„Te guļ mans dēls...“ (Ieraksts kapa plāksnē)

Palielināt / Enlarge

Melissa Jakovica Kambela (Campbell). FOTO Imants Skrīveris.

Šī gada 29. augustā Kanberas Latviešu biedrības rīkotajā saietā Melissa Jakovica Kambela (Campbell) stāstīja par saviem iespaidiem ceļojumā uz Galipoli, Turcijā, un piedalīšanos ANZAC 100 gadu atceres sarīkojumos.

Melissa strādā Austrālijas valsts iestādē Veterānu lietu departamentā (Department of Veterans' Affairs). Šajā ceļojumā viņa bija kā privātpavadone vienai vecākai kundzei, invalīdei.

Iesākot savu stāstījumu, viņa citēja šī kara statistiku: aptuveni 50 000 Austrālijas karavīru cīnījās pie Galipoli. No tiem ap 8 700 krita cīņās un kādi 18 000 tika ievainoti.

Rietumu frontē cīnījās ap 295 000 austrāliešu karavīru, un, ap 46 000 krita cīņās un ap 134 000 tika ievainoti, vai krita gūstā.

Šo karavīru starpā bija ap 130 latviešu, no kuriem ap 20 piedalījās Galipoli cīņās.* Lielā daļa no šiem latviešiem bija agrākie jūrnieki vai arī tādi, kas dažādu iemeslu dēļ ieradušies uz dzīvi Austrālijā. Viņu materiālais stāvoklis bija diezgan zemā līmenī, un viņi cieta no diskriminācijas. Tā laika vēstures posmā viņi tika uzskatīti kā krievi.

Par viņiem ir pieraksti: „Daļa no viņiem krita cīņās, daži tika vairākkārt ievainoti un mira no ievainojumu sekām. No tiem, kuri atgriezās, daļa bija garīgi traumēti, ko šodien apzīmē angliski kā post traumatic stress disorder; citi iesaistījās atpakaļ normālā dzīvē.

Viens no šiem latviešiem bija Kārlis Miķelis Alksnis. Dzimis Latvijā 1888. gadā, pabeidzis Ainažu Jūrskolu un strādājis kā kapteinis uz Norvēģijas un Latvijas tirdzniecības kuģiem. Atbraucot uz Austrāliju pie sava radinieka, viņš te apmetas uz dzīvi. Pirmā kara laikā pieteicās militārā dienestā un cīnījās Rietumu frontē, kur tiek ievainots. Atgriežoties Sidnejā, viņš stājās sakaros ar Latvijas diplomātisko korpusu Londonā, rakstot par Latvijas pārstāvja vēlamību Sidnejā. Sarakstes rezultātā viņš kļūst pirmais Latvijas konsuls Austrālijā (1921. – 1923).

Visu savu stāstījumu Melissa papildināja ar foto attēliem. Skatot ANZAC Cove – šīs stāvās kraujas, kurās augšup devās šie vīri pret turku lodēm, rodas nelāga sajūta par kara nejēdzību.

Iespaidīgu un emocionālu Melissa izjuta 25. aprīļa rītausmas svētbrīdi. Tas sākās plkst. 5.30 no rīta, tumsai mijoties ar rīta ausmu. Tur bija pulcējušies ap 8000 austrāliešu un 2000 jaunzēlandiešu.

Pēc tam, plkst. 11.00 viņa devās uz Lone Pine svētbrīdi – vietu, kur Lone Pine kaujā (Battle of Lone Pine) laikā krita ap 2000 austrāliešu karavīru.

Melissa rādīja un stāstīja par daudzajām kapsētām, kas atrodas šajā pussalā. Kapu plākšņu ieraksti liecina par jaunajām neizdzīvotajām dzīvēm.

Pēc Galipoli Melissa ar organizētu tūri devās apskatīt Turcijas vēsturiskās vietas. Viņa sāka ar Istanbulu (kādreizējo Konstantinopoli) – pilsētu, kas atrodas divos kontinentos – Āzijā un Eiropā; pilsētu, kas ir tik bagāta ar vēsturi. Tālāk sekoja Trojas zirgs, Pergamona amfiteātris un citas vēsturiskas vietas.

Klausoties Melissas stāstījumu, skatoties foto attēlus, saieta dalībnieki izstaigāja Galipoli un Turcijas vēsturi.

Noslēgumā pārdomās paliek Melissas lasītie kapsētas vienā piemineklī iegravētie vārdi, ko ir ierakstījis Turcijas pirmais prezidents Mustafa Kemals Ataturks 1934. gadā.

Citēšu sākumu no šī ieraksta: „Tie varoņi, kuri izlēja savas asinis un zaudēja savas dzīvības... Jūs tagad guļat draudzīgas valsts zemē. Tāpēc dusiet mierīgi. Mums nav atšķirības starp Džonijiem un Mehmetiem, kur viņi tagad guļ viens otram blakus te mūsu zemē...“

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“

* Red. Skat. Dr. A. Putniņa rakstu LL Nr. 357 (http://www.laikraksts.com/raksti/5284)