|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 845, 2025. g. 15. maijā
Gita Meiere-Nestecka -
Baltā Galdauta svētki Burta skolā Jaunzēlandē. FOTO Gita Meiere-Nestecka.
Baltā Galdauta svētki Burta skolā Jaunzēlandē. FOTO Gita Meiere-Nestecka.
Šajā svētdienā Burta skoliņa Jaunzēlandē pārtapa par brīnišķīgu svinību vietu. Kopā sanācām 14 bērni kopā ar vecākiem, lai svinētu Baltā Galdauta svētkus, kas simboliski godina Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu 4. maiju.
Jau no paša rīta bērnu acis mirdzēja – kā vienmēr, sākām ar rīta apli, kurā katrs pastāstīja, ko viņam nozīmē Latvija un kas ir tā lieta kas ir viss mīļākā no Latvijas.
Kā ierasts turpinājām ar stāsta lasīšanu. Mēs runājām par brīvību, par Latviju, par to, ko nozīmē būt latvietim pasaulē. Šoreiz izveidojām pasaku par Putnu Latviju un Lāci Brīvību – stāstu, kas aizkustināja gan mazos, gan lielos. Tajā mazajam putniņam Latvijai bija uzlaidusies milzu ēna uz pleciem, līdz viņam palīdzēt devās stiprais un labestīgais Lācis Brīvība. Lācis atbrīvoja putniņu Latviju, un visi svinēja ap balto galdautu.
Pēc tam klājām balto galdautu – nevis skolotāji, bet paši bērni! Viņi ar rūpību un sajūsmu lika traukus, galdautiņus, galda kartiņas un savus līdzpaņemtos Latviešu ēdienus: bija rupjmaize, pīrāgi, siers, dzērvenes un protams dilles.
Šādas dienas mūsu skoliņā ir īpašas sajūtas – lai kur arī dzīvojam, Latvija dzīvo mūsu valodā, dziesmās un sirdīs. Mēs ne tikai mācamies burtus un stāstus – mēs kopā būvējam piederības sajūtu, ko bērni nesīs sev līdzi visu dzīvi.
Stāsts:
Autore Gita Meiere Nestecka
Reiz dzīvoja skaists putniņš, vārdā Latvija.
Viņš lidoja pār mežiem, upēm un ziedošām pļavām. Latvijai patika dziedāt dziesmas, dejot vējā un čiepstēt bērniem pasakas un tautas dziesmas.
Bet kādu dienu Latvijai uz pleciem uzkrita liela tumša ēna. Viņa bija sasieta ar milzīgiem, aukstiem dzelžiem, kas neļāva brīvi lidot. Dziesmas apklusa. Spārni bija smagi. Latvija skuma, bet viņas sirds vēl joprojām klusi čukstēja: „Es gribu būt brīva...“
Tad meža biezoknī to dzirdēja Lācis Brīvība. Viņš bija liels, stiprs un labsirdīgs. Viņš dzirdēja Latvijas kluso lūgšanu un teica: „Es tev palīdzēšu, mazais putniņ!“
Lācis sāka velt akmeņus, rāva vaļā dzelžus un aizdzina ēnas, kas bija apvijušas Latviju. Tas nebija viegli – dažkārt bija jācīnās ar vētrām, dažkārt bija jāklusē un jāgaida īstais brīdis.
Un tad pienāca 4. maijs. Saule uzlēca tik spoži kā nekad, un Latvija zināja – viņa ir brīva!
Viņas spārni atkal pacēlās debesīs, viņa sāka dziedāt – skaļi, lepni, sirsnīgi. Visi dzirdēja šo dziesmu – meži, kalni, jūras un arī mēs, kas dzīvojam tālu prom.
Lācis Brīvība pasmaidīja un teica: „Nu ir laiks svinēt!“
Un viņi kopā – Putns Latvija, Lācis Brīvība un visi bērni no visām pasaules malām – uzklāja lielu, baltu galdautu, vidū nolika rupjmaizi, medu, pīrāgus un citus gardumus.
Viņi sēdēja kopā, dziedāja dziesmas, stāstīja stāstus un dalījās mīlestībā.
Gita Meiere-Nestecka
Laikrakstam „Latvietis“