Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Uzvaras parku nedrīkst pārsaukt kādā „draudzīgākā“ nosaukumā!

Vai latvieši baidās no uzvaras? Ja citas tautas lepojas ar uzvarām, tad, runājot par saviem sasniegumiem, latviešiem ir grūti skaļi teikt vārdu „Uzvara“.

Likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“ nezinātājam ir grūti atrast kādu latviešu uzvaru. Zinātājs rādīs uz Lāčplēša dienu, Varoņu piemiņas dienu (Cēsu kaujas atceres dienu), un pat Baltu vienības dienu, bet tuvākais nepārprotamai „uzvarai“ ir savdabīgā oficiālā svētku diena: „2023. gada 29. maijs – diena, kad Latvijas hokeja komanda ieguva bronzas medaļu 2023. gada Pasaules hokeja čempionātā“. Un tad arī ne pilnīga uzvara, bet tikai bronzas medaļa.

Kāpēc šāda kautrība? Latvija oficiāli pieteica karu Vācijai 1919. gadā. Ne kaut kādam Bermontam, bet pašai Vācijai. Tautas Padomes sēdē 1919. gada 25. novembrī Latvijas ārlietu ministrs Meierovics ziņoja: „Mums jākonstatē, ka Latvija ir kara stāvoklī ar Vāciju. Tas ir pirmais oficiālais karš, kuru neatkarīgā Latvija ved. Ievērojot to, ka Vācija, pēc sakaušanas prasa pamieru, ka mēs pārgājuši pār leišu robežu, ka Kurzeme būs drīzumā iztīrīta, valdība lūdz Tautas Padomes pilnvaras, pieprasīt Vācijas valdībai, uz kādiem nosacījumiem tā piedāvā pamieru; pie tam Latvijas valdība paturētu sev tiesību, šos nosacījumus pieņemt, vai nepieņemt.“ Tautas padome piekrita valdības rīcībai un nodomātiem soļiem.

Šo pirmo un vienīgo Latvijas „oficiālo karu“ Latvija uzvarēja!

Bet kur un kā tas ir atzīmēts? Lāč­plēša diena atzīmē tikai Pārdaugavas atbrīvošanu no bermontiešiem, un paplašinātā nozīmē piemin kritušos karavīrus.

Kur ir piemineklis uzvarai? Ne tikai brīvībai vai neatkarībai, bet pašai uzvarai? Brīvības piemineklī viens panelis rāda cīņu pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta. Pārdaugavā Mūkusalas ielā blakus Daugavai pie Dzelzceļa tilta ir 2002. gadā tēlnieka Induļa Rankas izveidotais piemineklis uzvarai pār bermontiešiem 1919. gadā. Citur atzīmētas cīņu vietas un pieminēti kritušie.

Tomēr tāda vieta mums ir. Uzvaras parks Pārdaugavā ieguva savu nosaukumu 1923. gadā par godu uzvarai Brīvības cīņās pret bermontiešiem. Ulmaņa laikā 1937./38. gadā Latvijas tauta ziedoju pāri par 2 miljonu latu laukuma izbūvei. Tur notika militārās parādes un 9. vispārējie dziesmu svētki 1938. gadā.

Uzvaras parka tālāko attīstību apturēja garā okupācija, kuras laikā okupanti centās sagrozīt Uzvaras parka nozīmi. Tur 1985. gadā uzceltais piemineklis Latvijas un Rīgas viltus atbrīvošanai lika domāt, ka parka nosaukums ir vēl viens Padomju bruņoto spēku godinājums.

Viltus piemineklis ir nogāzts, un Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka vadībā parks ir labiekārtots ar apstādījumiem, bērnu rotaļu laukumu, galda tenisa un dambretes galdiem, skeitborda trasi. Parkā tagad ir skaists dīķis ar tiltiņiem un labiekārtotu krastu, kā arī kilometru gara trase skrituļotājiem un slēpotājiem. Lai pārvietošanās būtu droša, sporta celiņš ar tiltu un tuneļu palīdzību ir pilnībā nošķirts no gājēju takām.

E. Ratnieks 2023. gadā teica: „Vēsturiski šai vietai bijusi cita nozīme, un Latvijas pirmās neatkarības laikā tur notikušas militāras parādes un Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Mēs plānojam atgriezties pie šī koncepta un turpināt stiprināt vēsturisko nozīmi, vienlaikus turpinot to attīstīt par rekreācijas zonu rīdziniekiem ar dažādām sporta un atpūtas iespējām.“

Pilnīgi jāpiekrīt šādam vērtējumam. Vēl jo vairāk, jo Uzvaras parkam tagad ir vēl divkāršota nozīme – ne tikai uzvara pār bermontiešiem, bet arī uzvara pār Padomju okupāciju un tās viltus pieminekļiem. Tas, ka varam te brīvi pulcēties un baudīt visādus labumus, nebaidoties no represijām, ir mūsu vislielākā uzvara.

Nekaunēsimies no „Uzvaras“!

GN
2026. g. 25. jūn.