Kārlis Ulmanis 135

Referāts Melburnas Latviešu biedrības (MLB) sarīkojumā 2012. g. 9. septembrī

Prezidenta Ulmaņa darbību un tās nozīmi nevar pilnīgi aptvert bez ieskata Ulmaņa biogrāfijā. Viņa gaitas savā laikā atgādina Otrā pasaules kara bēgļu pieredzi ārpus Latvijas, tikai ar to starpību, ka viņam bija iespēja atgriezties Latvijā pašos spēka gados, bet Otrā pasaules kara bēgļiem šī iespēja bija liegta.

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. g. 4. septembrī Bērzes Udzes Pikšās, kur viņa vecāki bija lauksaimnieki. 1896. g. beidzis Jelgavas reālskolu. Nākamajā, 1987. g. beidzis piensaimniecības kursus Austrumprūsijā. 1902. g. iestājies Cīrihes (Zürich) Politehniskā institūta lauksaimniecības fakultātē un 1905. g. beidzis Leipcigas (Leipzig) Lauksaimniecības institūtu. Pēc institūta beigšanas darbojies kā Kauguru lauksaimniecības biedrības agronoms un laikraksta Lauksaimnieks redaktors. Šajā laikrakstā viņš nosodījis krievu valdības briesmu darbus 1905. g. revolūcijā. Par to viņu 1905. g. beigās apcietināja un ieslodzīja Pleskavas cietumā. Neraugoties uz viņa atbrīvošanu 1906. g. vidū, viņa vajāšana turpinājās.

Ulmanis emigrēja uz Vāciju, kur strādāja kā skolotājs Annabergas (Annaberg) lauksaimniecības skolā Saksijā (Sachsen). 1907. g. viņš izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur viņš iestājās Nebraskas Universitātes lauksaimniecības institūtā, iegūdams grādu 1909. g. un pēc tam darbojies kā privāta piensaimniecības uzņēmuma direktors līdz 1913. g., kad izsludināja amnestiju un viņš atgriezās Latvijā.

Ulmaņa trimda, ieskaitot cietumā pavadīto laiku, bija tikai nepilnus astoņus gadus. Pēc viņa atgriešanās Latvijā, Ulmaņa darbību nevar aprakstīt dažos teikumos vai pat dažās lappusēs. Tādēļ nav pārsteigums, ka vairāki autori vērtējuši viņa darbu gan grāmatās, gan arī periodiskos izdevumos.

1915. g. Ulmanis darbojies Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, pēc 1917. g. revolūcijas Vidzemes zemes padomes loceklis un Vidzemes vicegubernators. Tajā pat laikā nodibinājis Latvijas Zemnieku savienību un ievēlēts par tās vadītāju. Kad Vācijas armija ieņēma Rīgu, Ulmanis pieslējās demokrātiskam blokam un veda idejisku cīņu pret vācu nodomiem pakļaut latviešus vācu varai.

Vācijai kapitulējot, Ulmanis sasauca Latvijas Zemnieku savienības padomes sēdi Valkā, 1918. g. 15. novembrī, kur nolēma proklamēt neatkarīgu Latvijas valsti. Sadarbībā ar visām politiskām partijām, kuras atzīst Latvijas neatkarību, 17. novembrī nodibināja Tautas Padomi, kura vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani ministru prezidenta amatā un nākamajā dienā pasludināja Latviju kā neatkarīgu republiku.

Šī neatkarība bija jānosargā ar diplomātiju, politisku izmaņu un ieročiem. Jautājumu, kas palīdzēja vairāk – diplomātija, politiskā izmaņa vai ieroči, jāatstāj vēsturniekiem. Lai kāds būtu viņu spriedums, tas nemainīs Ulmaņa nozīmību valsts veidošanas gan tās pirmajos brīvības gados, gan arī pēc 1934. g. 15. maija notikumiem.

Nepieskaroties politiskiem novērtējumiem, jo sevišķi sakarā ar 15. maija notikumiem, to cēloņiem un sekām, Ulmaņa nopelni neatkarīgās Latvijas valsts idejas iedzīvināšanā, tās izveidošanā un nacionālās apziņas paplašināšanā radīja stabilus pamatus latviskuma idejai, kura vēl šodien atmirdz visās pasaules malās, kur vien izveidojušās latviešu kopienas, ieskaitot atjaunoto, neatkarīgo Latviju.

Pirmā neatkarīgās Latvijas Saeima nespēja radīt stabilas valdības. Saeima atkārtoti noraidīja ideju par tautas vēlētu prezidentu ar lielākām tiesībām un pienākumiem, jo tas mazinātu Saeimas ietekmi. Prezidentam atstāja tikai formālas tiesības reprezentatīvos un padomdevēja jautājumos. Izpildvara – ministru kabinets bija tikai likumdošanas varas instruments. Likumdošanas vara bija sadrumstalotas sīkpartiju vai pat individuāli ievēlētu deputātu rokās. Lielās partijas – Zemnieku Savienība un Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija nevarēja iegūt vairākumu Saeimā bez sīkpartiju un individuālu deputātu koalīcijām. Tas nozīmēja, ka valdības pastāvēja ļoti īsu laiku, pat tikai dažus mēnešus. Sociāldemokrāti labprāt mēģināja izvairīties no valdības sastādīšanas, bet, lielāko daļu, palika nekonstruktīvā opozīcijā.

Pēc 1934. g. pavasarī iesniegto Ulmaņa satversmes grozījumu projekta noraidīšanas, kā tā laika ievēlētais ministru prezidents viņš izšķīrās par Saeimas darbības apturēšanu līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, par to diskrēti informējot viņam tuvākos valdības locekļus un arī zināmas virsnieku aprindas aizsargos, armijā un policijā. Rezultātā, naktī no 1934. g. 15. uz 16. maiju notika valsts apvērsums bez vardarbībām un cilvēku zaudējumiem.

Pēc lielā daudzuma telefoniskiem, rakstiskiem un telegrāfiskiem apsveikumiem var secināt, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sankcionēja Ulmaņa rīcību. Ne tikvien sankcionēja, bet apzīmēja par gaišāko laikmetu Latvijas neatkarības vēsturē. Ulmanis ir vienīgais Latvijas valstsvīrs, kuram pēckomunisma laikmetā uzcēla pieminekli Rīgas centrā, netālu no viņa darbavietas Kr. Valdemāra ielā.

Latviešu tauta pirms otrā pasaules kara sasniedza ievērojamus panākumus gan garīgā, gan arī materiālā jomā. Kaut dzejnieks Kārlis Skalbe savās Mazās piezīmēs raksta par daudzām negatīvām sadzīves parādībām, pirmā Pasaules kara sekas jau demokrātijas laikā bija novērstas. Ulmaņa starpdemokrātijas laikmetā novērsa daudzus trūkumus sociālās palīdzības jomā un ievērojami uzlaboja ne tikvien strādnieku un zemkopju dzīves līmeni, bet arī radīja plašas iespējas kulturālā un profesionālā pilnveidošanā.

Sekojot tā laikā statistikai, Alfrēds Darbiņš un Verners Vītiņš norāda, ka pirmās neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā lielas pārmaiņas notika iedzīvotāju sociālā stāvoklī. Agrāk saimniecisko pasākumu īpašnieki un viņu strādājošie ģimenes locekļi sastādīja mazāk nekā ¼ daļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Pēc agrārreformas un rūpniecības pārkārtošanas, īpašnieki un viņu ģimenes locekļi bija 3/5 no kopējā iedzīvotāju skaita.

Iedzīvotāji pēc sociālā stāvokļa

Strādājošie un to piederīgie:

Tajā pat laikā:

Iedzīvotāju skaits uz vienu vidusskolu:

Latvijas iedzīvotājiem dažādās bibliotēkās bija pieejamas ap 2 milj. grāmatas. Uz vienu iedzīvotāju iespiesto grāmatu skaits Latviju nostādīja Eiropas otrajā vietā.

Vērojot šo statistiku, Ulmaņa 1935. g. 28. janvāra Draudzīgais aicinājums ziedot savai pirmajai skolai grāmatas un citus mācību līdzekļus, nebūt nebija nepieciešamība. Viņš labi zināja, ka jārada liela vēriena kopēji mērķi pāri politikai, ekonomijai un sociālām vajadzībām. Šiem mērķiem jābūt sasniedzamības robežās.

Lielu un sasniedzamu mērķu uzstādīšana rada vienotību un sadarbību. Visām lielākām latviešu kopienām Austrālijā ir ne tikvien spēcīga sabiedriskā struktūra, bet arī sabiedriskie īpašumi. To pašu var attiecināt uz ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Vāciju. Piemēram, Melburnā tādi ir vairāki – Latviešu nams Elvudā, ev. lut. Sv. Krusta draudzes baznīca un zāle, draudzes kapsēta, Daugavas Vanagu nams un vēl vislielākais īpašums un kopdarbības simbols – Latviešu ciems. Tas norāda, ka toreizējie latviešu sabiedriskie vadītāji prata radīt ierosmi un pamatu sadarbībai. Melburnas Latviešu kredītkooperatīvs ir arī vērā liekams pasākums. Gluži pamatoti var pieņemt, ka šie un arī citur realizētie latviešu pasākumi ir Ulmaņa radīto iestādījumu atspulgs.

Ulmaņa pienesumu latviešu tautai pasvītrojuši vēsturnieki Edgars Andersons, Edgars Dunsdorfs un pēdējā laikā – Visvaldis Lācis, Gunars Kurlovičs un Andris Tomašūns. Gan pirmā, demokrātiskajā Latvijā, gan Ulmaņa starpdemokrātiju laikmetā Ulmaņa runām un rakstiem bija spēcīga garīgā ietekme, lai jaunatnē izveidotos patriotisms, tēvzemes mīlestība un nacionālā pašapziņa.

Ulmaņa Draudzīgo aicinājumu nevar uzskatīt par izolētu politikas izpaudumu, bet gan apzinātu un mērķtiecīgu viņa ideju iedzīvināšanu, kurā piedalās tautas visplašākās aprindas, ieskaitot Latvijas minoritāšu grupas. Aicinājums ziedot savai bijušajai skolai grāmatas, gleznas, radiouztvērējus, skaņuplates, mūzikas instrumentus un citas kulturālās vērtības pietuvojās viena miljona latam, neskaitot 1,7 miljoni grāmatu un 4500 gleznu. Vēsturnieks Visvaldis Lācis liecina, ka Draudzīgais aicinājums laidis tik dziļas saknes, ka trimdas pirmajos gados Vācijā, kur pulcējās ap 200 000 latviešu bēgļi no okupētās Latvijas, trimdas latvieši jau 1945. gadā atjaunoja Kultūras fonda darbību, kas piešķīra pabalstus latviešu skolām.

Ulmanis labi apzinājās sasniedzamos mērķus. Ne tādus kā, piem. Barselonas Svētās Ģimenes dievnams (Temple de la Sagrada Familia), kuru sāka celt aizpagājušā gadsimta beigās, bet šodien ir pabeigta tikai katedrāles ārpuse. Pēdējās ziņas norāda, ka negatavās baznīcas uzturēšana izmaksā pāri par 800 000 dolāru gadā. Jāgaida vēl vairāki gadu desmiti līdz iekšpuses pabeigšanai.

1936. g. nodibināja zinātnisku pētniecības iestādi – Latvijas vēstures institūtu. Tā uzdevums bija latviešu un vispārējās vēstures pētīšana un notikumu izvērtēšana nacionālisma un patiesības garā. Jaunais likums par Kultūras fondu nodrošināja līdzekļus pieminekļu aizsardzībai, zinātniskiem komandējumiem, zinātnisku publikāciju abonēšanai un Latvijas Universitātes pētījumu rezultātu publicēšanai.

Kopējo mērķu sasniegšanai, Ulmanis prata iesaistīt tautas visplašākos slāņus. Mežu dienās, zemnieku dienās, strādnieku dienās, izstādēs, varenu apmēru lieluzvedumos patriotiskie elementi veicināja vienotību un sadarbību. Visvaldis Lācis raksta: „Kārlis Ulmanis bieži un pārliecinoši runāja un rakstīja par mūsu zemes un tautas vēsturi, un šīm runām un rakstiem bija tāds garīgs ietekmēšanas spēks, kas jau demokrātiskās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā (1920.-1934.) dzimusī un latviskās skolās latviskā gaisotnē izaugusī jaunatne sešos Kārļa Ulmaņa autoritatīvās valdības gados uzņēma sevī tik daudz tēvzemes mīlestības, patriotisma, nacionālās pašapziņas un lepnuma par savas tautas vēsturi, ka vēl šodien tā laika paaudze, pēc piecdesmit trimdā vai dzimtenē padomju okupācijā pavadītiem gadiem, turas pie nacionāliem ideāliem daudz noteiktāk un skaidrāk nekā citas latviešu paaudzes.“

Edgars Andersons liecina: „Viņš (Ulmanis) stiprināja tautas apziņu vēl nepieredzētā apmērā.“

Neraugoties uz vēsturnieka Edgara Dunsdorfa visai apšaubāmo domu, ka Ulmaņa apvērsums esot sašķēlis latviešu tautu, viņš raksta: „Kārļa Ulmaņa ārkārtīgai enerģijai un darba priekam ar to bija pavērtas iespējas, kādas viņam nebija nevienā citā vietā no viņa iepriekšējiem darbiem. Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais Ministru prezidents. Nav šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes, lai (lietojot anglisku izteicienu) – satvertu nātres. Ulmanim šāda drosme bija“.

Pēc Saeimas darbības pārtraukšanas, pirmajā ministru kabineta darba sēdē, 1934. g. 18. maijā, Alfreds Bērziņš atreferē Ulmaņa vārdus: „Kungi, es uzsveru, pār mums šo brīdi nav nekādas kontroles, kā vienīgi mūsu pašu sirdsapziņa. Tādēļ vēl jo lielākai jābūt mūsu pienākuma apziņai visas tautas priekšā. Strādāsim tā, lai kuru katru dienu uzņemtos pienākumus mēs varam nodot tālāk tai labā apziņā, ka esam darījuši visu, kas bijis mūsu spēkos un zināšanās. Neaizmirsīsim arī, ka esam uzņēmušies pilnu atbildību tikai uz laiku, līdz jaunās satversmes izstrādāšanai un pieņemšanai“. Ulmanis savus ministrus izvēlējās no visām tā laika pilsoniskajām politiskām partijām, bet bez sazināšanās ar politisko partiju vadībām. Bērziņš to apzīmēja par neoficiālu koalīcijas valdību.

Ulmaņa ierosmē nodibināja Studiju fondu. No šī fonda piešķīra atmaksājamas stipendijas augstāko mācības iestāžu studentiem. Tās bija atmaksājamas 15 gadu laikā, līdzīgi kā tas notiek šīsdienas Austrālijā.

Turpinot tautas iesaistīšanu kopējos pasākumos, Ulmaņa iniciatīvā pakāpeniski nodibināja kameras – tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības, darba, rakstu un mākslas un profesiju, kā arī monumentālo celtniecību, ieskaitot Ķeguma ūdensspēka staciju. Presē un rakstos vairāki autori pārmeta Ulmanim, ka viņš savācis ap sevi jā teicējus un sācis sevi uzskatīt par nemaldīgu. Šis ir visai apšaubāms apgalvojums, jo jā teicēji nepilnos sešos gados nespētu radīt tik ievērojamu progresu visās dzīves nozarēs. Pēdējā laika autori, sevišķi Latvijas vēsturnieki Gunars Kurlovičs un Andris Tomašūns un arī Visvaldis Lācis vairāk izceļ Ulmaņa laika nacionālos, kulturālos, ekonomiskos un sociālās palīdzības sasniegumus nekā tā laika ierobežojumus, it sevišķi politiskā jomā.

Viens no visticamākajiem Ulmaņa personības raksturojumiem atrodams Alfreda Bērziņa grāmatā Labie gadi:

„Liekas, Ulmanis piederēja tiem nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepiemita tieksmes iegūt ko mantisku sev, ko varētu saukt tikai par savu un ar to lepoties. Viņa četru istabu dzīvoklis Tērbatas ielā 38 bija vienkāršāks par jebkura vidēja ierēdņa dzīvokli. Viesu istabā atradās krietni nolietots dīvāns, pāris atzveltnes krēsli, blakus darba istabā – pāris paprāvi, brūni krāsoti galdi, apkrauti laikrakstiem, grāmatām un piezīmēm. Pret neaprakstītu papīru Ulmanis juta tik lielu cienību, ka pat aploksnes neaizmeta. To uzmanīgi atverot, iekšpusi itin labi varēja izlietot rakstīšanai. Šo paradumu viņš paturēja arī kļūdams par valsts prezidentu.

Papīra taupīšanā nebūt neizpaudās Ulmaņa skopums. Viņa rokas bija stipri devīgas, ja kāds grūtā brīdī griezās pie palīdzības. Varbūt pat devīgākas nekā viņa līdzekļi to atļāva. Grūtus gadus vadīdams svešumā, viņš bija iemācījies taupīt pat sīkākās lietās.

Zinādami Ulmaņa lielo interesi par lauksaimniecību, aizsargi vēlējās viņam sagādāt prieku, uzdāvinot lauku īpašumu sešdesmitās dzimšanas dienas gadījumā. Bija pat izraudzīts piemērots objekts Juglas ezera tuvumā. Kad ieminējos par šo nodomu, Ulmanis to kategoriski noraidīja. Noraidot aizsargu sirsnīgi domāto lauksaimniecības dāvinājuma nodomu, prezidents paskaidroja kālab viņš to dara: – Ir taisnība, es mīlu Latvijas laukus; redzot labi koptus sējumus, glītas ēkas un skaistus ganāmpulkus, es no sirds priecājos. Bet man ne mirkli nenāk prātā, kaut tas piederētu man. Man pilnīgi pietiek ar to, ja zinu, ka tur dzīvo un saimnieko krietns latviešu zemnieks. Manas personīgās vajadzības nav lielas, ne vairāk par divi simts latiem mēnesī. Es ceru, ka liktenis man tos līdz mūža galam vēlēs. Ne ģimenes, ne arī kāda cita cilvēka, kuram es būtu pateicību parādā un par ko man būtu jāgādā, man nav. Bet tā ka cilvēks nekad nevar zināt, kad pienāks pēdējā stunda, esmu savu dzīvību apdrošinājis, lai nevienam kādu neparedzētu apstākļu dēļ nevajadzētu manis dēļ ciest zaudējumus. Ja tomēr pastāv nodoms šo dienu kaut kādā veidā plašāk atzīmēt, tad domājiet par kaut ko tādu, kas būtu noderīgs valstij vai sabiedrībai.

Vai Ulmanim bija tuvi draugi... grūti pateikt. Liekas, viņš bija samierinājies ar vientulību, aizstājot draugu trūkumu ar darbu. Tas nenozīmē, ka viņš meklēja vientulību. Ulmanis mīlēja cilvēkus. Viņš labprāt pavadīja dažas stundas kopā saviem tuvākiem līdzstrādniekiem, runājot par jautājumiem, kas neattiecās tieši uz darbu.“

Viesturs Sprūde laikrakstā Latvijas Avīze 2012. g. 23. jūlija izdevuma rakstā Neapmētāt pagātni ar dubļiem publicējis izvilkumus no bij. Sabiedrisko lietu ministra Alfreda Bērziņa vēstulēm viņa draugam Sigurdam Rudzītim. Vienā no šīm vēstulēm, Bērziņš raksta: „Es domāju, ka nav laiks meklēt kļūdas un tās tiesāt. Tas neko negroza, bet tikai vairāk noskaņo vienu pret otru. Ja lasa tagad publicētās „atmiņu grāmatas“, paliek skumji. Pārmetumi, kritika, uzbrukumi Latvijas neatkarības īsam laikam. ... Visiem, laikam lai sevi paaugstinātu, jācīnas ar Prezidentu Ulmani. Cik viņš (atmiņu grāmatu rakstītājs) bijis gudrs, labs, tālredzīgs, taisnīgs, demokrātisks, tikai (tas) Ulmanis. Gribējis slēgt korporācijas, bet nav slēdzis; bijis atriebīgs, bet nav nevienam atriebies; bijis varas kārs, bet nav varu velti lietojis; bijis mantkārīgs, bet palicis bez mantas. Nelabi kļūst to lasot.“

Laikrakstā LATVIETIS 2012. g. 30. augusta izdevumā (No. 217) atreferētā Daugavas Vanagu Centrālās Valdes prezidija rīkotajā 23. augusta Staļinisma un nacisma upuru atceres dienas seminārā, lasām ievērojami atšķirīgu interpretāciju par 1934. g. 15. maija notikumiem. Šo semināru rīkoja Latvijā akreditētiem ārzemju diplomātiem. Seminārs notika angļu valodā DV CV priekšnieka, atvaļināta admirāļa Andreja Mežmaļa vadībā. Tur lasām: Latvija, atrodoties divu diktatorisko valstu starpā un viņu ietekmju radīto iekšējās drošības situāciju, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis bija spiests izsludināt kara stāvokli 1934. g. 15. maijā saskaņā ar Latvijas Valsts Satversmi; līdz ar to nodibinājās autoritārā vara Latvijā, kas ievēroja valsts likumus, un neviens netika nogalināts. Ulmaņa laiki tiek uzskatīti par valsts uzplaukuma sprīdi; tie arī tiek dēvēti par labie gadi, kas arī kā tādi turpinājās līdz Padomju Savienības uzbrukumam Latvijas robežai, Padomju ultimātam un okupācijai 1941. gada 17. jūnijā. Visi deportētie un bojā gājušie latvieši ir Staļinisma un nacisma upuri, kurus mēs pieminam 23. augustā“.

Edgara Dunsdorfa grāmatā Kārļa Ulmaņa dzīve viņš citē bijušā ASV sūtņa Latvijā, Džona Vailija (John Wiley) raksturojumu: „Noslēgumā varu tikai teikt, ka augsti respektēju prezidentu Ulmani abējādi – kā godājamu personu un kā varonīgu valstsvīru.“

Pēc okupācijas un pirms viņa aizvešanas uz Padomju Savienību, Ulmanis esot izteicies, ka tā Latvija, ko viņš atstāj, nekad vairs nebūs, un tai Latvijai, kas nāks, viņš vairs nebūs vajadzīgs.

Neraugoties uz atjaunotās, neatkarīgās Latvijas valdības lūgumiem un meklējumiem, Kārļa Ulmaņa pēdējā atdusas vieta izsūtījumā nav zināma.

Miervaldis Balodis
Laikrakstam „Latvietis“