|
|
Laiks Latvijā: |
Staiceles aktīvā elpa turpina pārsteigt
Rozēnu-Staiceles dievnamā šogad notika jau 3. ievērības cienīgais koncerts
Laikraksts Latvietis Nr. 897, 2026. g. 9. jūlijā
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Uz Staiceles atjaunotā vanšu tilta. Priekšā raksta autore. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.
Jolanta Strikaite-Lapiņa. FOTO Anita Mellupe.
Visi mūziķi koncerta noslēgumā. FOTO Anita Mellupe.
FOTO Anita Mellupe.
Ilga Līmane pie gardās putras katla. FOTO Anita Mellupe.
Staiceles neparastais novadpētniecības muzejs. FOTO Anita Mellupe.
Bijušais krogs, par kuru priecājas lieli un mazi, ne tā kā senos laikos, kad tur palika ievērojama daļa ģimenes budžeta… FOTO Anita Mellupe.
Bijušais krogs, par kuru priecājas lieli un mazi, ne tā kā senos laikos, kad tur palika ievērojama daļa ģimenes budžeta… FOTO Anita Mellupe.
*Būdama Latvijā ceturtā mazākā pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā, Staicele nebeidz pārsteigt ar šodienas aktivitātēm. Sen aiz kalniem lielziedu laiki, kad visa pilsētiņa un tās apkārtne bija nodarbināta ļoti pieprasītā papīra ražošanā. Par tiem laikiem staicelieši nerunā ar nopūtām, bet vēstures faktus ciemiņiem pasniedz ar garšu: Nu un kas par to, ka mums te bijis vai desmit krogu, palicis tikai viens – toties kāds!
Latvijā daudzās vietās stārķu ligzdu vai uz katra otrā telefona staba, bet staicelieši ievij leģendā savu vienīgo īpašo un apskaužamā kārtā tiek pie stārķu galvaspilsētas titula! Īsos vārdos: 1980. gadu vidū vētra nogāza stārķu ligzdu, izdzīvoja tikai viens stārķēns. Vietējais veterinārārsts traumēto spārnu izārstēja, putns palika dzīvot Staicelē. Par Profesoru iesauktais svētelis aktīvi iesaistījies mazpilsētas dzīvē, īpaši uzpasēdams sauszemes satiksmi autobusa izskatā.
Kad 1992. gadā Staicelei piešķīra pilsētas tiesības, Profesors iekārtojās pilsētas ģerbonī, karogā un cituviet. Pašmāju apdziedātais gājputns neizkonkurēja senās leģendas par Staiceles vārda izcelšanos, neparasto sievieti-pārcēlāju, lībiešu saknēm vietējo ļaužu dzimtas kokos, senvārdos un norautajās galotnēs.
Varbūt tieši tālab, ka caur pilsētiņu izvijas nemierīgā Salaca, mazpilsētas asinsritei ir veselīgs sastāvs: mazie un lielie staicelieši dzied, dejo un sporto, vērpj, auž un ada, lepojas ar leģendas apstiprinošām piemiņas zīmēm un turpina izkopt interesantas vietas – jaunākā ir topošais stārķu parks.
*Šoreiz gribu vairāk pastāstīt par koncertu ar pievienoto vērtību mājīgajā baznīciņā. 1930. gadā uzceltajā Rozēnu-Staiceles dievnamā tagad ir pat divas ērģeles, jo, pateicoties ziedotājiem, veco ērģeļu restaurācijas laikā tika iegādāts digitālais instruments. Tā skanējuma amplitūda prasīt prasījās ne tikai pēc draudzes vispusīgo vajadzību apmierināšanas, bet arī – pēc garīgās mūzikas koncertiem. Rosīgā draudze uz dievnama durvju atvēršanu profesionāliem ērģeļmūzikas koncertiem nebija gari pierunājama – it sevišķi tālab, ka baznīcas ērģelniecei, mūzikas dzīves organizatorei Līgai Siliņai pašai ir plaša sirds. Viņai pietiek spēka un vēlēšanās vadīt gan vietējā kultūras nama vokālo ansambli „Vēlreiz“, gan kā mūzikas terapeitei darboties Rozēnu, Alojas un Vīķu pansionātos.
Klausītāju interese neatslābst, viņi sarodas no tuvienes un tālienes un cieši piepilda svētnama solu rindas, – tālab Līga jau domā par speciāla fonda izveidošanu, kurš darbotos tieši koncertu labā. Jā, viņa prot rakstīt projektus vietējai Limbažu novada pašvaldībai, arī KKF, bet – tiks vai netiks piešķirta kāda naudiņa, to nekad nevar paredzēt droši. Baznīcā šo skaisto koncertu laikā notiek arī īpaša iekštelpu izgaismošana. To es izjūtu kā dievnama svētku tērpu,– piebilst Līga. Jau domājam par Ziemsvētku koncertu, kurā viesosies mūziķis Pēteris Vaickovskis ar stāstiem par korāļu vēsturi.
13. jūnija pēcpusdienā Staicele atkal piedzīvoja klausītāju un mūziķu kopējos garīgās mūzikas svētkus, kopskaitā jau sestos. Programmu „Dvēseles dziesma“ veidoja Jolanta Strikaite-Lapiņa (soprāns), Aigars Raumanis (saksofons) un Aigars Reinis (ērģelnieks). Šos Latvijā zināmos mūziķus vieno gan dziļa garīgās mūzikas izpratne, gan arī – Ērika Ešenvalda harizmātiskā personība un savdabīgā, daudzplākšņainā mūzika. Gandrīz lieki atgādināt, ka Ešenvalds jau labu laiku ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem. Šajā programmā viņš ir arī stāstnieks, kas atklāj nopietnus un jautrus notikumus no paša muzikālās un personiskās dzīves, tā būdams saviem sacerējums lieliska pievienotā vērtība.
Uzzinām, ka Priekules mazpilsētiņas puisis pirmo dziesmu savam vietējam baptistu draudzes korim sacerējis 16 gadu vecumā, pirms tam nopietni iespaidodamies no māmiņas dziedātām Raimonda Paula dziesmām, mūzikas skolas lieliskajiem pasniedzējiem un… Vitnijas Hjūstones, kuras muzikālās partitūras pierakstījis pēc dzirdes. Tīneidžera, teicamnieka un sportista, Ērika gaitas dzīves un mūzikas rītausmā ļoti būtiski ietekmēja iepazīšanās ar mācītāju Arnoldu Šternu, kurš par dzimtenes mīlestību 7 gadus bija ieslodzīts Vorkutas ogļraktuvēs…
*Pirmoreiz Ēriku Ešenvaldu intervēju 2007. gadā, veidojot grāmatu par diriģentu Māri Sirmo. Komponists, vienlaikus valsts kora „Latvija“ dalībnieks, jau bija pacēlis spārnus dziesmās („Aizej, lietutiņ“, „Piliens okeānā“, „Man žēlastība dāvāta“, „Kaut vienu kliedzienu“ kuras uzreiz iekaroja izpildītāju un klausītāju atzinību) un operā „Augļu koks ir Jāzeps“. Bet vēl neviens nespēja prognozēt, ka šim veiksmīgajam debitantam izaugs tik stipri spārni! Tagad Ešenvaldam ir vairākas Lielās Mūzikas balvas, viņš ir cienījams Mūzikas akadēmijas docētājs ar pasaules slavu un Triju Zvaigžņu ordeni. Nākamā gada sākumā komponistam būs apaļa jubileja un viņus abus ar sievu vairs nekādi pagodinājumi it kā nespēj pārsteigt, ja nu vienīgi fakts par… iekļūšanu vecvecāku godā, pirmais mazbērniņš ir klāt!
Gādībā un kopīgos vērtību ideālos izlolota četru bērnu ģimene – vai tas nav pat vairāk nekā goda nosaukumi vai apbalvojumi? Vecāku negulētās naktis, ģimenes galvas sākotnējie mazie ienākumi, paralēli lieliskai, nakts stundās tapušai mūzikai – tādi ir Ešenvaldu ģimenes ligzdas pamati. Katrā tikšanās reizē vai intervijā Ēriks ar īpašu sirsnību piemin dzīves biedreni Inesi, kurai bērnu audzināšanā nenoliedzami tikusi gan smagākā slodze, gan gaišākās šūpuļdziesmas, sākot ar ģimenē kopā dziedāto Paldies tev, Dievs, par naksniņu Un spožo rīta gaismiņu.
Daudz kas Ešenvalda dzīves ritumā mainījies, bet viņš pats joprojām palicis apskaužami jauneklīgs un zinātkārs kristietis. Viņš visur spēj ieraudzīt pasaules ikdienišķo skaistumu – klusā baznīcā vai it kā tik pierastajā dabas ainavā. Vēl vairāk – pat trauku kaudzē, ar kuru jātiek galā bez trauku mazgājamās mašīnas! Tā mūziķa rokās reiz atdzīvojās vīna glāze, iedvesmojot muzikālo glāžu skaņdarbam, kuram bijis lemts apceļot pasauli. Bet visupirmo iedvesmu komponista dvēsle pasmēla naksnīgās debesīs. Kora „Juventus“ dziedātāja Anita Kārkliņa tās sajūtas formulējusi vārdos Dievs manā dvēselē dzied, kas zvaigznēm piebirusi…
Ešenvalda mākslas darbi formā un saturā ir apskaužami dažādi (opera „Iemūrētie“, „Ziemeļblāzma. Ekspedīcijas. Simfonija“, pašlaik top balets). Viņu no sirds lūdz – un tiek uzklausīti – dziesmas uzrakstīt gan pašmāju amatieru, gan profesionālie kori pasaulē.
*Staicelieši mūziķiem (un personām, kas viņus pavada) sirsnīgu paldies pateica ar uzņemšanu vietējā muzejā „Pivālind“. Tā eksponātus ik vārdā atdzīvināja muzeja direktore Indra Jaunzeme, bet Ilga Līmane iepriecināja ar novadā iecienīto miežu putraimu putru, kuru īpaši gardu padara klāt piešautā… piparmētru tēja! Senlaiku plīts un vecie katli ir muzeja sirds.
Pirms un pēc koncerta bija iespējams Salacu šķērsot pa gājēju tilta jaunieklāto segumu un protams vēlēties – šeit atgriezties vēl un vēl.
Anita Mellupe
speciāli LAIKRAKSTAM LATVIETIS
SLUDINĀJUMI
