Kurp mēs varētu aizbraukt?

Palielināt / Enlarge

Grāmata „Kazahstāna. Tūrisma ceļvedis“. FOTO Lāsma Gaitniece.

Pavisam nesen šo rindu autores rokās nonāca kāds neparasts ceļvedis, ko vienā vakarā izlasīju no vāka līdz vākam. Tā interesantais saturs bija kā atgādinājums, ka dažkārt bez daiļliteratūras grāmatām un darbiem, ko nepieciešams apgūt profesijas dēļ, vēlams izvēlēties arī cita veida izdevumus.

Tā kā Latvijā sākusies vasara, kas ir piedzīvojumu un ceļojumu laiks, kad ļaudis dodas iepazīt jaunas, neparastas vietas, ceļveži varētu būt pat ieteicamās literatūras sarakstā. Tā manās rokās nokļuva neliela grāmatiņa ar nosaukumu „Kazahstāna“. Tā izdota ar Kazahstānas Republikas vēstniecības Latvijā iesaisti un svētību latviešu, angļu un kazahu valodā. Izdevums, pirmkārt, jau šķita saistošs tādēļ, ka ir liela interese par dažādu valstu ģeogrāfiju, taču uzreiz gan jāatzīstas, ka par Kazahstānu līdz šim nezināju gandrīz neko vai, precīzāk sakot, ļoti maz.

„Apzinoties, ka Kazahstāna asociējas ar stepēm, grāmatas vākam izvēlējāmies kalnu ainavu, jo mūsu valsts, kas platības ziņā ir devītā lielākā pasaulē, var piedāvāt daudz ko vairāk,“ pauž Kazahstānas Republikas vēstniecības Latvijā ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Daurens Karipovs (Дәурен Кәріпов). Patiesi: bez meža stepēm un stepēm šajā Centrālāzijas valstī ir arī pustuksneši, tuksneši, savukārt 12 procentus teritorijas klāj kalni – ne tikai milži Tjanšans, Altajs un Džungārijas Alatau, bet arī vēl citi. Un vēl tik brīnumaina vieta kā Šarinas kanjons ar savu „Piļu ieleju“, kur uzņēma Netflix seriālu „Marko Polo“. „Katram kalnam, ezeram un akmenim šeit ir savs vārds, un tas ir saistīts ar vienu vai otru vēsturisku notikumu vai senu leģendu,“ vēstīts izdevumā (50. lpp.). Bajanaulas kalnu klintīm Pavlodaras reģiona dienvidrietumos dotie nosaukumi ir „Balodis“, „Kamielis“, „Zilonis“, „Kobra“. Iespējams, tie izvēlēti savdabīgo formu dēļ.

Varētu pieņemt, ka Latvijas iedzīvotājiem kaut kas prātam neaptverams varētu būt milzu alas, jo mūsu valstī tādu nav. Lasot ceļvedi, uzzināms, ka Dienvidkazahstānā atrodas Akmešitas (Ak-Mečet) ala (oficiālais nosaukums – Baidibekas karsta ieplaka), kuras dziļums pārsniedz 30 metrus un platība alas iekšienē, pa kuru var pastaigāties, ir vairāk nekā hektāru liela. Alas iekšienē aug pat koki! Goda vārds, ir grūti iztēloties tādu dabas brīnumu! Saprotams, vien tas, ka, iekļūstot alā, staigā pa pazemi. Īpaši sirreālas izjūtas rodoties, ja alā nokļūsti vakarpusē, kad saule tajā sāk spīdēt „uz iekšu“.

Līdzīgi kā Latviju arī Kazahstānu var uzskatīt par ezeru zemi, jo ūdenstilpju tur netrūkst. Īpaši pieminams ir Balhaša ezers uz Karagandas, Almati un valsts austrumu apgabala robežas. Tas ir ne tikai viens no lielākajiem ezeriem pasaulē, bet arī īsts dabas brīnums, jo daļa ezera ir saldūdens, otra daļa – sālsūdens. „Sāļo ezera austrumu un saldo rietumu daļu atdala šaurā Uzinarala šauruma josla“ (66. lpp.). Mūsu mentalitātei gan tuvāks būtu Imantau ezers valsts ziemeļos, kur pēc tumsas iestāšanās varot doties vēžot. Vēl kāds neparasts fakts – pie Imanburlikas upes cilvēks pirmoreiz pieradināja zirgu. Tāpat arī uzzināms, kas par augiem ir reliktie turangi (Āzijas papeles), Sogdijas pelni un kas par dzīvniekiem – gazeles, kulāni, argali, marali, bizoni.

„Lai iepazītu Kazahstānu, nepieciešamas vismaz divas nedēļas, bet, lai pie mums ciemos nokļūtu pēc iespējas ātrāk, ir plānots, ka no Rīgas būs tiešais avioreiss. Šāda ideja pastāv,“ atklāj Kazahstānas Republikas vēstnieks. Cerēsim, ka tas iespējami drīz īstenosies.

Lāsma Gaitniece
Laikrakstam „Latvietis“

Publikācija tapusi, autorei atrodoties Latviešu Rakstnieku savienības rezidencē Dubultu Rakstnieku namā.