Gada nogalē muižkungs viesojas Zemgales hercogistē

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Pašportrets ar māsu“ (2023). FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dāvinājums Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam. Imants Lancmanis. „Sniega lauki Pilsrundālē (Zemgales ainava IV)“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Kurzemes un Zemgales hercogs Ernsts Johans“. 1956-1996. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Kristus debesbraukšana“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Domāju, ka ar šo mākslinieku nav jāiepazīstina, viņu zina ikviens, kurš kaut cik painteresējies par Latvijas kultūru pēc II pasaules kara. Tik jāpiemetina, ka viņš ir ilgus gadus – precīzāk 48 gadus – bijis Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks, heraldikas un restaurācijas speciālists, vairāku kultūrā nozīmīgu monogrāfiju autors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, saņēmis daudzu valstu apbalvojumus – protams, viņa vārds ir Imants Lancmanis.

Atcerēsimies, ka sakarā ar gleznotāja 80 gadu jubileju 2022.-2023. gada mijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā vairāk kā četrus mēnešus bija skatāma plaša viņa gleznu izstāde, pēc tam viņa darbi ceļoja uz Madonu un Valmieru. No plašā Imanta Lancmaņa gleznu pulka tikai ainavas un klusās dabas bija izraudzītas izstādei Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas 9. stāva galerijā pagājušā gada nogalē. Bet šogad bijušais pilskungs, kā viņu dažkārt dēvē, atkal viesojas pilsētā pie Lielupes, tikai šoreiz Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, kur zāle ir liela un labi izgaismota, tādēļ ekspozīcija ir cita un darbi citi, aptverot visas tēmas, kam savā daiļradē uzmanību veltījis meistars.

Uzreiz jāteic, ka Rīgas izstāde bija pārlieku plaša, kamēr Jelgavas skate ir krietni mazāka, tādēļ aptverama, pārredzama, iegaumējama, lai gan saturā ne mazāk dramatiska, pārdomājama un prasīga iedziļināties. Jā, ne vienmēr glāstoša.

Neraugoties uz to, ka jaunajā izstādē nav iespējams aplūkot visu, ko redzējuši rīdzinieki, taču tas nenozīmē, ka šī nav ievērības cienīga. Nebūt ne. Jubilejas skate Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aptvēra visu Imanta Lancmaņa daiļradi, turpretim šeit sastopamies ar būtiskāko. Var teikt, ka jelgavnieki un Eliasa muzeja apmeklētāji ierauga gleznotāja darbu pērles no visiem radošās darbības posmiem un tēmām. Tā mēs sastopamies ar mākslinieka tēva portretu, kas gleznots laikā, kad viņš vēl bija J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas audzēknis, t.i., 1958. gadā. Pēc 10 gadiem tapis maigais mātes portrets (1968), kad viņš jau bija Rundāles pils darbinieks. Agrīns ir Skats pa logu (1970), kas it kā skaitās pabeigts, taču šodien liekas teju vai pilnīgs un ir tonāli ļoti izsmalcināts. Imanta Lancmaņa 1969. gada Klusā daba jau ir kļuvusi par klasisku objektīvā reālisma piemēru latviešu mākslas vēsturē.

Bijušā pils muzeja direktora interesi par 17. un vēlāko 18. un 19. gadsimta mākslu parādās tādos viņa darbos kā Dāvana manai sievai un Asaru diena (Sievas portrets) (1999), tāpat citos darbos.

Ja runājam par portretiem, tad Jelgavai būtiskas ir Kurzemes un Zemgales hercogu Ernsta Johana un Frīdriha ģīmetnes, tāpat kā Kurzemes princeses Elizabetes Bīronas portrets (2021). Tā vien šķiet, ka Rīgas izstādē nevarēja būt eksponēts Pašportrets ar māsu (2023). Tam senajā Mītavā blakus redzams Pašportrets pie ābolu vainaga (2011). Tie atklāj, kā laiks ienes savas zīmes ikviena cilvēka sejā, arī gleznotāju vaibstos.

Starp darbiem, kuros attēloti pagātnes notikumi un reliģiska satura kompozīcijas, kas spiež skatītāju apstāties un padomāt, ne vienmēr pozitīvi noskaņotas, kā atelpas brīdis jeb kā cezūra, kā saka mūzikā, ir poētiskās, harmoniskās un skaistuma pilnās klusās dabas.

Galvenās sienas aizņem gleznu cikls ar varenajiem ozoliem centrā, kuros mākslinieks izstāsta vērā liekamus atgadījumus – notikušus vai izdomātus, arī sacerētus – kā paša dzīvē, tā tautas vēsturē. Tāpat gan gleznotāja daiļradē, gan visā latviešu garīgajā pieredzē nozīmīgas ir kompozīcijas ar Jēzus Kristus kā centrālo tēlu. Starp tām izceļams Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās, ko nepieņēma viena no Latvijas baznīcām, bet kas ir tik uzrunājoša. Viena no skaistākajām kompozīcijām ir Svētā ģimene ar Jāni Kristītāju, kam par modeli bija izvēlēta tēlnieka Sanda Aispura ģimene ar abiem dēliem – kā zināms, viņa darinātās 12 apustuļu skulptūras atrodamas pie baznīcas Bruknas muižā. Citur nerādīta ir arīdzan Kristus debesbraukšana.

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir iespaidojis visus Latvijā, tostarp Imantu Lancmani. Tas inspirējis mākslinieku radīt triptihu, kas veltīts Pētera I iniciētami strēļu nāves sodam 1698. gadā. Triptihu ievadošais darbs parādījies tikai Jelgavā – Krievijas carevna Sofija pasniedz strēļiem uzaicinājuma vēstuli doties uz Maskavu 1698. gada 6. jūnijā (Nāves deja V).

Vēsture ir pilna karu un asiņu, kas lijušas varaskāru valdnieku un diktatoru iegribu dēļ. Tas parādās arīdzan šajā izstādē. Tomēr šo apcerējumu par Imanta Lancmaņa izstādi bijušajā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā gribas beigt uz pozitīvas nots.

Mākslinieks gleznojis arīdzan ainavas. Dažas no tām ir ar nostalģiskām noskaņām kā Aleja uz kapliču (1996), bet liktenīgas gaisotnes pilna ir kompozīcija Vējdzīti mākoņi, akmeņi, aitas (1998), ko ierosinājusi Viļa Plūdoņa balāde Tīreļa noslēpums.

Kā atzīstas mākslinieks, viņš ir Zemgalē bērnību vadījis, ciemojoties pie vecāsmātes netālu no Jelgavas Garozā. Dažkārt skolas gadu dienās turp nācies iet gari gabali kājām, lai tiktu galā. Tad nu joprojām šejienes plašumi dzīvi atbalsojas viņa garīgajā atmiņā, arī tagad viņš dienas vada Zemgales līdzenumos, tādēļ tapušas četras Zemgales ainavas, no kurām divas tikko uzdāvinātas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam – Pa ceļam uz Jaunsvirlauku (Zemgales ainava I) un Sniega lauki Pilsrundālē (Zemgales ainava IV) (abas 2022). Tās ir tik siltas, dvēseli spirdzinošas un monumentāli apbrīnojamas kā Zemgales varenums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“