Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes lielajā zālē ar gleznām ar no dabas ņemtajiem materiāliem un kritušā koka dēli centrā uz grīdas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Instalācija skatā no augšas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Andris Eglītis. Glezna. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Andris Eglītis. Glezna. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Andris Eglītis. Darbs ar augiem, zemi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Andris Eglītis savā darbnīcā Drustos. 2024. FOTO Aleksejs Beļeckis.

Palielināt / Enlarge

Andris Eglītis savā darbnīcā Drustos. 2024. FOTO Aleksejs Beļeckis.

Es saprotu, ka šī atsauksme par gleznotāja Andra Eglīša darbu skati „Izstāde. Daži iztēles un matērijas sastapšanās gadījumi“ Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 24. augusta līdz 3. novembrim nebūs ierastais stāstījums par redzēto, bet drīzāk mēģinājums ieraudzīto un saprasto uzlikt uz papīra no krietni padzīvojuša vīra skatu punkta ar citu vērtību sistēmu nekā lielākai daļai jaunāku paaudžu.

Kā anotācijā ziņo kurators Aleksejs Beļeckis, izstāde uzskatāma, „kā viņa [Andra Eglīša] glezniecības procesa attēls, ietverot trīs atšķirīgas šķautnes: mākslinieka vērojums, sadarbība ar dabas spēkiem un materiāliem, kolektīvu situāciju ierosināšana“. Šajā teikumā iezīmējas jaunāku cilvēku indeve vienkāršas lietas pasniegt krietni sarežģītākas, piešķirot daudziem ierastiem vārdiem citu svaru.

Vispirms samulsina vārda „izstāde“ jauns skaidrojums – „glezniecības procesa attēls“. Jēdziens „attēls“ saistās ar kaut ko pabeigtu vai konkrētu faktu, bet ne procesu. Vai tagad jēgumam „attēls“ ir cits definējums? Laikam tas jāielāgo un jāpieņem, kā šī vārda jauns saturs. Bez šaubām, tā kā izstāde bija ārkārtīgi plaša – pa visu pagraba stāvu ar tā visiem kaktiem un agrāk pat neizmantotām sienām gaiteņos –, tad tajā varēja atrast vietas, kur ir instalācijas mijas ar gleznām un zīmējumiem, un intīmākus nostūrus, kur skatītājam iespējams ieslīgt meditācijā par redzēto. Un tomēr, manuprāt, viss redzētais bija tikai ievadīšana radīšanas procesā, bet ne pati radīšana, kas pēc mana ieskata ir ārkārtīgi intīms, no ļaudīm slēpts garīgs stāvoklis.

Patiesi māksliniekam ir jāvēro un jāievēro, jāsaredz un jāvēlas redzēto uzgleznot. Šāds pieņēmums izklausās kā aicinājums atkal pievērsties reālismam. Savukārt „sadarbība ar dabas spēkiem un materiāliem“ izskan kā ezotērisks apgalvojums, kā pamatā ir it kā mistiska saruna „ar dabas spēkiem un materiāliem“, kas piepeši ieguvuši spēju sarunāties un domāt. Ne še, ne turpmāk gan netiek paskaidrots, ko nozīmē „sadarbība ar dabas spēkiem“. Kas tie par „dabas spēkiem“? Kā šī sadarbība notiek? Ar kādiem „dabas spēkiem“?

Tas, ka 2020. gadā kopā ar domubiedru grupu Andris Eglītis nodibināja brīvdabas mākslas telpu „Savvaļa“, ir zināms fakts, kur acīmredzot notiek šī sadarbība starp autoru un dabas spēkiem. Man pazīstami cilvēki, kuri savulaik beiguši LMA, tur ir viesojušies, ar lielu entuziasmu pauzdami savus iespaidus. Pieņemu, ka tā tas arī bija. Arī izstādē ieraudzītais apliecināja, ka viņiem redzētais patiesi varēja izraisīta pozitīvas emocijas. Zinu pat to, ka jaunāku paaudžu cilvēki pašu mākslas radīšanas procesu nereti uztver kā mākslu (tādi ir arīdzan atsevišķi jaunākās mākslas veidi, piemēram, performance). Izstādi pavadošā avīzē varam redzēt, ka atsevišķi notikumi, kas saistīti ar šīs izstādes veidošanu un gleznošanu, tiek apcerēti, kā vērā liekami mākslas fakti. Lai tā būtu!

Un kā saprast pēdējo Alekseja Beļecka apgalvojumu „kolektīvu situāciju ierosināšana“?

Neraugoties uz nupat izteiktajiem iebildumiem, šī Andra Eglīša izstāde emocionāli jo dziļi skāra. Tas laikam tāpēc, ka atšķirībā no citiem laikmetīgās mākslas autoriem viņš prot gleznot, pārzina savu amatu. Nav tikai skaļi pausta deklaratīva koncepcija, kas bieži vien to aizstāj, ko saprotu ar vārdu „māksla“.

2022. gadā apgāda Neputns izdotajā izdevumā Gaišs, apcirsts paralelograms, kas veltīts Andra Eglīša pēdējo gadu daiļradei, mākslinieks izteicies, ka gleznošana no dabas ir „esamības un pasaules vērojuma veids. Palīginstruments vai mana personīgā reliģija – dabiskā veidā“. Viņa ainavu kompozīcijas ir šķietami nejaušas. Klasiskajā ainavā parasti nebūtiskas detaļas ir vai nu notušētas, vai pat atmestas, kamēr Andra Eglīša peizāžās iedomātie sīkumi ir teju vai uzsvērti, pareizāk būtu teikt, kļūst par būtisku darba sastāvdaļu, tuva bezkaislīgai fotogrāfijai. Gleznotājs izvairās no acij pievilcīga skata, kas vedina domāt par skaistumu, drīzāk izvēlas rakursu, kas virza skatienu citā virzienā. Lai gan jāteic, ka viņa ainavām ir raksturīgs apgaismojums, atmosfēras attēlojums un materialitāte, kas netiek pārveidota, koriģēta. Pēc mana ieskata Andrim Eglītim centrālais jautājums mākslā ir īstums, patiesība.

Īstums liek viņam meklēt arī jaunus izteiksmes līdzekļus, to skaitā jaunus materiālus. Blakus eļļai, akrilam, tāpat audeklam, kartonam, saplāksnim un līdzīgiem materiāliem, uz kā tiek gleznots, mākslinieks tiecas izmantot arīdzan glezniecībā līdz šim neizmantotus materiālus, kā tas bija redzams izstādē – sūnas, ieži, aļģes, māls, dziļumgrunts, arī zeme u.c. Tos izmantojot, rodas smalkas krāsu nianses, kas saskaņojas ar krāsu pielietojumu autora tradicionālās ainavās, gleznotās ar eļļas pigmentiem.

Jautājums – vai jaunie pielietotie dabīgie materiāli ir ilglaicīgi? Šie darbi, kas izstādē bija eksponēti, ir ievērojamos izmēros. Mākslinieks emocionālo iedarbību pastiprina arī ar citiem līdzekļiem – zālē eksponēts teju vai milzu lieluma paša gleznotāja izzāģēts dēlis no krituša koka, saglabājot tā oriģinālo formu ar visiem zariem un izliekumiem. Tādā veidā arī dēlis akcentē dabiskumu, kas turpina jauno materiālu izmantojumu glezniecībā.

Radīšanas procesu tāpat ataino instalācijas, kas iekārtotas atsevišķās telpās vai tam īpaši uzceltā būvē, kaut kas līdzinās „mājai uz vistas kājas“. Tajās tika izstādīti atrasti priekšmeti, kas māksliniekam piesaistījuši uzmanību, materiāli un lietas, ko viņš izmantojis radošā procesā, zīmējumi, skices, fotogrāfijas un viss kas cits. Te gan bieži vien prasās pēc komentāriem, taču to nav. Tā vietā skatītājam jāiedarbina iztēle, jāparakņājas savu zināšanu lādēs par glezniecību, mākslu un radošo procesu, jāmēģina atrast atbildi, kāpēc katrs priekšmets te izlikts apskatei. Tādējādi izstādes apmeklētājam jābūt garīgi aktīvam, jāpavada ilgāks laiks pie šiem eksponātiem.

Šī izstāde LNMM vecākas paaudzes cilvēkam ir bijis pārsteigums, īpaši tādam, kurš vairās no laikmetīgās mākslas, jo tā viņam sagādājusi vilšanos un tādēļ palikusies garīgi sveša. Tomēr Andra Eglīša darbu skate spiedusi šo to pārdomāt. Būtiskāks ir secinājums – katrai paaudzei ir savi priekšstati par parādībām dzīvē un mākslā. Arī mūsu tehnoloģiju laiks ienes noteiktas korekcijas. Ar to jāsamierinās.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“