Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tiesīgā divvalodība?

Ivara Mirovica piebildes Ināras Mūrnieces rakstam

 

Ināras Mūrnieces rakstā Tiesībsargs divvalodības virzienā AL 2940 numurā lasām ar kādiem vēstures fantomiem Valsts Cilvēktiesības biroja vadītājam Romānam Apsītim un Rīgas Domes deputātam Aleksandram Kuzminam vēl jācīnās attiecībā uz latviešu valodu. Vai pēc 18 gadiem latviešu tautai būtu vēl jātaisnojas pasaules priekšā, ka vienas suverēnas valsts valoda nav debatējams jautājums?

Vai tiešām Padomju doktrīnas vēl pēc 18 gadiem spēj iespaidot vadošo personu pieeju brīvā demokrātiskā valstī? Ja ir minoritātes, kuras vēl pēc šiem gadiem nav spējušas iemācīties valsts oficiālo valodu, Apsīša un Kuzmaņa kungu uzdevums būtu aizrādīt un apgaismot minoritātes uz viņu pienākumiem pret latviešu valodu, nevis turpināt izraisīt spiedienu uz valsts valodas runājošās tautas daļas, lai tā arvien vairāk piekāptos minoritāšu uzstādītām prasībām.

Vai tiešām latvieši, kā tauta, ir dzimuši mūžīgai padotībai? Kādreiz bijām spiesti panest pazemojumus, kā minoritāte Padomju impērijā. Šodien – brīvā suverēnā valstī – neesam ne morāli, ne likumīgi saistīti pieņemt pazemojumus savai valodai no minoritātēm, kuras nav spiestas tur dzīvot un var katrā laikā brīvi izbraukt.

Ir pilnīgi neiespējami iedomāties, ka kāda minoritātes grupa 18 gados nav bijusi spējīga iemācīties valsts valodu. Kad latviešu bēgļi pēc otrā pasaules kara iebrauca Austrālijā, angļu valoda tika apgūta ne gadu, bet mēnešu laikā. Starp Austrālijas imigrantiem bija tās pašas tautību grupas, kas tagad, kā minoritātes, dzīvo Latvijā. Vai tā laika imigrantu grupas uzrādīja augstāku intelektu, kā tagadējās Latvijas minoritātes? ... Negribētos tā domāt. Atbilde, šķiet, atrodama rīcībā, ka nav novilkta skaidra, nepārkāpjama, visiem redzama, strīpa: Latvijas valsts valoda var tikai būt latviešu valoda un neviena cita!

Kad Austrālija uzņēma imigrantus, tā novērtēja un akceptēja ievestās etniskās kultūras īpatnības un vērtības. Katra grupa tās varēja brīvi izrādīt un piekopt. Bet kas attiecās uz valodu – strīpa bija novilkta, un nevienam neienāca prātā vākt parakstus vai iet ar plakātiem demonstrēt parlamenta priekšā, lai ieskaitītu savu valodu valsts protokolā. Katrā valstī ir principi, kas ir svēti vai neaizskarami – tabu! – un valoda ir viena no tām.

Nevar nevienai minoritātei pārmest vēlēšanos mēģināt panākt savas valodas iekļaušanu valsts likumībā. Kamēr vien tāda varbūtība pastāv, tas tiks mēģināts. Ja mums Austrālijā būtu bijusi tāda cerība, mēs arī būtu mēģinājuši. Bija gadījums, kad par kaut ko mums bija cerība –Baltijas valstu neiekļaušanu Padomju Savienībā – un mēs vācam parakstus un demonstrējām pie parlamenta. Bet nevienam nebūtu ienācis prātā demonstrēt par valodu valstī, kas tevi uzņēmusi un uztur.

Apsīša kunga uzdevums būtu paskaidrot valodas iemācīšanās nespējīgiem, ka katrs var brīvi izbraukt, neaplikts ar kādām galvas nodevām par pagājušiem norēķiniem, piemēram, izskološanu, kā tas bija padomju laikā. Šodien katrs var brīvi izbraukt un apmesties, kur viņam patīk, kamēr vien viņš respektē sabiedrības un dabas vidi kurā dzīvo.

Sniedzot informāciju kā izbraukt no Latvijas tiem nelaimīgiem, kuri nespēj iemācīties latviski, būtu konkrēta, humāna palīdzība cilvēkiem emigrēt uz valsti, kur viņi var sazināties savā mātes valodā. Tādu informāciju, protams, Apsīša kungam būtu pamatojums izplatīt attiecīgu minoritāšu valodās. Pret pārējiem, Latvijas valdībai un tās atbildīgiem darbiniekiem, ir jāieņem pilnīgi nelokāma nostāja: latviešu valodas jautājums ir nedebatējams! Valodas iemācīšanās ir katra pilsoņa personīgs uzdevums, pienākums un atbildība. Pieņemot šādu nelokāmu nostāju, daudzas minoritātes uzelpos atvieglotas, skaidri zinot, ko var un ko nevar darīt Latvijā. Viens otrs aizbrauks un būs laimīgs savā jaunā mājas vietā; lielākā daļa paliks un būs pateicīga Latvijas valstij par doto privilēģiju dzīvot pie Dzintara jūras.

Ivars Mirovics
Melburnā
2009. g. 28. maijā
Laikrakstam “Latvietis“


Ivars Mirovics