Ievads Zemessardzes teoloģijā

Ievads

Kristīgā pasaules izpratne sākas ar atziņu: pasaule ir radīta pēc Dieva laba nodoma: „Redzi – tas bija ļoti labs.“ (1Moz 1:31)

Cilvēks šajā pasaulē nav ielikts kā pasīvs skatītājs, bet kā tās kopējs un sargs: „Dievs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.“ (1Moz 2:15)

Šie divi vārdi – kopt un sargāt – veido kristīgās sociālās ētikas pamatformulu. Kopšana bez sargāšanas ir naiva, bet sargāšana bez kopšanas ir tukša.

Ļaunuma realitāte

Kristīgā ticība nav naiva attiecībā uz ļaunumu. Jēzus saka: „Viņš ir slepkava… melis un melu tēvs.“ (Jņ 8:44)

Šeit atklājas ļaunuma struktūra:

• meli – patiesības kropļošana
• slepkavība – dzīvības iznīcināšana

Ļaunums sākas ar patiesības deformāciju. Kad patiesība tiek izkropļota, kļūst iespējama arī vardarbība, jo zūd morāles pamats.

Kristus uzvara

Jau radīšanas sākumā tiek pasludināta ļaunuma sakāve: „Viņas dzimums tev sadragās galvu.“ (1Moz 3:15)

Tas piepildās Kristū: „Dieva Dēls ir parādījies, lai iznīcinātu velna darbus.“ (1Jņ 3:8)

Kristus atmasko melus, uzvar kārdinājumu (Mt 4) un krustā sakauj grēku, ļaunumu un nāvi. Kristīgā ticība nav kompromiss ar ļaunumu, bet tā sagrāves pasludinājums.

Ļaunuma eskalācija

Ja ļaunums netiek apturēts garīgajā līmenī, tas izplatās sabiedrībā. Tas sākas ar meliem cilvēka prātā, pāriet manipulācijā sabiedrībā, kļūst par ideoloģiju un beidzot par agresiju.

Tāpēc apustulis Pāvils aicina: „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem.“ (Ef 6:11)

Šie ieroči vispirms ir patiesība, ticība un taisnība.

Hibrīdkarš

Mūsdienu konfliktos šī ļaunuma loģika izpaužas hibrīdkarā¹. Tas sākas nevis ar tankiem, bet ar patiesības deformāciju.

Tas ietver:

• dezinformāciju
• propagandu
• psiholoģiskās operācijas
• sabiedrības uzticības graušanu
• identitātes destabilizēšanu

Hibrīdkarš darbojas pēc principa: vispirms meli, vardarbība pēc tam.

Krievijas impēriskā ideoloģija

Šī struktūra redzama Krievijas impēriskajā politikā. Tajā tiek lietoti koncepti „Maskava – trešā Roma“, „krievu pasaule“, „Krievija – tradicionālo vērtību aizstāve“, kas tiek pasniegti kā civilizācijas projekti, bet faktiski kalpo politiskai ietekmei.

Kultūra, valoda un vēsture šeit tiek izmantotas kā ģeopolitiskas ietekmes instrumenti.

Civilizāciju sadursme

Amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons (Samuel P. Huntington, 1927–2008) darbā Civilizāciju sadursme² norādīja, ka pēc Aukstā kara galvenie konflikti būs civilizāciju konflikti.

Rietumu civilizācijas pamatus veido grieķu politiskā un filozofiskā domāšana, romiešu tiesību tradīcija un kristietība. To sintēze radīja civilizāciju, kuras centrā ir Dievs, cilvēka cieņa, likuma vara, brīvība un patiesība.

Tāpēc konflikts starp autoritārām impērijām un demokrātisku sabiedrību ir arī vērtību konflikts.

Latvijas drošība šajā kontekstā ir arī savas civilizācijas identitātes aizsardzība.

Baznīcas prerogatīva – garu izšķiršana

Baznīcai ir uzticēts īpašs uzdevums – atpazīt garus: „Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.“ (1Jņ 4:1)

Baznīca darbojas kā sabiedrības garīgā agrīnās brīdināšanas sistēma. Tā spēj atpazīt melu ideoloģijas vēl pirms tās izraisa politisku vai militāru katastrofu.

Tāpēc Baznīcas uzdevums ir:

• atmaskot melus un manipulāciju
• brīdināt par varaskāru ideoloģiju rašanos
stiprināt sabiedrībā patiesības un morālās kārtības apziņu.

Divu valstību mācība

Luteriskā teoloģija māca, ka Dievs valda pasaulē divējādi:

• ar Evaņģēliju – Baznīcā
• ar likumu un varu – valstī.

Garīgā valstība saglabā patiesību, bet laicīgā valstība uztur sabiedrisko kārtību.

Karavīra kalpošana

Augsburgas ticības apliecība (XVI) māca, ka kristieši drīkst „cīnīties taisnīgā karā un kalpot karadienestā“.

Mārtiņš Luters traktātā Vai karavīrs var tikt pestīts? raksta: „Ja zobens nesargātu mieru, tad viss pasaulē sabruktu miera trūkuma dēļ.“³

Tādēļ savējo aizsardzība pret agresiju var būt mīlestības forma: „Nav nevienam lielākas mīlestības kā tad, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.“ (Jņ 15:13)

Kristietība nav pacifisms

Kristietība nav pacifisma ideoloģija. Jēzus pats ar pātagu izdzina tirgotājus no tempļa (Jņ 2:15), aizstāvot patiesības telpu.

Viņš arī saka: „Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.“ (Mt 10:34)

Tas nenozīmē vardarbības glorificēšanu, bet principu: patiesība pasaulē nedrīkst palikt bez aizsardzības.

Pacifisma paradokss ir tas, ka pacifists var būt pacifists tikai tik ilgi, kamēr viņu sargā bruņots karavīrs.

Visaptveroša pretestība

Mūsdienu konflikts sākas ar:

• dezinformāciju
• manipulāciju
• sabiedrības gribas graušanu.

Tāpēc pretestībai jānotiek vairākās frontēs:

• garīgajā
• morālajā
• intelektuālajā
• kultūras
• politiskajā
• militārajā.

Kā rakstīja Uldis Ģērmanis: „Bez pilsoniskas drosmes nav iespējams tikt pie pilnvērtīgas dzīves.“⁴

Sabiedrība, kas zaudē pilsonisko drosmi, zaudē arī spēju aizstāvēt savu brīvību.

Zemessardze

Šajā perspektīvā Latvijas Zemessardze iegūst īpašu nozīmi. Tā nav algotņu struktūra, bet pilsoņu gatavība sargāt savu māju, ģimeni un valsti.

Zemessargs ir pilsonis–karavīrs⁵, kas aizstāv:

• tautu
• zemi
• valsts valodu
• kultūru
• vēsturisko atmiņu
• valstsgribu
• nācijas varoņgaru⁶

Noslēgums

Kristietība nav naiva pret ļaunumu. Tā māca, ka ļaunumam jāpretojas – vispirms garīgi, bet, ja nepieciešams, arī politiski un militāri.

Tāpēc visaptveroša aizsardzība nozīmē modrību vairākās frontēs: pret meliem intelektuālajā telpā, pret cinismu morālajā telpā, par identitāti kultūrā, par patiesību garīgajā dzīvē un par brīvību politiskajā telpā.

Jo labo nevar kopt, ja to nesargā.

Kristīgā tradīcija atgādina: brīvība pastāv tikai tur, kur patiesība tiek sargāta un sabiedrība ir gatava stāties pretī ļaunumam.

Un tieši šī gatavība ir brīvas tautas spēks.

Māc. emer. Dr. Guntis Kalme

Vēres

¹ Hibrīdkarš apzīmē militāru, politisku, ekonomisku, informatīvu un psiholoģisku līdzekļu kombinētu izmantošanu, lai vājinātu pretinieka valsti, tā sabiedrības rezistenci un politisko gribu, izvairoties no konvencionāla kara. Šādā stratēģijā pirms konvencionālo spēku izmantošanas vispirms tiek lietota propaganda, dezinformācija, politiska ietekmēšana, ekonomiska spiediena instrumenti, kiberoperācijas un neregulāri militāri spēki (zaļie cilvēciņi). Sk. Mark Galeotti, The Weaponisation of Everything: A Field Guide to the New Way of War (New Haven: Yale University Press, 2022).

² Hantingtons, Semjuels P. Civilizāciju sadursme un pasaules kārtības pārbūve. Rīga: Jumava, 2012.

³ Martin Luther, Whether Soldiers, Too, Can Be Saved (1526), p. 9, in https://www.wolfmueller.co/wp-content/uploads/2018/02/WhetherSoldiersDigestCover.pdf (skatīts 13.03.2026).

⁴ Uldis Ģērmanis, „Intervija ar kādu mankurtu,“ Austrālijas Latvietis, Nr. 2148 (6.11.1992), 6. lpp.

⁵ Jēdziens pilsonis–karavīrs (citizen-soldier) Rietumu politiskajā un militārajā tradīcijā apzīmē pilsoni, kurš nepieciešamības gadījumā uzņemas militāru pienākumu valsts aizsardzībā. Tas sakņojas Senās Romas republikāniskajā tradīcijā, kur pilsonība nozīmēja ne tikai politiskas tiesības, bet arī pienākumu aizstāvēt valsti. Pilsoņa–karavīra ētosu raksturo pienākums pret kopējo labumu, personiska atbildība par brīvības sargāšanu un izpratne, ka valsts aizsardzība nav algotņu profesija, bet pilsoniskās tikumības (civic virtue) izpausme. Amerikas republikas politiskajā domā šis ideāls tika uzsvērts kā brīvības garantija pret tirāniju, jo sabiedrība, kas pati ir gatava sevi aizstāvēt, mazāk pakļaujas varas uzurpācijai. Te pilsonis–karavīrs vienlaikus ir politiskās kopienas loceklis un tās aizstāvis. Sk.: Samuel P. Huntington, The Soldier and the State: The Theory and Politics of Civil-Military Relations (Cambridge, MA: Harvard University Press, 1957).

⁶ Jeb militārpatriotiskais ētoss – vērtību, tikumu un uzvedības normu kopums, kas veido karavīra un sabiedrības attieksmi pret Dzimtenes aizsardzību: pienākuma apziņu, drosmi, uzticību valstij, gatavību aizstāvēt tautu, zemi un brīvību. ■