Tāda upe ir dzīve

Krīzes laikā, kad nelādzību birums apmāj prātus, padarot raizes un bažas par dienišķo dvēseles stāvokli, tā vien gribas palasīt kaut ko spilgtu, sildošu, pat eksotisku. It īpaši tiem, kuri var necerēt uz dāsnām algām un cienījamām pensijām, lai apceļotu tālas zemes un savām acīm aplūkotu košu dabu, neparastas vietas un cilvēkus. Neredzētu zemju un ceļojumu mīļotāji, kas neatpūšaties kalnu kūrortos un dienvidu zemēs, šī grāmata ir jums. Apgāds SolVita kā parasti cenšas iepriecēt savus lasītājus ar to, kā viņiem trūkst. Latviešu trimdas autore, pazīstamā māksliniece Lidija Dombrovska-Larsena ar šīs izdevniecības gādību jau labu laiku cenšas sarūpēt saviem cienītājiem kādus iztēles svētkus un emigrācijas gados uzkrātās pieredzes nodošanu tālāk. Ir jauki, ka šis apgāds pūlas ieinteresēt cilvēkus par garīgo mantojumu, ne tikai par praktiskām lietām, ar kurām šodien visi pārlieka apmāti. Lidijas Dombrovskas gleznieciskie, aforistiskie darbi par savu lielo pieredzi ne tikai mākslas pasaulē jau piesaistījuši šādas literatūras mīļotājus. Viņas proza šoreiz neatgādina kolāžu, lai gan viņai ir nosliece darināt mozaīkromānus, kur no sīkām detaļām un fragmentiem var izveidot kopainu – nereti ironiskā vai pašironiskā skatījumā, no visiem tādiem kā krāsainu audumu gabaliņiem, radot kaleidoskopisku ainu. Kaut kas līdzīgs vērojams arī viņas gleznās, kad tās iespējams aplūkot dzimtenē. Tā kā Latvijā izdoto viņas grāmatu skaits jau iegājis otrajā desmitā, tad tām jau ir radušies savi cienītāji.

Aurorā pa Austrāliju, tieši tāpat kā pārējās šīs autores grāmatās, ir daudz gluži pielietojamu mūža gaitā uzkrātu gudrību. Tās varētu izrakstīt aforismu mīļotāja blociņā. Kaut vai: „Tāda upe ir dzīve, kura plūst lokos. Lielākoties mierīgi, citreiz strauja, sabangota.“ Vai: „Manā sirdī uzplauka dziesma kā zieds.“ Vai: „Galvā nekad nevar būt par daudz. Dīkdienību var piekopt vienīgi dievi.“ Un, protams, ne bez autorei piemītošās humora izjūtas, kas ir tik reta parādība mūsdienu literatūrā: „Pele, kurai ir zināmi gēni, var izdzert divas pudeles viskija dienā. Pēc tam krāc, ka būris šūpojas.“

Protams, arī šajā grāmatā ir jūtama mākslinieces acs veidot kompozīciju. Kā arī dabas izjūta un vēlme to parādīt citiem. Teksti, kuros atrodami gluži pārsteidzoši atklājumi: „Boksam un politikai ir kas kopīgs – jātrenējas sadot pa purnu“, „Te tikai koalas nežūpo, to vārds nozīmē – tie, kas nedzer“, „Nomadi un krokodili ir izturīgāki par balto cilvēku“ utt.

Tad vēl spilgtas, gleznieciskas ainas, kas aizķeras prātā: „…pelēki posumi un valabijas, pelēkbrūni un brūnsarkani ķenguri, kā arī okerdzeltenzaļais pitons, brūni oranžā dzeloņķirzaka“, „košsarkanie tuksneša puķuzirņi kā kroņi liesmoja norieta blāvajā saulē. Kāda krūma violetrožainie ziedi zvīļoja pret sarkanīgo, sasprēgājušo augsni. Apžilbinoša, aizsauliska greznība.“ Vai: „Saule vizinājās zelta laivā, un ūdenī plunčājās delfīni, valzivis, roņi.“ Protams, biologi tūlīt iebildīs, ka vaļi nav zivis, lai gan bībeliskais vārds šķiet bezgala pievilcīgs, rādot šādas pirmatnējas ainas.

Un gluži filozofiskas atziņas, kas raksturo autores dzīves uztveri: „Mērķtiecīgs darbs priecē prātu, laiskums stiprina kaulus“, „Laba māksla nenoveco, un arī gars ne“, „Cilvēks ir sapņu skaidas un sauja pīšļu. (…) Plastiskās operācijas spēj izskaistināt ārieni, bet ne cilvēku necilvēciskas dvēseles. Mūsu kultūras ogļu raktuvē gaiss piesmacis no masu mediju - televīzijas, filmu, interneta un visāda veida publikāciju izvirdumiem. Cilvēks tiek svērts un mērots no tā, kas ir hot or not – fiziski iespaidīgs vai ne. Bet pūķis kož pats savā astē. Ārējā skaistuma dievināšanas kulta ietekmē jauni talanti novīst neuzplaukuši.“ Vai: „Bet māja tāpat kā galva nevar palikt tukša. Nevar zināt, kas iemitinās.“ Pamācības, kuras vērts apsvērt. Kaut vai: „Zaļa tēja veselībai. Zaļa dzīve garam. Jādzīvo zaļi, tad viss būs strīpā.“ Un: „Spogulim un pulkstenim daudz kopīga – abi rāda laiku“, kā arī: „Ellē velnu uz sienas nezīmē.“

Un, bez šaubām, mīlestība – turpat vai visu rakstnieku neiztrūkstošā tēma: „Tava mīlestība – maize manai dvēselei“, „Mēs ceļam mūrus un žogus, kuri mūs sargā. Bet cilvēkam vajadzīgs otrs cilvēks“, „Bībelē teikts, ka mīlestība cilvēku attieksmēs ir galvenais.“ Un pārsteidzoši salīdzinājumi, kas Lidijai Dombrovskai tik raksturīgi: „Ūdenī tava seja izskatījās pēc klauna zivs“, „…tu esi ar sevi piebāzts gliemis“, „...melno majestātisko putnu cekulu spalvas atgādina indiāņu galvas-rotas“. Un secinājums: „Daba dziedē visas brūces.“

Lidija Dombrovska lietpratīgi piemeklējusi arī ilustrācijas, kurām pievēršam uzmanību lasīšanai gaitā – allaž atrasts kaut kas atbilstošs.

Ceļojumu, dzīvnieku un eksotikas mīļotājiem te būs, kur izvērsties. Atrodam gluži neticamus vēstījumus: „…vīriešu kārtas jūras pūķis dzemdē dzīvus pūķēnus“, „lapsenes ēd varžu olas“, „zivju un rāpuļu olām nav čaulu, tās ir vārīgas tāpat kā cilvēku sirdis.“

Liekas, šī atklājumu grāmata tapusi tieši tā, kā autore izsakās: „ar kājām uz zemes, bet galvu mākoņos.“

Un atkal – kārtējo reiz autore piemin robotvalodas ieviešanos: „Tie runā jaunatnes jaunvārdu valodu – lauskas kā drazas drasē uz visām pusēm.“ It kā būtu skatījusies mūsu, nevis Austrālijas televīziju. Patiesi – paklausoties pat iecienītu filmu (seriālu) dialogus un tekstus, šķiet – autoram nav ne tautības, ne savas valodas, tikai sagramšķi no krievu un angļu mēlēm. Kāds būtu secinājums? Ja jau dzīve ir upe, kas plūst lokiem, jācer – līkums mūs atgriezīs pareizajā vietā, kur bijām. Jo nobīdes ir laicīgas, bet gars – mūžīgs. Bet: „Dzīvē var viegli aizšaut garām.“

Protams, arī šajā reizē es būtu grāmatu rediģējusi stingrāk – autores stils nepavisam neprasa pastiprinātu svešvārdu lietošanu. Šī aizraušanās ir vērojama daudziem trimdas autoriem – un ne tikai viņiem. Pēdējā laikā pat ieviesusies svešvārdu tulkošana ar svešvārdiem – vārdnīcās latviskais variants reti kad ir atrodams. Un pēcāk jāņem vēl svešvārdu vārdnīca, lai tiktu skaidrībā par to, kas ir kas. Mums būtu jāielāgo, ka svešvalodu vidē, kurā viņi mīt, tie nav svešvārdi. Bet pie mums gan. Tikai nedaudziem rakstniekiem un tulkotājiem Endzelīna un Mīlenbaha vārdnīcas ir rokasgrāmatas, un tajā gadījumā rezultāti neizpaliek. Jo, izrādās, mums pašiem viss ir. Pat lamuvārdi nav jāaizņemas citur.

Autori nodarbina mūsdienīgā patērētāju paaudze un Interneta maniaki. „Tu esi pusvīrietis, pusdators. Es dalu dzīvi ar elektronisku rīku. Austrāļi tādu kompjūteru maniaku kā tevi mēdz dēvēt par peles kartupeli – mouse potato. Dators ir mēms. Mēmie nestrīdas, un pāri, kuriem nav par ko runāt, dzīvo kopā visilgāk. Vienaldzība veicina kopdzīvi.“

Lidijas Dombrovskas-Larsenas darbā jūtams svaigums un naivistisks, vietumis pat bērnišķīgs, sapņains skatījums. Bet: „Sapņi ir autora stūrakmeņi,“ – viņa apgalvo. Tā ir plašās pasaules elpa, iespēja sastapt neredzētus dzīvniekus, apbrīnot neticamas ainavas, aborigēnus, par kuriem planētas mainītāji labprātāk aizmirstu, jo netikumus – kaut vai dzeršanu – paši tiem ierādījuši.

Tāpat kā agrākajās grāmatās, arī šajā ir jūtams, ka autore ir gleznotāja – viņa vienmēr rada mākslu ar vārdiem.

Lidijai Dombrovskai ir tuva žanru saplūdināšana kopā – vārds ar zīmējumu, glezna – ar dzeju, romāns ar aprakstu un dzeju. Un tā tālāk.

Nopietnības un filozofiskuma saradošana ar ironiju pieskaņu. Lidija Dombrovska – literāro kolāžu un mozaīku meistare – neatmet savus paradumus. „Politiķi ir dresēti suņi“ – viņa saka. „Bet rakstnieki nav!“ piebilstu es.

Lidija Dombrovska turpina: „Grēkus sūdz tikai tad, kad ar tiem netiek galā. Kad moka sirdsapziņa.“ Un es piebildīšu: „Grēku sūdzēšana ir rakstnieka darbs. Tāpēc parasti raksta tie, kuri nevar nerakstīt. Jo viņi izsūdz arī par pārējiem. Par tiem, kuriem sirdsapziņas nav. Tiem, kuri tik cītīgi izliekas nemanām savu darbu sekas, ka smaida zombiju smaidus tur, kur citiem līst asaras.“ Atgādināšu – literatūra un māksla ir nesaraujami saistītas ne tikai šīs autores izpratnē, bet arī dzīvē, un ar dzīvi, mēs esam vienā laivā – tu un es. Kultūra ir vienā kuģī ar visu pārējo. Ja nogrims tā – arī tas cits būs dibenā.

Kā allaž – lasot šo grāmatu, ir par ko padomāt. Un nobeigumā vēl viens Lidijas Dombrovskas slēdziens, kas būtu derīgs mūsdienu dzīves virzītājiem – ja viņi to izlasītu: „Krikumus neder krāt, jātiecas pēc kaut kā paliekoša, patiesa.“ Liekas, tieši tā mums pietrūkst šobrīd, kad neviens neuzņemas piesaukt un vārdos noformulēt mērķus, uz kuriem gribam iet, ja gribam. Mūsu mērķis ir paliekošais un patiesais: kultūra, māksla, zinātne, izglītība, radoša un cilvēkiem draudzīga valsts un sabiedrība. Nevis augļotājiem, bandītiem un birokrātiem pārpalikušo krikumu lasīšana Bābeles mēslainē.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“

Lidija Dombrovska
„Aurorā pa Austrāliju“
Rīga, 2009.
Izdevniecība SolVita
ISBN: 9789984759722
206. lpp. 205cm x 135cm