Senioru saiets Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Senioru saiets Sidnejā. FOTO Valdis Krādziņš.

Piektdien, 12. jūnijā, plkst. 11.00 Sidnejas Latviešu nama Mārtiņa Siliņa zālē notika kārtējais senioru saiets. Piedalījās 13 dalībnieku. Seniori redzēja dokumentālas filmas no LTV.

Pirmā bija no Ielas garumā sērijas – šoreiz Koknese un Likteņdārzs. Žurnaliste Lilita Eglīte mūs izvadāja pa šo skaisto Latvijas ainavu. Koknese bija pilsēta no 1277. gadā. Pirms tam 13. g.s. te bija senlatviešu pils, kas sargāja Daugavas satiksmes ceļu „no varjagiem uz grieķiem“. Tā nodega un uz tās pamatiem vācieši lika uzcelt pili ar 4m bieziem mūriem. Pils tika uzspridzināta 1701. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā un vairs netika atjaunota. Karš un mēris iznīdēja iedzīvotājus.

1936. gadā tika uzbūvēts dzelzsbetona tilts pār Pērses upi, kas ietek Daugavā pie Kokneses pils. Daudz tūristu brauca no Rīgas, lai vērotu skaisto ainavu no augstām pilsdrupām. Komunistu laikos, kad uzbūvēja Pļaviņu spēkstaciju, Daugavas ieleja tika pārpludināta un Daugavas viļņi skalojās pie Kokneses pilsdrupas pamatiem. Tagad pils pamati ir bijuši nostiprināti un tūristi atkal atceļo. Te ir arī luterāņu baznīca, celta 1687. gadā.

Netālu no pils uz pussalas atrodas Likteņdārzs. Te iegriežas ceļš no Rīgas-Daugavpils lielceļa. Likteņdārzs ir celts par piemiņu tiem latviešiem, kas zuduši no Latvijas 20. g.s. Māra Zālīte, kas dzimusi Sibīrijā, stāstīja, ka akmens valnī ir sakrauti 600 000 Latvijas laukakmeņu; katrs akmens simbolizē vienu cilvēku. Likteņdārza idejas autors ir Vilis Vītols. Japāņu ainavu arhitekts Šunmjo Masuno ir veidojis dārzu. Tomēr paredzētā ķiršu koku vietā ir iestādītas ābeles, kas arī iepriecina ar bagātīgu ražu. Sandra Kalniete, Sibīrijā izsūtītā, lūdza ierakstīt piemiņas akmenī: „Māt, Tu man dāvāji dzīvību divreiz, kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns“. Sandra stāsta, ka šeit notiek dvēseļu pulcināšana; vieta, kas mierina un spēcina. Likteņdārzā vēl atrodas skatu terase, baltā bērzu taka un saieta nams ar „ceļu augšup“ uz jumta. No šejienes var vērot Daugavas ainavu.

Nākošais video saucās Neatklātā Vidzeme – Vecmuižas ezers un Ķūķu krāces. Vecmuižas ezers atrodas pie Ērgļiem. Par ezeru stāstīja vides aktīvists Māris Olte. Ezers vasarā plaukst ar ūdensrozēm un arī smaržīgo velnarutku, kas tomēr ir indīgākais augs Latvijā. Tam nav pretindes. Ērgleniešiem esot savs īpatnējais dialekts. Viņi saka „Es gribu ēsti!“.

Druvienā satikām tēlnieku metālā Ivaru Drulli. Viņa pirmā un mīļākā skulptūra saucas „Dūmi“. Patlaban viņš pabeidz monumentālu darbu „Jānis Leskenovičs“. Skulptūras viņš atstāj ārpusē un pat upē, Tirzā, lai tās rūsētu. Pie Ķūķu krācēm, viena no bīstamākajām vietām Gaujā, satikām ūdenslīdēju Ansi Rozenbergu. Latvijā katru gadu noslīkst ap 130 cilvēku. Daudzi no viņiem esot jauni, pārgalvīgi, piedzērušies vīrieši. Pa lavandu laukumu Ikšķilē mūs pavadīja Amanda Stugle. Lavandas nāk no Vidusjūras reģiona. Vidzemnieki esot sirsnīgi, darbīgi sapņotāji.

Filmu sērijā Pa straumei skatījāmies video par Vaidavu, 72 km garu upi, kas iztek no Murata ezera Igaunijā/Latvijā, met loku pa Latviju, līdz savienojas ar Mustjogi un ietek Gaujā. Veclaicenē ir divvalodīga zīme „Šeit sākas Vaidavas upe“ / „Siit algab Vaidva jogi“. Vaidava iesāk savu gaitu niedrainā apvidū. Pa ceļam apciemojām Ziemeru muižu, celta 1550. gadā, kur var ietērpties un izklaidēties senlaicīgos tērpos.

Tālāk braucot, piestājāmies pie pirts. Pļavā vāca sveķenes, jaunus apšu dzinumus un garkātainās papardes, ko izmanto pirtī. Agrākos laikos upē varēja atrast gliemeni, upes pērleni, un kad to atvēra, reizēm pat laimēt pērli. Tagad tā ir iznīkusi. Braucām garām Raganu klintīm, kuru smilšakmenī mājo krasta čurkstes.

Iebraucot Apē, redzējām klusu, skaisti koptu pilsētiņu. Vārds Ape ceļoties no vācu Hoppenhof. Pirmais īpašnieks te bijis vācietis Hoppe. Uz Api 1904. gadā pārcēlās Elīna Zālīte ar vecākiem. Viņa bija ļoti apdāvināta skolniece un vēlāk rakstniece, kas pārtulkoja igauņu tautas eposu Kalevipoeg, kā arī citus darbus no igauņu valodas. Viņa uzrakstīja romānu Agrā rūsa un dzejoļus, Sila ziedi krājumā. Elīna cieta no tuberkulozes. Viņa esot klausījusies, kā upe vaidot pa nakti. Vaidava arī esot sieviete, kas zaudējusi vīru.

Ceļojot tālāk, piestājāmies pie dolomīta raktuvēm, mototrases un Igaunijā pie lauku mājām, Vastse Roosa, kur, slēpjoties no čekas, karavīrs pavadījis 10 gadus šaurā istabiņā. Ceļojuma galā lauku korītis iepriecināja ar saldsērīgo dziesmu Vaidava.

Ar to beidzās senioru saiets. Paldies kafejnīcas dāmām Inārai Krūmiņai un Evai Šulak par garšīgām smalkmaizītēm un kafiju, kā arī Jānim Čečiņam par palīdzību pie datora!

Valdis Krādziņš
Laikrakstam „Latvietis“