Atpirkti un atbildīgi

Uzruna 1941. gada 14. jūnija deportāciju 85. gadadienā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē 13.06.2026.

Mēs šodien neesam nākuši sērot. Mēs esam nākuši atcerēties patiesību un izdarīt secinājumus.

1941. gada 14. jūnijā Latvija sastapās ar ļaunumu tā visbaisākajā veidā. Ne ar kļūdu. Ne ar pārpratumu. Ne ar neveiksmīgu politiku. Ar ļaunumu.

Tūkstošiem cilvēku tika izrauti no savām mājām, sadzīti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīriju. Daudzi neatgriezās. Viņi mira ceļā, badā, salā un vergu darbā. Viņu vienīgā vaina bija tā, ka viņi bija latvieši, Latvijas pilsoņi un savas zemes saimnieki.

Taču piemiņa pati par sevi vēl nav mērķis. Mērķis ir sapratne, secinājumi un pats galvenais – rīcība.

Velns nekad nenāk ar ragiem un asti. Viņš nāk ar skaistiem vārdiem un solījumiem. Viņš sola mieru, bet nes karu. Viņš sola atbrīvošanu, bet nes verdzību. Viņš sola taisnību, bet nes postu. Visur, kur Ukrainā ienāk krievu okupants, aiz viņa paliek gruveši, asaras un asinis.

Mūsu tauta to ir piedzīvojusi uz savas ādas – okupāciju, deportācijas, melus, teroru un cilvēka pazemošanu. Mēs zinām, ko nozīmē, kad Krievija nāk „atbrīvot“, jo impēriskajā izpratnē atbrīvošana nozīmē atbrīvošanu no brīvības, īpašuma, dzimtenes, ģimenes un nereti arī no pašas dzīvības.

Jau PSRS laikā radās tautas paruna: „Серп и молот – смерть и голод“ („Sirpis un āmurs – nāve un bads“)¹. Šodien tā pārvērtusies par šo: „Где приходит русский мир², оттуда уходит мир.“ (Kur nāk krievu pasaule, tur pasaule aiziet).

Tāpēc mums nav tiesību būt naiviem.

Viena no bīstamākajām ilūzijām ir doma, ka ļaunums izzudīs, ja to ignorēsim. Ka agresors kļūs mierīgs, ja būsim piekāpīgi. Ka ar ļaunumu var vienoties.

1940. gada pieredze rāda pretējo. Padošanās nepasargāja ne valsti, ne armiju, ne tautu. Tā neatcēla deportācijas, neapturēja čeku un neizglāba tos, kuri tika aizvesti uz Sibīriju. 1941. gada 14. jūnija izsūtīšana bija maksa par padošanos 1940. gadā.

Vēstures mācība ir skaidra: pakļaušanās neglābj no represijām un nepasargā no Krievijas impēriskā ļaunuma.

Krievijas impēriskā politika nav sākusies vakar. Mainās tās karogi, himnas un ideoloģijas, bet impērijas instinkts paliek. Tas jau pārtapis par Krievijas vēsturisko DNS. Ne velti Kārlis Markss 1867. gadā rakstīja: „Krievijas politika ir nemainīga. Tās metodes, taktika un manevri var mainīties, bet tās politikas polārzvaigzne – pasaules kundzība – paliek nemainīga.“³ Savukārt Ļeņins 1914. gadā Krieviju raksturoja kā „tautu cietumu“.⁴

Tātad Krievijas sapnis pasaulei ir impērisks cietums, kurā ir savi likumi. Piekāpšanās tur neuzskata par tikumu. Vājumu tur uztver kā aicinājumu uzbrukt.

Mēs zinām ticības patiesību, ka esam dārgi atpirkti – ne ar sudrabu vai zeltu, bet ar Kristus svētajām un dārgajām asinīm. (1. Pēt. 1:18–19) Viņš ir samaksājis par mūsu pestīšanu.

Bet mēs neesam tikai atpirkti. Mēs esam atpirkti un atbildīgi. Atbildīgi Dieva priekšā par to, kā dzīvojam, ko aizstāvam, ko nododam saviem bērniem un vai spējam atšķirt patiesību no meliem, brīvību no verdzības un labo no ļaunā.

Taču būt ticībā atpirktiem nenozīmē būt atbrīvotiem no morālās atbildības par savu Dzimteni, tautu un valsti.

Tieši otrādi – jo vairāk mums dots, jo vairāk no mums tiks prasīts. Tāpēc līdzās šai ticības patiesībai ir jāpasaka arī kāda cita patiesība.

Kristus asinis ir izpirkušas mūsu mūžīgo dzīvību, bet mūsu fiziskā brīvība un drošība šobrīd tiek pirkta un aizstāvēta ar Ukrainas karavīru asinīm.

Par mūsu pestīšanu samaksāja Kristus. Par mūsu brīvību šodien maksā Ukraina.

Kamēr mēs dzīvojam mierā, viņi varonīgi cīnās un arī mirst. Kamēr mēs plānojam savu nākotni, viņi stāv ierakumos. Kamēr mēs par savām vajadzībām maksājam ar naudu, viņi ir spiesti maksāt ar asinīm.

Šodien Latvijas brīvības robeža nebeidzas pie Zilupes vai Grebņevas. Tā iet pa Ukrainas frontes līniju.

Katrs okupants, kurš tiek apturēts tur, nenonāks šeit. Katrs tanks, kurš tiek iznīcināts tur, nebrauks pa mūsu ceļiem. Katrs agresors, kurš tiek apturēts tur, neatnāks mūs „atbrīvot“ no mūsu brīvības.

Tāpēc jautājums nav: „Ko gan es varētu izdarīt?“ bet gan: „Ko es esmu gatavs darīt šeit un tagad?“

Atbilde ir vienkārša – palīdzēt apturēt ļaunumu tur, kur tas šobrīd virzās uz priekšu.

Katram no mums ir vismaz trīs iespējas.

Pirmā – kļūt par Zemessardzes atbalstītāju⁵. Jau simtiem Latvijas cilvēku ir pieņēmuši lēmumu nestāvēt malā. Ne visi var dienēt ierindā, bet ikviens var palīdzēt savai valstij. Katram karavīram frontē ir vajadzīgi vairāki atbalsta cilvēki aizmugurē. Ja vēlies darīt vairāk nekā tikai uztraukties, sazinies ar Zemessardzi vai Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centru pa tālruni 1811.

Otrā – patriotiski audzināt savus bērnus un mazbērnus. Kā saka kāda četru bērnu, no tiem trīs dēlu, māmiņa: „Ja gribi izaudzināt zēnu par vīrieti, audzini viņu par karavīru.“

Mācīt viņiem mīlēt Latviju, cienīt tās brīvību un būt gataviem to aizstāvēt. Tautas nākotni nosaka ne tikai tās armija, bet arī tas, ko bērniem iemāca ģimenē.

Trešā – palīdzēt Ukrainas karavīriem tieši tagad. Nevis abstrakti, bet konkrēti. Ar ziedojumu konkrētai vienībai konkrētām vajadzībām – droniem, transportam, medicīnai, sakariem un ģeneratoriem.

Un nav jāizvēlas tikai viena no šīm iespējām. Var darīt divas. Var darīt visas trīs.

Jo, ja mēs šodien skopojamies ar savu naudu, savu laiku un savu atbildību, tad, nedod Dievs, var pienākt diena, kad būs jāmaksā jau ar pašu asinīm.

Vēsture māca skarbu patiesību: kad nav citas izejas, tad jācīnās. Jo mirt reiz nāksies tāpat. Tad labāk ar pašcieņu kā cīnītājam, nevis kā kaujamam upurjēram čekas pagrabā vai vergam Krievijas nometnēs.

Ļaunumam nedrīkst izrādīt vājumu, jo tas vājumu uztver kā aicinājumu uzbrukt.

Dzīves formula šobrīd ir vienkārša: radīt ap sevi garīga spēka lauku. Veidot patriotisku vidi, kuru nesam sev līdzi visur – ģimenē, draudzē, skolā, darbavietā un sabiedrībā. Vidi, kas izpaužas domās, vārdos, darbos, stājā un attieksmē. Vidi, kas bez agresijas, bet ar pašcieņu apliecina: „Mēs, latvieši, esam saimnieki Latvijā.“

Vidi, kas balstās mūsu valodā, mūsu kultūrā, mūsu vēsturiskajā atmiņā un atbildībā par savu valsti. Vidi, kas ar savu garīgo spēku izspiež impēriskās antivērtības.

Tā ir spēka valoda. Tā ir valstsnācijas pašapziņa. Šādai nostājai jāatgrūž viss, kas nes okupācijas, rusifikācijas un padomju mantojuma garu. Jo šī ir mūsu valsts.

Mūsu valodu, mūsu kultūru, mūsu vēsturi un mūsu brīvību neviens nesargās mūsu vietā. Jo: mana Latvija – mana atbildība.

Velns joprojām staigā apkārt kā rūcošs lauva. Un rūcošam lauvam nav iespējams izdabāt. No viņa nevar atpirkties. Ar viņu nevar vienoties.

Viņam var tikai stāties pretī. „Tam stājieties pretī, stipri ticībā.“ (1. Pēt. 5:9) un: „Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.“ (Jēk. 4:7)

Tāpēc atcerēsimies. Sapratīsim. Lemsim. Rīkosimies.

Mūsu uzdevums nav tikai godināt deportētos ar klusuma brīdi. Mēs viņus godinām tad, kad mācāmies no viņu likteņa. Kad neļaujam sev kļūt vājiem. Kad neļaujam sev dzīvot ilūzijās. Kad esam gatavi stāvēt par savu valsti, savu tautu un savu brīvību.

Lai Dievs dod mums gudrību atpazīt ļaunumu, drosmi to saukt vārdā un spēku nekad tam nepakļauties.

Dievs, stiprini Ukrainu!

Dievs, sargā Latviju!

Dievs, dod mums drosmi stāties pretī ļaunumam!

Āmen.

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme

Vēres

¹ Kā vienu no daudzajiem piemēriem, kuros šī paruna tiek lietota, var minēt Altynzeres Dauletbajevas rakstu “Серп и молот – смерть и голод”, E-history.kz, 09.09.2017, https://e-history.kz/ru/news/show/4037 (skatīts 16.06.2026). Jau pats raksta nosaukums – „Sirpis un āmurs – nāve un bads“ – atspoguļo sabiedrībā izveidojušos vēsturisko vērtējumu par padomju režīma sekām Kazahstānā 20. gadsimta 30. gadu bada laikā. Tomēr šī paruna nav attiecināma vienīgi uz Kazahstānas traģēdiju. Tā ir izmantota arī plašāk, raksturojot daudzus Krievijas Impērijas un jo īpaši PSRS vēstures notikumus, kuros sirpja un āmura simbols sabiedrības atmiņā saistījies ar vardarbību, badu, deportācijām un masveida represijām. Konkrētajā gadījumā paruna kalpo kā koncentrēts apzīmējums kolektivizācijas politikas izraisītajai humānajai katastrofai Kazahstānā.

² Aleksandrs Dugins (dz. 1962), viens no pazīstamākajiem mūsdienu Krievijas neoimpēriskās un neo-eirāziskās ideoloģijas pārstāvjiem, kurš konsekventi aizstāv Krievijas civilizatoriskās ekspansijas ideju un „Krievu pasaules“ (Русский мир) koncepciju piedāvā pat atšķirīgu izpratni par „Krievu pasaules“ robežām, apgalvojot, ka tās nenosaka ne krievu valodas lietojums, ne simpātijas pret Krieviju, bet gan Krievijas ekspansijas iespējas: „Krievu pasaule ir tur, līdz kurienei spēs aiziet krievu cilvēks, kur mēs būsim spiesti apstāties“ (krievu val.: «Русский мир там, докуда сможет дойти русский человек, где мы вынуждены будем остановиться»). Sk.: Александр Дугин, «Русский мир там, докуда сможет дойти русский человек», Русская народная линия, pieejams:
https://ruskline.ru/news_rl/2022/06/07/russkii_mir_tam_dokuda_smozhet_doiti_russkii_chelovek
(skatīts 2026. gada 16. jūnijā).

³ Карл Маркс, Разоблачения дипломатической истории XVIII века, elektroniska publikācija, pieejams: http://www.uaio.ru/marx/16.htm (skatīts 2026. gada 16. jūnijā), Krievijas ārpolitikas raksturojums: „Неизменной остается политика России. Ее методы, ее тактика, ее приемы могут изменяться, но путеводная звезда этой политики – мировое господство.“

⁴ Ленин В. И. „К вопросу о национальной политике“, in: Полное собрание сочинений, 5-е izd., т. 25 (Москва: Политиздат, 1969), 66, kur Krievijas impērija raksturota kā „тюрьма народов“ („tautu cietums“). Pieejams: https://leninism.su/works/63-tom-25/2148-k-voprosu-naczionalnoj-politike.html (skatīts 2026. gada 16. jūnijā).

⁵ Zemessardzes atbalstītājs ir persona, kura ar savām profesionālajām zināšanām un civilajām prasmēm brīvprātīgi atbalsta Zemessardzi, nepildot militāro dienestu, bet sniedzot ieguldījumu valsts aizsardzībā atbilstoši savai kompetencei. Sk.: Latvijas Republikas Zemessardze, „Zemessardzes atbalstītājs,“ 30.04.2025, https://www.zs.mil.lv/lv/zinas/zemessardzes-atbalstitajs (skatīts 16.06.2026). ■