labu gabalu pirms spēkstacijas kreisajā ceļa pusē bija skatu platforma, no kuras pavērās plašs skats uz Viktorijas Alpiem. Netālu no tās ceļa malā redzēju zīmi Bogong ar bultiņu. Varbūt bultiņa rādīja Bogongas kalna Viktorijā virzienā? Prātā nāca lielie, melnie naktstauriņi, kas reizi gadā dodas no Kvīnslendas vairāk nekā tūkstoš kilometru garā lidojumā, lai patvertos no tveices Sniega kalnu alās, kur viņus noķer, uzgrauzdē un notiesā aborigēni, tādējādi sanākdami svinēt savas Kultūras dienas. Dzīvi palikušie tauriņi tad dodoties atpakaļ uz Kvīnslendi, kur viņi nodzerot kāzas, izdējot savas oliņas un tad nobeidzoties dabīgā nāvē. Un tad viss sākoties atkal no gala. Mūsu Kultūras dienu pīrāgiem tādas izvēles turpināties nav.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl