|
|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 904, 2026. g. 18. okt.
Valda Liepiņa -

AL 26. Kultūras dienu Tautas deju uzvedumā Kanberas teātra skatuvē dižo kūmu deju dejoja Austrālijas latviešu tautas deju kopu vadītāji un Kanberas Sprigulīša dibinātāji. Pirmajā rindā ar pādi Dace Bobeta, kas bija gādājusi arī par KD sarīkojumu dekoratīvo ietērpu. („Austrālijas Latvietis“, Nr.1361 (18.01.1977)).* FOTO Vilis Motmillers.
Austrālijas latviešu 34. Kultūras dienu Atklāšanas sarīkojumā 27. decembrī Lonsestonas Alberta zālē dziedāja Adelaides un Melburnas apvienotie jauktie kori diriģentu Astras Kronītes un Viktora Bendrupa vadībā. („Austrālijas Latvietis“, Nr.1761 (16.01.1985)).* FOTO Eduards Voitkuns.
KD gājienā no Kristus baznīcas uz pilsētas centru Lonsestonā no labās redzami – rīcības komitejas priekšsēdis E. Baulis un vicepriekšsēde Ināra Zemīte, prāv. S. Gaidelis, konsuls E. Dēliņš, māc. L. Mušinskis, prāv. A. Grosbachs un dep. M. Hodžmans. („Austrālijas Latvietis“, Nr.1761 (16.01.1985)).* FOTO V. Voitkuna.
Federālā parlamenta deputāts M. Hodžmans Lonsestonas centrā teikto uzrunu KD gājiena beigās pabeidza ar saucienu latviski: "Brīvību Latvijai!" un "Dievs, svētī Latviju!". („Austrālijas Latvietis“, Nr.1761 (16.01.1985)).* FOTO Eduards Voitkuns.
AL 34. Kultūras dienu Mākslas un daiļamatniecības skati atklājot: no kreisās Dr. P. Puktiņš, mākslas skates atklājēja Ausma Medne un daiļamatniecības skates atklājēja Džīna Baule. („Austrālijas Latvietis“, Nr.1761 (16.01.1985)).* FOTO Eduards Voitkuns.
Gleznotāju kopa „Zilā ota“. No augšas uz leju: L. Svīķeris, K. Mednis, G. Saliņš un G. Jurjāns. („Austrālijas Latvietis“, Nr.311 (12.11.1955)* FOTO J. Zandmanis.
ALT teātra studija ap 1972. gadu. Aktieri ar audzēkņiem.
Pirmā rindā no kreisās: Valda Liepiņa, Andris Klauss, Lūcija Kalniņa, Zinta Ozoliņa, Anita Klausa. Otrā rindā: Lūcija Kalniņa, Baiba Kreišmane. Trešā rindā: NN, Valda Kaziņa, Līga Stilve, Imants Lēmanis, Mirdza Stilve. Ceturtā rindā: Ilze Strautiņa, Gunārs Klauss, Irēna Klausa, Maruta Dēliņa. FOTO no Valdas Liepiņas personīgā arhīva.
Ceturtais turpinājums. Sākums LL900, LL901, LL902, LL903.
1976. gadā, 25 gadus pēc pirmajām Kultūras dienām, tām pirmoreiz pievienojās Kanbera. „Neparasts satraukums“ – tā šo brīdi raksturoja Aleksandrs Zariņš; dievnamā pat nepietika dziesmu lapiņu. Atklājot KD, E. Voitkuns atgādināja arī to politisko uzdevumu: „mēs esam šīs tautas vēstnieki brīvajā pasaulē.“ Ja no iepriekšējo Kultūras dienu pilsētas Brisbenas līdz Kanberai jāmēro ap 1200 kilometru, tad dažs labs apmeklētājs no Pērtas līdz Kanberai ar auto bija mērojis visus 3750 kilometrus – trīs dienās, turklāt cauri Nalarboras (Nullarbor) tuksnesim.
Gadu gaitā Kanbera kļuvusi gandrīz vai par Austrālijas tautasdeju galvaspilsētu! Tas nekas, ka tā ir oficiālā valsts galvaspilsēta – latviešiem šajās dienās svarīgāk bija ar nepacietību gaidīt Skaidrītes Dariusas un Jura Ruņģa jauno tautasdeju uzvedumu. Skaidrīte Dariusa ar Kanberas Sprigulīti, Juris Ruņģis ar Sidnejas Jautro pāri – abas kopas bija kļuvušas gandrīz par vienu vienību ar divām nodaļām. Viņu vadībā Jautrais pāris, Sprigulītis un citi dejotāji veidoja arvien ciešākus sakarus, un Kanberā tapa uzvedumi, kas deva arī citu pilsētu tautasdeju kopām, kurp augt. „Saules Josta“ kļuva par firmas zīmi ne tikai Austrālijā, bet arī ASV, Anglijā un Eiropā. Un 1990. gadā ar svaigām dvesmām un zināmu sprādzienu „Saules Josta“ parādījās uz Latvijas skatuves.
Skaidrīte Dariusa Kanberā ieradās ap 1950. gadu. Gadu gaitā viņa kļuva par nozīmīgu datoru jomas veidotāju, un viņas ieguldījums nav palicis tikai latviešu kopienas atmiņā – 2025. gadā Austrālijas Nacionālajā universitātē tika atklāta viņas vārdā nosaukta ēka, Skaidrite Darius Building.
26.KD programma (vadītājs Žanis Mediķis) bija plaša un daudzveidīga – neizpalika nekas no ierastā klāsta, bet ievērības vērti ir Sidnejas latviešu vīru kora (ārpus Latvijas vecākais vīru koris) pirmā uzstāšanās plašākai publikai jaunā diriģenta Bernarda Adijāna vadībā. Tuvākie Kanberas kaimiņi, sidnejieši, daudz izpalīdzēja mazākajai Kanberas latviešu saimei, arī ar teātra izrādi „No saldenās pudeles“. Pārlasot dalībnieku vārdus, redzam daudzus vārdus, kurus agrākos gados jau lasījām, bērniem ienākot latviešu saimē. Īpaši izcelts čellists Jānis Laurs, kurš papildinājies ārzemēs, atgriezies Austrālijā un piedalās mūsu KD. Skaists pārsteigums bija Kopkoru koncerta noslēgums – pēkšņi skatuve uzspurdza sarkanbaltsarkano karodziņu laukā, ko koristi, ar kuriem atvadoties māja koristi ierasto balto kabatlakatiņu vietā. Latvieši turpina apceļot visu lielo Austrālijas kontinentu, lai būtu kopā Kultūras dienās visos galvenajos centros. Šī draudzība un kopības sajūta turpinās – un 1984. gadā viņi atkal pulcējās, šoreiz Lonsestonā. 34. Kultūras dienu tēma bija „Tāles lai tuvina“, un tās vadīja Edvīns Bauls.
Mākslas izstādē bija pārstāvēts ļoti plašs paņēmienu spektrs – no akvareļa, eļļas un linogriezuma līdz abstrakcijai, jauktajai tehnikai un skulptūrai. Līdzās Austrālijas ainavām bija modernistiski un eksperimentāli darbi: O. Bisenieka eļļas abstrakcijas, A. Nicmanes jauktā tehnika, G. Pārupes semiabstraktās krāsu un domu vīzijas, V. Spoles abstrakcijas. Pērtietis E. Karabanovs bija atsūtījis neparastu pozitīvi-negatīvu fotogrāfisku zīmējumu un psihodēlisku fotolitogrāfiju, bet Reinis Zusters – lielformāta „Rūsošos lielgabalus“. Zusters atklāja izstādi, salīdzinot gleznotāju iespējas brīvajā pasaulē un okupētajā Latvijā. Zusters (dz. 1919; Austrālijā kopš 1950. gada) agri sevi apliecināja Austrālijas mākslas pasaulē un ir pazīstams ar savām lielformāta eļļas ainavām, no kurām lielākā bija The Birth of a Nation (1988, Austrālijas divsimtgadei). Šajā izstādē redzami arī Ludmilas Meilertes-Krastiņas darbi – īpaši zīmīgi, jo tieši viņai 1949. gadā Melburnā notika pirmā latviešu gleznu skate Austrālijā. Pārstāvēta ir arī „Zilā ota“ – Gunārs Jurjāns, Ojārs Bisenieks, Leo Svīķeris.
Melburnas mākslinieku grupa „Zilā ota“ bija celmlauži. 1953. gada jūnijā to dibināja Kārlis Mednis, Gunārs Jurjāns, Gunārs Saliņš un Leo Svīķeris. Viņi rīkoja izstādes arī plašākai Austrālijas publikai, un 1959. gadā tiem pievienojās Ojārs Bisenieks, Kārlis Trumpis un Erna Vilks. Grupas krusttēvs bija iecienītais autors un mākslinieks Jānis Sarma. Pēdējā „Zilās otas“ darbība bija 1977. gadā, kad Trumpim bija personālizstāde Sidnejā.
Tagad līdzās viņiem parādās nākamā paaudze. 1975. gada Sanpaulu biennālē piedalījās trimdā dzimušais jaunais mākslinieks Imants Tillers (dz. 1950), bet jau 1973. gadā Austrāliju šajā pašā biennālē pārstāvēja Latvijā 1939. gadā dzimušais Jānis Šenbergs. Šenberga darbos redzami industriālās pasaules elementi. Viņa darbi skatāmi Austrālijas Augstākās tiesas ēkas priekštelpā Kanberā – Constitution Wall tapa 1977.–1980. gadā. Tillera darbos savijas Austrālijas un Latvijas motīvi – viņa paša biogrāfijā Latvijas/diasporas, pārvietošanas un piederības tēmas ir ļoti skaidras. Ieejot Sidnejas Laikmetīgās mākslas muzejā (MCA), apmeklētājs ierauga Imanta Tillera lielformāta darbu Pure Beauty (1991-1997). Kā pateicību muzeja dibinātājiem, kas bija ziedojuši vismaz 1000 dolāru, Tillers uz darba paneļiem uzgleznoja katra vārdu.
Sešus mēnešus agrāk Sidnejā notika Austrālijas latviešu 16. teātru festivāls Sidnejas latviešu namā. To ar uzrunu ievadīja Teātru apvienības priekšnieks un LAAJ Teātra nozares vadītājs Imants Sveilis. Apsveicis Adelaides latviešu teātra dalībniekus, Austrālijas latviešu teātra dalībniekus no Melburnas, kā arī sidnejiešus, viņš aicināja LAAJ prezidija vicepriekšsedi Gunti Bērziņu oficiāli atklāt festivālu. Bērziņš izteica gandarījumu, ka Austrālijas latviešu teātri seko līdz laikmetam un nebaidās eksperimentēt. Viņš aicināja teātra ļaudis talkā latviešu radio raidījumu sagatavošanā un filmu uzņemšanā, cenšoties šos modernos sazināšanās iestādījumus izveidot tikpat sekmīgus, kā teātra izrādes. Tas bija īpaši aktuāls aicinājums, jo šajos gados latviešu radio raidījumi veidojās un nostiprinājās.
Sidnejas latviešu teātris dibināts 1951. gadā. Tas ir vecākais Austrālijas latviešu teātris un zīmīgi, ka šogad 2021. gadā dibinātais PLATS (Pasaules Latviešu Amatieru Teātru savienība) 2026. gadā (šogad!) rīko savu festivālu Sidnejā un turpinās izrādes Melburnā. Trimdas gados visos latviešu centros bija spēcīga teātru tradīcija – Melburnā pat bija trīs teātri, ieskaitot Melburnas latviešu operešu ansambli. Ap 1972. gadu Austrālijas latviešu teātris (ALT) aktieri vada teātra studiju jauniešiem.
Teātru festivālu aktieru apbalvošana 1976. gadā gandrīz vai līdzinājās Oskaru balvām, un 1976. gada lasāmie vārdi ir daļa no mūsu Austrālijas latviešu teātra dižgariem. Induļa Nīča balvu labākajam jaunietim līdz 25 gadu vecumam saņēma Māra Bormane par Zelmas lomu „Indrānos“. Galvenās lomas apbalvoja Ilgu Bērziņu, Zelmu Liepu un Gunāru Klausu, palīglomas – Valiju Poni, Irēnu Klausu, Induli Bumbieri un Pēteri Elsiņu. Par režiju „Paijas“ saņēma Miervaldis Bumbieris un Pēteris Elsiņš, bet Kultūras fonda balvu par labāko ansambli – Adelaides latviešu teātris.
Teātra dzīvē savu vietu atrada arī vizuālie mākslinieki. Viena no Sidnejas teātra ilgstošām māksliniecēm bija Vija Spoģe-Erdmane (1939), kura teātrim un uzvedumiem veidojusi dekorācijas dažādās noskaņās un izrādēs. Arī citos latviešu centros gadu gaitā teātra iestudējumiem talkā nāca augstāk minētie un citi mākslinieki. Teātru dzīve Austrālijā turpinās un vēl 75 gadu pēc Sidnejas un Melburnas teātru ansambļu dibināšanas, tie labprāt piedalās festivālos un uzņem viesus no plašās diasporas.
Ja iznāk paciemoties Tasmānijas galvaspilsētā Hobartā, noteikti pamanīsit latvieša Pētera Dombrovska fotogrāfiju grāmatas daudzu grāmatu un suvenīru veikalu logos. Viņš šajos gados nonāca pavisam citas Austrālijas dzīves vidū. Pēteris Dombrovskis, 1945. gadā Vācijā bēgļu nometnē dzimis latviešu vecāku dēls, bija uzaudzis Tasmānijā un kļuvis par dabas fotogrāfu. 1979.–1981. gadā viņš vairākkārt devās pa Franklinas upi, fotografējot tās mežonīgo dabu pēc Tasmānijas Wilderness Society vadītāja Boba Brauna lūguma. Viņa fotogrāfija „Morning Mist, Rock Island Bend, Franklin River“ kļuva par vienu no simboliem cīņā pret Franklinas dambja būvi. 1983. gada martā tā tika publicēta lielā krāsu reklāmā Austrālijas laikrakstos ar jautājumu, vai vēlētājs balsotu par partiju, kas šo vietu iznīcinātu. Austrālijas Biogrāfiju vārdnīca šo attēlu raksturo kā vienu no centrālajiem veiksmīgās kampaņas pret dambja celtniecību elementiem.
Kamēr mūsu sabiedrība Austrālijā pilnveidojās, vēsmas pie Latvijas robežas bija visai satraucošas. 1980. gadā izveidojās Solidarność, bet 1981. gada 13. decembrī Polijā tika ieviests karastāvoklis un sākās kustības apspiešana, kas turpinājās līdz 1983. gada jūlijam.
Es biju Latvijā tajās 1981. gada decembra dienās. Mēs uz vietas neko nezinājām par stāvokli Polijā, faktiski pavisam netālu no Latvijas. To uzzināju tikai tad, kad ierados Londonā un mani vecāki atviegloti uzelpoja un pastāstīja par saviem uztraukumiem. Daudzus gadus vēlāk, ap 1995. gadu, runāju ar kādu Latvijas armijas virsnieku, kurš tajā laikā bija PSRS armijā. Viņš apstiprināja, ka situācija tiešām bijusi tāda, ka armija gaidījusi pavēli.
Šajā laikā LAAJ politiskais darbs jau bija ieguvis citu pieredzi. 1982. gadā par LAAJ priekšsēdi kļuva Jānis Ritenis – cilvēks, kurš baltiešu politiskajā darbā bija iesaistīts jau kopš sešdesmitajiem gadiem: 1967.–1969. gadā viņš bija LAA priekšsēdis, bet 1967. gadā kļuva arī par pirmo Baltiešu padomes Austrālijā priekšsēdi un kā pavisam jauns cilvēks bija pirmās LAA valdes loceklis (1951-1952).
1982. gada referātā viņš atskatījās uz 1974. gada notikumiem un uzsvēra, ka baltiešu kopiena toreiz bija parādījusi sevi kā labi organizētu un neatlaidīgu mazākumu. Taču tagad bija jāiet tālāk: politiskajam darbam jābūt pārdomātam, plānotam, konsekventam un paredzamam. Viņš uzsvēra ilgstošus kontaktus ar abām lielajām Austrālijas partijām un personiskus kontaktus ar politiķiem, nevis tikai formālas tikšanās.
Viņa paša pieredzē jau bija šādi piemēri. Savā referātā viņš minēja jau esošus šādas politiskās darbības piemērus: Latvijas goda konsulu Melburnā Emīlu Dēliņu un senatoru Peteru Baumi, ar kuru Sidnejas baltiešu kopiena bija izveidojusi draudzīgas attiecības. Ritenis īpaši uzsvēra arī jauno cilvēku iesaistīšanu – sociālo un humanitāro zinātņu absolventus politiskajam darbam, bet jaunos baltiešus – darbībai politisko partiju universitāšu klubos, lai viņi iepazītu politikas vidi un paši veidotu kontaktus.
Tātad baltiešu politiskā pieredze LAAJ nebeidzās ar 1974. gada protestiem vai ar vienu valdības lēmumu. Jaunzēlandē LAAJ locekļi vēl centās panākt de jure lēmuma atcelšanu. LAAJ turpināja strādāt – arvien vairāk pārejot no spontānas reakcijas uz ilgstošu, pārdomātu politisko darbu. Un pēc Helsinkiem šim darbam bija arī jauna iespēja – cilvēktiesības. Helsinku Noslēguma akta principi deva iespēju arvien konkrētāk runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem Padomju Savienībā, kā arī par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos, un baltiešu organizācijas šo iespēju izmantoja arī turpmākajās Eiropas Drošības un sadarbības apspriede (EDSA) sanāksmēs. Tas viss vēl turpināsies.
Mēs vēl nezinājām, ka Atmoda jau mostas.
Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
* Laikraksta „Austrālijas Latvietis“ fotogrāfijas uzlabotas, izmantojot mākslīgo intelektu.