Top grāmata „Senais lībiešu ciems Kolka“

„Kļavās“ 1930. gadu II pusē. Stāv no kreisās Lūcija Rozenfelde, Rihards un Alīna Laubergi, Elīzas Rozenfeldes-Laubergas māsa Marija. Sēž Elīza Lauberga, no kreisās Biruta, klēpī Kārlis Peksis un Velta, Ilmārs.

Kārlis Peksis Vācijā.

Kārlis Peksis un Inta Zimaiša Kolkas „Kļavās“.

Apgāds Jumava ir sācis darbu pie grāmatas Senais lībiešu ciems Kolka sagatavošanas izdošanai, tā turpinot kultūrvēsturisko grāmatu sēriju par lībiešiem. Grāmata par Kolku ir loģisks turpinājums agrāk veiktajiem pētījumiem un sarakstītajām grāmatām par lībiešiem, viņu tradicionālo kultūru, dzīves veidu, vēsturi, mājvietām Ziemeļkurzemes jūrmalā, ko veidoja lībiešu kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne sadarbībā ar meitu Baibu Šuvcāni. Ir iznākušas grāmatas Lībiešu ciems, kura vairs nav (2002.), Lībiešu folklora (2003.), Mazirbe – mazs ciems jūrmalā (2006.). Paveiktais darbs lībiešu tradicionālā kultūrmantojuma saglabāšanā sabiedrībā ir augstu novērtēts.

Grāmatā ir apkopota un atspoguļota Kolkas ciema kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā – no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos, līdz pat mūsdienām. Viens no darba galvenajiem mērķiem bija atspoguļot lībiešu dzimtu attīstību un pēctecību Kolkas ciemā kontekstā ar ciema senāko vēsturi un mūsdienām. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā 20 iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu – vairāk nekā 60 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem. Grāmatā ievietotas 300 fotogrāfijas. Tā būs labs palīgs ikvienam interesentam, kas vēlēsies plašāk iepazīties ar šo īpatnējo un skarbo Latvijas nostūri, kas visos laikos ir vilinājis ceļotājus gan ar noslēpumaino Kolkasragu, gan ar vietu, kur satiekas divas jūras, gan ar īpašo savdabību, ko šim tālajam krastam ir devuši tās pamatiedzīvotāji – lībieši.

Grāmatā daudz vietas veltīts pašu kolcenieku stāstiem par savu dzīvi Kolkas ciemā Latvijas brīvvalsts gados, kara laikā, padomju gados, arī mūsdienās. Ar vienu atmiņu stāstījumu no topošās grāmatas nu var iepazīties laikraksta Latvietis lasītāji.

Vecmāmiņas māja bija manas īstās mājas

Kļavas atrodas pašā Kolkas centrā, lielceļa malā, un tā ir īpaši labi uzturēta un sakopta māja. To patreizējā īpašniece Inta Zimaiša (dz. Lauberga) ir lībiešu Kārļa Lauberga (1872-1928) un Elīzas Rozenfeldes (1880-1954) mazmeita. Ģimenē piedzima pieci bērni. Laubergu vecākā meita Amālija Peksis (1912-1984, Sidnejā) 1944. gadā ar bērniem devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Austrālijā.

Interesantu atmiņu tēlojumu par savu bērnību Kolkā ir uzrakstījis Amālijas dēls Kārlis Peksis. Viņš ar sievu Joannu, meitām Jūliju, Kristīni, Karolīni un sešiem mazbērniem tagad dzīvo Austrālijā. Ir ļoti aktīvs un enerģisks, daudz ceļojis. Kārlis nodarbojas ar dažādiem rokdarbiem – kokgriezumiem, māla trauku veidošanu, aušanu. Viņš ir uzrakstījis lieliskas atmiņas From Kolka to Sydney and my first years in Australia (No Kolkas līdz Sidnejai un mani pirmie gadi Austrālijā) par savu bērnību un jaunību. Apbrīnojama ir Kārļa atmiņa, ja viņš pēc daudzajiem gadiem tik precīzi var atainot savas tālaika gaitas.

Te mazs fragments no Kārļa Pekša atmiņām par 1940. gadu Kolkā:

„Kā bērns es jutos drošs, ka mūsu ģimene kaut kādā veidā ir pasargāta no dažām briesmām. Es uzaugu savas Grosmammas (Elīza Lauberga, dz. Rozenfelde) un tantes Alīnas (Elīzas meita) mīlestības un rūpju apņemts. Viņas kolcenieku acīs bija cienītas, un es domāju, ka tas nozīmē drošu patvērumu un Dieva aizsardzību. Es dzīvoju stingrā dievbijīgā luterāņu ietekmē.

Mana māte Amālija (Elīzas meita) strādāja Rīgā. Mana māsa Biruta un brālis Ilmārs bieži dzīvoja Kolkā. Māsa Velta un es, būdami divi jaunākie, dzīvojām Kolkā lielāko daļu mūsu bērnības. Vecmāmiņas māja bija manas īstās mājas.

Es domāju, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka labi cilvēki ir pasargāti no briesmām un nelaimēm. Vecmāmiņas stāsti par savas dzīves traģēdijām lika man domāt, ka dzīve nav tik vienkārša. Viņa bija zaudējusi divus bērnus, vienu ugunsgrēkā, otrs noslīka. Pirmais pasaules karš bija izpostījis viņas zivju apstrādes rūpalu. Vecaistēvs (Kārlis Laubergs) vācu invāzijas laikā bija apcietināts uz nepareizu liecību pamata. Es domāju, ka briesmīgie stāsti attiecas tikai uz pagātni. Mana dzīve bija brīnišķīga. Es biju drošībā, labās rokās un ar pilnu krūti baudīju bērnības priekus.

Tad pēkšņi mūsu dzīvē ienāca dramatiskas pārmaiņas. Man bija kādi pieci gadi. Klausījos pieaugušo sarunas par tuvojošos karu, un tās mani biedēja. Vārdi „Krievi nāk!“ atspoguļojās pieaugušo sejās kā bailes un neziņa. Kad Kolkā ienāca pirmie krievu zaldāti, mēs, bērni, slēpāmies mājas bēniņos. Bet ziņkāre ņēma virsroku. Kareivji bija ģērbušies ziemas šineļos ar savādām cepurēm galvām. Tām augšā bija puļķītis un arī ausu apsegi, kā arī maza, spīdīga, sarkana zvaigzne priekšpusē. Viņu šautenes ar gariem durkļiem iedvesa bailes.

Kaut man bija tikai pieci gadi un es neko nesapratu no politikas, klausoties pieaugušo sarunas, es izjutu, ka krievu ienākšana atnesusi lielas bēdas un brīvības zaudēšanu. Krievu valdīšana sāka ierobežot ikdienas dzīvi. Kādu dienu visi bija šokēti, atklājot, ka zvejnieku laivas ir pieķēdētas pie dziļi jūrmalas smiltīs iedzītiem stabiem. Dienu un nakti laivas sargāja kareivji, kuriem bija zvejnieku saraksts un arī pieķēdēto laivu atslēgas. Bija nepieciešama īpaša atļauja, lai laivas varētu lietot zvejai. Krievi ieviesa ceļošanas ierobežojumus un ļoti stingri sargāja jūrmalu, lai neviens neizbēgtu no padomju režīma.

Kad krievi bija itin labi iedzīvojušiem mūsu zemē, viņu politiskie komisāri sāka ietekmēt iedzīvotājus. Ļaudis bija nobijušies un pakļāvās jaunajiem pavēlniekiem. Kādu pēcpusdienu dzirdēju mūziku – akordeons spēlēja marša melodiju. Pa ceļu gāja paliels pūlis cilvēku, nesot sarkanos karogus. Gājiena vadītāji sauca, lai visi nāk laukā no mājām un piedalās gājienā. Es piedalījos un gāju līdzi uz jūrmalu. Tur viss bars staigāja uz priekšu un atpakaļ, gaidot, kas te notiks. Biju pārsteigts, kad viens vadītājs iespieda man rokās brūnu papīra tūti, pilnu ar lipīgām un krāsainām konfektēm. Viņš lika iet klāt cilvēkiem un piedāvāt viņiem saldumus. Man bija kauns, bet es saņēmos un gāju. Divas sievas man prasīja, kurš devis konfektes? Es rādīju uz vadītāju. Viņas atteicās ņemt. Konfektes bija kā kukulis, lai cilvēki justos atbrīvoti un pieņemtu jaunās idejas. Es briesmīgi nokaunējos un ar visu tūti aizskrēju kāpās. Nosēdos slēptuvē un ēdu konfekti pēc konfektes, līdz palika nelaba dūša.

Dzīvē šo gadījumu atceros kā niecīgu pretdarbību komunistu propagandas apturēšanai. Lai viņu konfektes nespētu uzvarēt Kolkas ļaužu sirdis un prātu!“

Baiba Šuvcāne,
Kolkā
Laikrakstam „Latvietis“

P.S. Lai pabeigtu iesākto projektu vēl nepieciešams zināms finansiālais atbalsts. Grāmatas izdošanu finansiāli jau ir atbalstījuši Valsts Kultūrkapitāla fonds, Dundagas novada dome, SIA Kolkasrags, SIA Līcis ’93, Somijas skolotāju biedrība, privātpersonas. Grāmatas autore būtu pateicīga, ja kāda firma, uzņēmums, organizācija vai privātpersona uzskatītu par iespējamu finansiāli atbalstīt iesākto projektu ar jebkādu iespējamo mērķziedojumu. Norāde par projekta līdzfinansētāju tiks iekļauta visos ar projektu saistītajos paziņojumos gan masu medijos, gan publiskajās runās, gan arī grāmatā Senais lībiešu ciems Kolka.