|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 415, 2016. g. 14. jūnijā
Astrīda Jansone -
Krišjānis Kariņš. FOTO Krišjāņa Kariņa birojs.
Krišjānis Kariņš. FOTO Krišjāņa Kariņa birojs.
2. turpinājums. Sākums LL408, LL414.
Šodien ir 2016. gada 18. aprīlis, un man sarunāta tikšanās ar vienu no Latvijas parlamentāriešiem Eiropā. Krišjānis Kariņš ir atnācis no tikko pabeigtas intervijas ar žurnālisti Veltu Puriņu TV kanālā Rīga 24. To noskatīšos mazliet vēlāk, jo no rīta nezināju, kurš no mūsu TV kanāliem to rādīs. Jau iepriekš internetā esmu papētījusi, ko par viņu saka Google un Wikipedia portāli, un saprotu, ka par viņu vienu pašu varētu uzrakstīt grāmatu, jo viņš jau ir iepazīts ne tikai Latvijas politikā, bet ir pazīstams arī Eiropā. Viņš jau vairākus gadus ir viens no Latvijas 8 pārstāvjiem Eiropas Parlamentā. Internetā viņš ir Artūrs Krišjānis Kariņš, un noteikti ir trimdas bērna bērns, jo viņa tēvu – Uldi Kariņu pazīstu labi un zinu, ka viņš 1944. gadā bija vēl tikai bērns. Latvijā un arī man viņš nav vis Artūrs, bet Krišjānis Kariņš, un cik zinu, tā viņu sauc arī ģimenē.
Ar lielu interesi gaidu, ko Krišjānis stāstīs man pats:
„Es esmu dzimis 1964. gada 13. decembrī Vilmingtonā, Delavēras štatā. Mani vecāki abi vēl bērni 1944. gadā ar savām ģimenēm nonāca Zviedrijā. Tur viņi uzauga un arī apprecējās. Piecdesmito gadu beigās viņi devās uz Ameriku, kur visai drīzi piedzima vecākā māsa, tad es un pēc laiciņa arī jaunākā māsa. Manas skolas ir paralēli amerikāņu arī latviskā svētdienas skola. Mana bija Vilmingtonas Latviešu skola, vasarās visa bērnība Katskiļu nometnē. Pēc tam Beverīnas Latviešu Vasaras vidusskola. 1983. gadā es absolvēju vidusskolu un tad vienu gadu mācījos Minsteres Latviešu ģimnāzijā.
Pēc tam divus gadus studēju St. Johns koledžā Annapolisā, pēc tam pārgāju uz Pensilvānijas Universitāti Filadelfijā. Tur ieguvu savu bakalaura grādu lingvistikā, kas ir mācība par abstrakto valodas struktūru. Man tas tik ļoti iepatikās, ka es studijas turpināju turpat un ieguvu arī doktora grādu. Mana specialitāte bija skaņu mācība fonētikā, fonoloģijā, un mans doktora darbs bija par latviešu valodas zilbju intonāciju. Doktora darbu es pētīju un rakstīju Latvijā. Es dabūju stipendiju, 1994./95. gadā dzīvoju Rīgā, kur es vācu materiālus, braukāju pa laukiem, intervēju cilvēkus un veicu ļoti daudzus skaņu ierakstus. Tai pašā laikā strādāju kā asistents vienā valodas laboratorijā pie dažādām tehnoloģijām, un kad ieguvu savu doktora grādu, man darbs jau bija. Latvijā iepazinos ar savu nākamo sievu, apprecējāmies 1996. gadā un Amerikā nodzīvojām pusgadu, bet tad abi izlēmām pārcelties uz Rīgu.
Man bija doma un vēlēšanās strādāt Universitātē, jo man bija akadēmiska izglītība, raksti vairākās starptautiskās publikācijās, kas bija izgājuši žūrijas atlases, un es jau biju strādājis te kā vieslektors. Man ļoti patika te strādāt ar studentiem, jo te viņiem ir ļoti gaišas galvas, ja salīdzina ar studentiem Pensilvānijā. Man likās tik interesanti, ka te bija tiešām gaiši, motivēti cilvēki. Es gribēju ar viņiem strādāt, bet atlases žūrijā mani tūlīt atskaitīja no pretendentiem, jo te esot jābūt desmit gadu pieredzei. Es ar viņiem jau biju sarakstījies, viņi zināja situāciju, es jau piecus gadus biju strādājis ar studentiem. Diemžēl, uz profesoru vietām palika tikai tie, kas paši bija žūrijā. Viņi viens otru iecēla par profesoriem, un tā mans sapnis strādāt Latvijas Universitātē izjuka pirms iesācies.
Mani aicināja atpakaļ uz Ameriku, jo tur mana darba vieta vēl nebija aizņemta. To es nevarēju, jo es biju pārcēlies uz Latviju tādēļ, ka gribēju mūsu dzīvi saistīt ar mūsu valsti. Tā bija jauna, nekas vēl nebija izveidots. Un tad es apzinājos, ka Amerikai ir vairāk kā 300 miljonu iedzīvotāju. Ja kāds aiziet, simtiem citu nāk vietā. Latvijas problēma ir pretēja. Cilvēki brauc prom, un nav kas nāk vietā, jo Latvijā vairs nav pat divu miljonu. Es sapratu, ka Amerikai es netrūkšu, jo būs, kas nāk vietā, bet Latvijā gribīgo roku trūkst.
Tādēļ es Latvijā uz laiku kļuvu par uzņēmēju, bet tur es strauji sāku sastapties ar visādiem ierobežojumiem un absurdām prasībām, kas uzņēmēja darbību nevajadzīgi sarežģīja. Kad Einārs Repše veidoja jaunu partiju, es viņam piezvanīju, un viņš man lika uzrakstīt, kā es esmu iedomājies jaunās partijas darbību. To es arī izdarīju, un tādā sakarībā es nonācu partijas Jaunais Laiks rindās, un tagad no Vienotības esmu otro reizi ievēlēts Eiropas Parlamentā. Tajā darbā Briselē es Centra labējā frakcijā esmu kļuvis par atbildīgo runas vīru jeb spokesperson tieši rūpniecības, enerģētikas un zinātnes komitejā. Šajā komitejā man jācīnās arī par Latvijas enerģijas neatkarību no Krievijas.
Nupat izveidoja jaunu izmeklēšanas komiteju par Volkswagen emisijas skandālu, kur atkal mani iecēla par atbildīgo mūsu frakcijas runātāju. Tas ir cilvēks, kas runā ar presi, un, kas politikā ir vēl svarīgāk; ir cilvēks, kas runā ar citām frakcijām, lai varētu par kaut ko vienoties. Nevienai frakcijai balsu nepietiek vienai pašai, vienmēr ir jāsadarbojas ar citiem. Tur mēs esam iestrādājuši likumu, kuru dēļ Eiropa finansē mūsu elektrības pieslēgšanu pārejai Eiropas Savienībai, un kas uz visiem laikiem Krievijai vairs neatļaus monopolu Latvijas enerģijas jomā. Es esmu panācis to, ka Eiropas Savienībā tāds monopols vairs nav atļauts. Vienalga kā mainīsies sastāvs Latvijas saeimā vai valdībā.
Šis komisijas vadīdams esmu iemācījies, ja grib likumā mainīt kādu normu, man ir divas pieejas: es to varu uzrakstīt pats, parakstīt un iesniegt vai es varu to uzrakstīt un iedot kādam citas valsts deputātam, lai paraksta un iesniedz, jo bieži viņiem to patīk darīt. Tad man ir vieglāk debatēs šo iesniegumu atbalstīt. Mēs šajā lielākajā centriski labējā frakcijā (Eiropas Tautas partijā) esam tikai četri latvieši, bet ieņemam neproporcionāli lielu atbildību, un tādēļ mēs tiekam klāt pie lēmumu sagatavošanas.“
Krišjānis runā četras valodas (latviešu, angļu, vācu, franču un gandrīz arī krieviski). Ar saviem kolēģiem viņš iespēju robežās runā viņu valodās, bet sesijās, parlamenta sēdēs – tikai latviski.
„Mums ir četri bērni; vecākais ir 17, jaunākais tikai – 7. Tam mums ir labvēlīgi apstākļi, jo mēs zem viena jumta atsevišķos dzīvokļos dzīvojam kopā ar sievas vecākiem. Mana sieva Anda ir ģimenes ārste ar savu praksi, un viņa var strādāt tādēļ, ka viņas vecāki tepat vien ir, un mūsu bērni nekad nav bez uzraudzības. Tikai tādēļ es arī varu tā strādāt, sieva un bērni ir Rīgā, bet es vienmēr lidinos. Katru pirmdienu es lidinos uz Briseli un katru nedēļas nogali ceturtdienas vakarā es lidinos atpakaļ uz Rīgu.“
Kad es viņam prasu, ka viņam patīk Latvijā dzīvot, viņam acis ieplešas platas jo platas, it kā es būtu ko jautājusi pavisam svešā valodā, un viņš saka: „Tad jau jūs varētu man prasīt, kā man patīk dzīve vispār. Teikšu tikai tik daudz, ka man nav ienācis prātā, ka es vispār spētu dzīvot kaut kur citur. Te ir pilnīgi viss, kas tādam cilvēkam kā man var patikt. Te ir rosīga dzīve cilvēkam visādos vecumos, te ir teātri, te ir mūzika, te ir māksla un te ir skaisti lauki un vēl skaistāki meži. Un te ir arī četri dažādi gadalaiki. Ziemas kļūst siltākas, un man ļoti patīk šejienes cilvēki, nu man patīk latvieši. Es nevaru iedomāties, ko viens cilvēks vēl vairāk varētu vēlēties. Es te jau esmu 20 gadus, un es vēl aizvien pie sevis priecājos. Vai es eju pa ielu, vai veikalā stāvu rindā pie kases un dzirdu, ka cilvēki sarunājas latviski. Es kā valodnieks zinu, ka ir kādas 7 tūkstoši valodu, tas nozīmē, ka ir 7 tūkstoši tautas jeb nācijas, bet cik ir valstu? Apvienotās Nācijās nav pat divi simti! Tādēļ latvieši, kas skaitā ir tikai ap diviem miljoniem, var būt ļoti, ļoti lepni.
Diemžēl tagad daudz latviešiem šeit ir aizvainojums pret valsti, un viņi savu valsti ir atstājuši. Viņiem nebija darba, viņi nevarēja samaksāt parādus un viņi Latviju ir atstājuši. Ja cilvēkam ir aizvainojums pret valsti, tad viņam saglabāt valodu un kultūru ir divtik grūti.
Es biju šogad aicināts uz Londonu 18. novembrī uz Valsts svētku sarīkojumu. Tur no apmēram 300 dalībniekiem ap 95% bija jauniebraucēju. Ne trimdas latvieši vai viņu bērni. Atmosfēra bija stipri līdzīga, kā es to atceros no savām bērnības dienām Vilmingtonā. Te vairākas jaunās mammas man pienāca klāt un teica, ka tikai tagad sāk apjēgt, ka vēlēšanās, lai bērns uzaug un brīvi runā angliski ir piepildījies. Bērni runā angliski, bet tas ir noticis uz latviešu valodas rēķina. Tā paaudze, kas tagad aug Anglijā, ir līdzīga tiem latviešiem, kas pēc kara ārzemēs veidoja latviešu skolas. Tagad tas notiek Anglijā. Tur latviešu skolas rodas kā sēnes pēc lietus, jo viņi saprot, ka citādi viņu bērni latviski nerunās un latviešu kultūru neiepazīs.
Es tomēr esmu pārliecināts, ja grib latvietību saglabāt, tad faktiski ir jābrauc uz šejieni. Ārzemēs viņš tipiski ieies tādās sliedēs, ka tā latvietība vairs nebūs viņam vajadzīga. Es vēl labi atceros savu un sievas 1997. gada sarunu. Mēs bijām apprecējušies un sākām domāt par bērniem. Mēs sapratām, ka gribam, lai mūsu bērni uzaug par latviešiem. Bet mēs zinājām, ja paliksim Amerikā, tad tas būs gandrīz neiespējami, jo visi viņu draugi, skolas un studiju biedri būs amerikāņi. Tavs bērns būs viens kā pirksts. Tikai šeit ir tā vieta, kur bērns var uzaugt par latvieti. Te nav jāpūlas, lai bērns būtu latvietis.“
Šis man liekas ļoti piemērots teikums beigām intervijai ar Krišjāni Kariņu. Par viņu būtu varējusi rakstīt daudz vairāk, viņš tiešām ir Latvijas patriots un dara daudz, lai Latvijai palīdzētu augt un veidoties. Varētu jau uzrakstīt grāmatu tāpat kā par daudz vairākiem trimdas bērnu pēcnācējiem, bet manā sarakstā vēl ir 40 citi bērnubērni vai mazbērni, un grāmatu man vairs nebūs laika uzrakstīt pat par visiem kopā, kur nu vēl par kādu atsevišķi.
Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“