Katrs var!

Palielināt / Enlarge

27. Latvijas politiski represēto personu salidojums Ikšķilē. FOTO Ieva Ābele-Ozoliņa, Saeima.

Uzruna 27. Latvijas politiski represēto personu salidojumā Ikšķilē 2026. gada 8. augustā

„Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.“ (1. Mozus 2:15)

Godātie politrepresētie!

Bībeles vēsts iesākas ar fundamentālu uzdevumu visai cilvēcei. Dievs pirmajiem cilvēkiem uzdeva kopt un sargāt viņu pirmo dzimteni – Ēdeni. Mums tāda ir Latvija.

Daudzi jūs sauc par vēstures lieciniekiem. Bet jūs neesat tikai pagātnes liecinieki. Jūs esat Latvijas nākotnes sargi.

Jo ir lietas, kuras nevar iemācīties universitātē, izlasīt grāmatā vai noskatīties dokumentālajā filmā. Tās var tikai izdzīvot.

Jūs zināt, kas ir Krievijas impērija. Tā oficiāli atzīst sevi par PSRS (Pastāvīgās slepkavošanas un represiju sistēmas) mantinieci – ne tikai juridiski,¹ bet arī morāli. Lai gan, runājot par Krievijas rīcību, precīzāk būtu teikt – amorāli.

Mainījās karogi, nosaukumi un ideoloģiskie lozungi, bet viena pārliecība palika nemainīga: Krievijai esot tiesības valdīt pār citām tautām, tās iekarot, pakļaut un pazemot.

Jūs to zināt. Nevis tāpēc, ka esat to pētījuši, bet tāpēc, ka esat to pārcietuši. Lopu vagonos. Sibīrijā. Badā. Pazemojumā.

Tāpēc jūsu balss Latvijai šodien ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk.

Varētu domāt, ka jūsu vēsturiskais uzdevums jau ir izpildīts. Ka viss grūtākais ir aiz muguras un tagad pārdzīvotās šausmas vienkārši jāatstāj pagātnē.

Nē. Jūsu uzdevums nav beidzies. Jums ir jāliecina.

Kad jūsu paaudzes vairs nebūs, paliks muzeji, arhīvi, grāmatas, vēsturnieku pētījumi un Dzintras Gekas dokumentālās filmas. Tās ir dzīvu cilvēku liecības, kas saglabā tautas vēsturisko atmiņu nākamajām paaudzēm. Tas viss būs vajadzīgs. Bet nekas no tā neaizstās dzīvu cilvēku, kurš var pateikt:

„Es tur biju. Es to piedzīvoju.“

Tāpēc neklusējiet. Runājiet skolās. Runājiet draudzēs. Runājiet bērniem un mazbērniem. Runājiet visur, kur tas ir iespējams.

Jo bīstamākais nav tas, ka mūsu vēsture ir bijusi traģiska. Bīstamākais ir tad, ja mēs aizmirstam vēsturi un tās mācības. Tauta, kas zaudē vēsturisko atmiņu, zaudē arī spēju atšķirt patiesību no meliem.

Tāpēc jūsu liecība nav tikai stāsts par pagātni. Tā ir Latvijas drošības jautājums. Jo tauta, kas atceras, ir grūtāk pakļaujama. Bet tauta, kas aizmirst, kļūst par vieglu laupījumu.

Tāpēc šodienas jautājums nav – vai Krievijas ļaunums atkārtojas vai tikai turpinās?

Atbilde ir vienkārša: tas nekad nav beidzies.

To mēs redzam Ukrainā. Ukraina šodien aizstāv ne tikai savu zemi un savu tautu. Ukraina aizstāv arī Latvijas un visas Eiropas drošību.

Jo agresijas mehānisms ir pazīstams. Vispirms nāk meli. Tad propaganda. Tad tiek radīts iegansts: jāaizsargā „savējie“, jāatbrīvo no „fašisma“ un „nacisma“. Taču aiz šiem vārdiem slēpjas viens mērķis – atņemt citai tautai tiesības pašai lemt par savu valsti, savu zemi un savu dzīvi.

Un tad ienāk karaspēks.

Un pēc karaspēka nāk tas, ko jūs zināt no savas pieredzes: aresti, izsūtīšanas, deportācijas, lopu vagoni.

Ukraiņu tautai tādā veidā jau ir nolaupīta vesela paaudze – ap 20 000 bērnu, kuri nelikumīgi deportēti vai piespiedu kārtā pārvietoti uz Krieviju no okupētajām teritorijām. Tieši šī iemesla dēļ tika izdoti apcietināšanas orderi² Putinam un Marijai Ļvovai-Belovai.³ Daudzi ukraiņu bērni tiek rusificēti, viņiem tiek mainīti personiskie dati un tiek lauzta saikne ar ģimeni un dzimteni. Viņus pakļauj arī militārai audzināšanai – māca rīkoties ar ieročiem, vadīt dronus, rakt tranšejas un gatavo Krievijas militārajam dienestam.⁴

Mums nav tiesību būt naiviem. Mēs nedrīkstam dzīvot ar domu, ka tas nekad nevar notikt ar mums. Tieši tā domāja daudzas tautas – līdz brīdim, kad bija par vēlu.

Trīsreiz okupācijas laikā par savu ticību tiesātā Lidija Lasmane ir sacījusi:

„Mēs nekad Latvijā neesam dzīvojuši tik labi kā tagad!“⁵

Un tā ir taisnība. Mēs dzīvojam materiāli vislabākajā Latvijā, kāda jebkad bijusi.

Tieši tāpēc mums draud īpašs kārdinājums – sākt domāt, ka brīvība ir pašsaprotama.

Tā nav.

Vispirms pazūd modrība. Pēc tam pazūd griba aizstāvēties. Un tad pazūd arī valsts.

Vēsture māca, ka valstis reti iet bojā tikai tāpēc, ka tās ir nabadzīgas. Daudz biežāk tās iet bojā tāpēc, ka kļūst pašapmierinātas. Tās sāk ticēt, ka vilks vairs nepastāv.

Un tieši tad vilks atnāk.

Bībele sākas ar diviem uzdevumiem. Nevis ar vienu. Kad Dievs cilvēku ielika Ēdenes dārzā, Viņš tam uzticēja divus pienākumus:

kopt un sargāt.

Šī pavēle attiecas ne tikai uz zemi. Tā attiecas arī uz ģimeni, Baznīcu, tautu un valsti.

Godīgi atzīsim – pēdējos gadu desmitos mēs vairāk esam centušies pildīt pirmo uzdevumu. Esam kopuši. Cēluši mājas. Attīstījuši uzņēmumus. Sakārtojuši pilsētas. Dzīvojam materiāli vislabākajā Latvijā, kāda jebkad ir bijusi.

Par to varam būt pateicīgi Dievam.

Bet ar to nepietiek.

Jo Dievs nelika tikai kopt. Viņš lika arī sargāt.

Mēs visi bērnībā lasījām pasaku par trim sivēntiņiem. Pastāstīšu jums tās mūsdienu versiju. Pirmais sivēntiņš domāja: kāpēc lieki pūlēties? Viņš uzcēla salmu būdiņu. Ātri. Lēti. Bez lielām rūpēm. Atnāca vilks. Pietika ar vienu pūtienu. Salmu būdiņa sabruka. Un pazuda arī pats sivēntiņš.

Otrais bija gudrāks. Viņš uzcēla māju no dēļiem. Tā izskatījās droša. Bet tikai izskatījās. Vilks spieda. Lauza. Māja neizturēja. Arī otrais sivēntiņš gāja bojā.

Trešais saprata kaut ko ļoti svarīgu. Ar labām domām vien nepietiek. Ar cerību vien nepietiek. Ar skaistu māju vien nepietiek. Viņš uzcēla stipru māju. Iegādājās medību ieroci. Kad vilks atnāca... viņš to nošāva.

Tā ir pasaka. Bet tajā ir nopietna patiesība.

Vilks nejautā, vai esi labs cilvēks. Vilks nejautā, vai tev patīk miers. Viņš skatās tikai vienu:

Vai tu spēsi savu māju nosargāt?

Ar valstīm ir tieši tāpat.

Nepietiek ar skaistām pilsētām. Nepietiek ar labiem ceļiem. Nepietiek ar pilniem veikaliem. Nepietiek ar augošām algām.

Ja tauta nav gatava aizstāvēt savu valsti, agrāk vai vēlāk pie tās durvīm pienāk vilks.

Mēs Eiropā pārāk ilgi dzīvojām tā, it kā vilka vairs nebūtu. Bet vilks nekur nebija pazudis.

2008. gadā viņš plosījās Gruzijā. 2014. gadā – Krimā un Donbasā. 2022. gadā – visā Ukrainā.

Ja viņu tagad neaptur, viņš meklēs nākamo upuri.

Tieši tādēļ palīdzība Ukrainai ir arī ieguldījums Latvijas aizsardzībā. Var teikt vēl vienkāršāk: tā ir mūsu bērnu un mazbērnu brīvības apdrošināšana.

Drošība nav greznība. Drošība ir priekšnoteikums tam, lai vispār būtu valsts, kurā dzīvot brīvi.

Tāpēc Dieva pavēle joprojām ir spēkā:

kopt un sargāt.

Ko var darīt katrs no mums?

Ļoti daudz.

Katrs var būt Latvijas sargs.

Tiem, kuriem vecums un veselība to ļauj, – stājieties Zemessardzē. Bet ne visi būs karavīri. Ne visi dienēs Zemessardzē.

Taču katrs var būt Latvijas patriots.

Katrs var godāt savu valsti. Cienīt tās karogu. Runāt latviski. Mācīt bērniem Latvijas vēsturi. Atbalstīt tos, kuri ir gatavi Latviju aizstāvēt. Apgūt pirmo palīdzību. Sagatavot savu ģimeni krīzes situācijām. Palīdzēt Ukrainai.

Latvijas aizsardzība sākas nevis tikai ar ieroci rokā, bet ar atbildību sirdī un rīcību ikdienā.

Un katrs var neklusēt, kad tiek melots par Latviju. Jo meli vienmēr sākas ar domu, ka godīgie cilvēki klusēs.

Tāpēc neklusēsim.

Patriotisms nesākas 18. novembrī. Patriotisms nesākas militārajā parādē. Patriotisms sākas darba dienas rītā. Savā mājā. Savā ģimenē. Savā darbā. Savā draudzē. Savā attieksmē pret valsti.

Patriotisms nav skaļi vārdi. Patriotisms ir uzticība. Katru dienu.

Patriotisms nav pārliecība, ka sava valsts ir perfekta. Patriotisms ir pārliecība, ka sava valsts ir absolūti nepieciešama, jo tikai neatkarīga sava valsts spēj nodrošināt mūsu tautas brīvību un pašnoteikšanos.

Godātie politrepresētie!

Jūs nezaudējāt Latviju savās sirdīs arī tad, kad Latvija bija okupēta. Valsti var okupēt. Bet cilvēka sirdsapziņu nevar okupēt, ja viņš pats to neatdod.

Jūs to neatdevāt.

Tas bija viens no svarīgākajiem morālajiem nosacījumiem, lai Latvija atgūtu savu brīvību.

Jūs esat paaudze, kas samaksāja ļoti augstu cenu par to, lai mēs šodien dzīvotu brīvā Latvijā. Jūs nezaudējāt savu ticību, valodu, tautu un Latviju savā sirdī.

Tāpēc Latvija atdzima.

Bet brīvība nav kaut kas, ko viena paaudze izcīna un nākamās var vienkārši baudīt. Brīvība ir jāuztur un jāaizstāv katrā paaudzē.

Tāpēc Dieva pavēle ir spēkā arī visām nākamajām paaudzēm: kopt un sargāt mūsu Dzimteni un tās valsti.

Lai Dievs dod mums gudrību Latviju kopt, drosmi to sargāt un ticību neatkāpties.

Dievs, svētī Latviju!

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme

Vēres

¹ Federal Law of the Russian Federation No. 99-FZ of 24 May 1999, On the State Policy of the Russian Federation Concerning Compatriots Abroad,“ Preamble: «Российская Федерация является правопреемником и правопродолжателем Российского государства, Российской республики, РСФСР и СССР» [The Russian Federation is the legal successor and the right successor of the Russian state, Russian republic, the Russian Soviet Federative Socialist Republic (RSFSR) and the Union of Soviet Socialist Republics (USSR)“]. Federal Law No. 99-FZ

² Marija Ļvova-Belova (dz. 1984) ir Krievijas prezidenta pilnvarotā bērnu tiesību jautājumos (Russian Commissioner for Children's Rights), amatā kopš 2021. gada.

³ International Criminal Court, „Situation in Ukraine,“ accessed August 8, 2026, https://www.icc-cpi.int/situations/ukraine.

⁴ ANO ziņojums par bērnu tiesībām Ukrainā (PDF). Human Rights Watch – World Report 2026: Ukraine. New Lines Institute – Russia's Coercive Occupation Policies, May 2026

⁵ Ventspilnieks.lv. „Mēs esam Latvija.“ Ventspilnieks.lv, Nr. 15 (155) 2020. gada 24. aprīlis. https://www.ventspilnieks.lv/viedokli/viedokli-intervijas/mes-esam-latvija/ (skatīts 2026. gada 8. augustā).