Latvijas Universitātes gada diena Brisbanē

Ar akadēmisku kavēšanos daži vārdi par Latvijas Universitātes gada dienai veltītu referātu, 2011. g.  22. oktobra pēcpusdienā, Brisbanē.

Referēja mūziķe Marija Svilāna. Marija beidza Adelaides Universitāti ar grādiem humanitārās zināšanās un mūzikā, un drīz pēc tam labvēlīgi darba vēji viņu nesa uz ziemeļiem, uz dzīvi Brisbanē. Viņa vairākus gadus strādāja kā profesionāla mūziķe – kā vijolniece orķestrī un mazākos ansambļos un reizēm arī kā soliste.

Neatkarīgi no tā, cik laika un enerģijas prasīgs bija maizes darbs, Marija nepārtraukti papildināja universitātē gūtās zināšanas, it īpaši sengrieķu valodā, vēsturē un filozofijā. Tur viņa atrada pierādījumus par Grieķijas svarīgo lomu mūzikas teorijas un notācijas pārtapšanu no idejas īstenībā. Vēlāk pie visa klāt nāca arī mūzikas skolotājas darbs, pasniedzot mācības skolās, kā arī privātiem skolniekiem. Tas nu nāca ar pilnīgi citām prasībām, citādu stresu, kur pats galvenais atalgojums nāca mazo sliņķu un razbainieku starpā sastapt arī centību un Dieva dotu talantu.

Tā, muzicējot, mācoties un mācot, pagāja vairāk kā gadi desmit, līdz kustības traucējums plecā kavēja spēlēt vijoli orķestrī, un skolas darbs palika par galveno maizes darbu. Brisbanes latvieši Mariju tuvāk iepazina, kad viņa no savu laiku un talantu ziedoja korim Beverīna. Viņas profesionālā, bet pacietīgā pieeja sirmos dziedātājus iedrošināja, iedvesmoja tik tālu, ka ne reti koncertos sniegums patīkami pārsteidza kā publiku, tā pašus dziedātājus.

Kā referenti, Mariju Svilānu pazīst gan latviešu, gan austrāliešu mūzikas cienītāji, un ir noklausītas pirmās lekcijas no paredzētā cikla par sengrieķu lomu mūzikas attīstībā. Referente atzīst, ka ar prieku nododas šādam darbam un cer plašākai publikai atklāt maz zināmus, bet apbrīnojamus datus. Tas viņai arī brīnumlabi padodas. Viņa gādā, lai priekšmets publiku saista, bet nenogurdina, vielu tik gudri izsijājot, ka pat tik ezoterisku priekšmetu, kā mūzikas notācijas tapšanu, ar interesi var noklausīties kurš katrs. Viss pasniegtais nāk ar apliecinošiem datiem, un iestarpinātie spožie piemēri vēl ilgi turas klausītāja atmiņā.

To var teikt arī par Latvijas universitātes svētkiem veltīto referātu – Bīskaps Meinards un kristietības loma universitātes attīstībā.

Runu sākot, referente brīdināja, ka šis temats latviešos bieži izraisot strīdīgas diskusijas. Bet liekas, ka tieši tāds temats tad ir universitātes svētkiem īpaši piemērots, ņemot vērā to, ka retorika un dialektika, līdz ar gramatiku, ir bijušas starp brīvajām mākslām, kuras jau 1088. g. Boloņā – pašā pirmā pasaules universitātē – uzskatīja par augstākai izglītībai nepieciešamām mākām.

Referente klausītājus iepazīstināja ar mūku Meinardu, kurš 12. gadsimta otrajā pusē ieradās Ikšķilē, ar nodomu lībiešus ievest kristīgajā ticībā. Referātu par bīskapa Meinarda panākumiem – to skaitā ceļš vērts uz pirmo skolu Latvijā – un par kristietības lomu viduslaiku Eiropas skolu un universitāšu attīstībā varēsim lasīt laikrakstā Latvietis.

Publika Marijai izteica pateicību ar aplausiem un rīkotāji ar skaistiem ziediem. Referātam sekoja saviesīgs brīdis ar vīnu un uzkodām, kur radās iespēja piedalīties diskusijās. Dzirdēja jautājumus un piezīmes:

Cik liktenīgi, ka pēc astoņsimt gadiem netālu no Ikšķiles top Latvijas Likteņdārzs, kur saknes dzen bērzi, ozoli, liepas un ābeles, un ar katru jauniestādīto kociņu turpinājās latvieša stāsts.

Kādēļ izglītību veicināja tieši baznīca? Kādēļ klosteris kalpoja kā izglītības centrs, nevis pils, kur netrūka naudas mākslas un mūzikas atbalstam? Varbūt atbilde atrodama angļu filozofa Tomasa Mora darbā Utopija. Viņš spriež, ka mācītājs ir vispiemērotākais skolotāja darbam. Mācītājs ir sabiedrībā iecienīts un augsti novērtēts, labi izglītots, priekšzīmīgs un ticīgs cilvēks. Nav domājams, ka viņš savus pienākumus neizpildīs uzdevuma augstumos. Mācītājs gādāšot arī par studenta morālo attīstību, lai tā veidotos izglītota un stabila sabiedrība nākotnei. Diez vai pils uz izglītību skatītos tik godprātīgi?

Cik dīvaini tas, ka 1187. g., kad latvietis mācījās burtot, citur pasaulē universitātes jau uzņēma studentus.

Kamdēļ diez latvietim bija jāgaida simtiem gadu ilgāk, nekā igaunim un lietuvietim, lai augstāk izglītotos arī savā zemē? Vai to jājautā vācu muižniekam un Polockas kņazam? Vai atbilde gaidāma no vācu tirgotāju un amatnieku cunftēm Rīgā, kas nepieņēma piedāvājumu dibināt Rīgas universitāti? Bet kas un kamdēļ tad to ļāva igaunim un lietuvietim? Un savā veidā vēl arvien paceļas tāds pat jautājums. Kamdēļ Latvijai un latvietim tā – nevis tā. Vai tad tieši ģeogrāfija vainojama pie latvieša likteņa – vienmēr kādam iztapt, ar kādu salabt, ar kaut ko samierināties – un vai tas gadu simtu ritējumā būs ierakstījies latvieša gēnos?

Dzirdēja dažādas diskusijas. Polemiku nedzirdēja, bet dzirdēja izteiktu gan izbrīnu, gan nožēlu, ka pēdējos gados kristīgās ticības ietekme gan mācību iestādēs, gan arī cilvēka ikdienas dzīvē ir tik ļoti strauji un nesamērīgi samazinājusies. Interesanti gan tas, ka starp visaugstāk izglītotiem filozofiem un sasniegumu bagātiem zinātniekiem un pētniekiem – vai tas būtu astrofizikā, vai bioloģijā, vai citur – ir tādi, kuru rakstos un intervijās izskan atziņa, ka viņu atklājumi ir tik brīnumaini un tik sīkām brīnumainām saitēm savienoti, ka nav ticams, ka viss vienkārši nejauši tā sagadījās.

Kā var nejaušība vienā cilvēka šūnā visā pilnībā ierakstīt viņa stāstu – visu, kas viņš bija, ir un būs. Vai nākamā gadsimtā universitātēm būs gatavas atbildes?

Pateicos referentei par iespēju mazliet tuvāk iepazīt latviešos tik augstā vērtē celtu tēmu, kā izglītību. Ar interesi gaidīsim klausīties citus viņas vērtīgos sniegumus.

ZF

Lasīt referātu >>