„Nāc, Tu latvju Pestītājs!“

Ir teikts, ka cilvēki vai tauta, kas nezin vai nemācās no savas vēstures, ir lemti to atkārtot vai piedzīvot atkal. Bieži esmu vaicājis: „Kad bija Latvijas pirmā garīgā atmoda?“ Neesmu vairs pārsteigts, ka liela daļa mūsu tautiešu to nezin. Uldis Ģērmanis savā klasiskajā Latviešu tautas piedzīvojumi apraksta to nodaļā, ko viņš sauc Nu nāk Latvju pestītājs! Viņš to iesāk ar vārdiem: „Ap 1740. gadu vairākos Vidzemes apgabalos notiek savādas lietas.“ Man ļoti patīk šis ievads. Garīga atmoda nav parasta lieta mūsu saprašanā. To, kas notika Latvijā šajā laikā, daudzi šodien sauktu par fanātismu vai galējībām. Šai atmodai tad, kā tagad, kad tā notiek, bija liela pretestība, lielā mērā no tiem, kuriem bija vara vai teikšana. Ģērmanis turpina: „Muižu krogi kļūst arvien tukšāki, bet ļaudis saticīgi, laipnāki un priecīgāki.“ Iedomājies, kā tu justos, ja būtu krodzinieks.

Kas tagad krogu vietā nodarbināja mūsu tautiešus? Ģērmanis turpina: „Pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, apmierinājumu un cerību... Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki. Kad atskan viņu iemīļotā dziesma „Nu nāk latvju Pestītājs“, tad daudziem šķiet, ka sākušies labāki un gaišāki laiki. Kā tas bija noticis? Ap 1730. gadu Vidzemē ieradās tā sauktās „brāļu draudzes“ sludinātāji. Tie bija vienkārši, sirsnīgi ļaudis. Viņi mācīja dievvārdus saprotamos un vienkāršos vārdos un mudināja uz labāku un krietnāku dzīvi.“

Vēsturnieks Gundars Ceipe savā Latvijas 100 gadu jubilejas izdotajā grāmatā Dieva tautas dzimšana. Latvieši. raksta par šo atmodu: „Kas tad galu gala bija tā vēsts, kas uzrunāja; kuri bija tie vārdi, kas tieši trāpīja latviešu sirdī, ka tie vairs nespēja pretī turēties? Ieklausaties! Jēzus Kristus, Dieva Dēls ir LATVIEŠU PESTĪTĀJS.“ Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.“ (Jāņa 14:6). Apustulis Pāvils savā pēdējā vēstulē brīdināja: „Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.“

Mēs nevaram Jēzus vietā likt nevienu citu vārdu – vardi, jostu vai pasaku. Agrāk Pāvils rakstīja korintiešiem: „Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.“ Tādēļ, ka latvieši šo pamatu un dievvārdus izteiktā un vēsturiskā veidā pieņēma un piedzīvoja, Gundars Ceipe varēja rakstīt: „Šie daži gadi bija neparastākie Latvijas vēsturē. Viss kustējās, šķīda zibeņi, pravietojumi, apreibums, kolektīva sajūsma, pat ekstāze, cilvēki bija spēku pārpilni, bērni, sievietes, vīrieši, jaunieši, asaras, nožēlas vaidi, morāles un tikumu nomaiņa, sajūsma – pilnīgi, pilnīgi cita realitāte. Kas notika? Latvieši tika savienoti ar Jēzu Kristu, kā zars tauta tika uzpotēta pie dzīvības koka... Latvieši no zemes cilvēkiem kļuva par debesu cilvēkiem. Tauta savā sejā sāka nest debesu atspulgu... Pirmo reizi latviešu vēsturē mēs redzam visaugstāko morāles izpausmi – gatavību upurēties savas pārliecības un principu dēļ. Bez šādas tautas pieredzes un garīgas tradīcijas nebūtu iespējama Latvijas valsts izcīnīšana.“

Latviešu tauta piedzīvoja, ka debesu valstība nāk virs zemes. Dieva kosmiskais spēks mājoja viņos. Bez šādas atziņas un atgriešanās pie Dieva vārda ir grūti atrast pareizo ceļu uz priekšu. Dieva svētība nav garantēta katrai tautai vai cilvēcei. Dievs svētī tautas un cilvēkus, kas uzņem Viņu un klausa Viņa vārdam. „Svētīga, tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.“ (Psalmi 33:12).

„Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.“ (Lūkas 11:28).

Laiks, kurā mēs dzīvojam šodien, ir līdzīgs tam laikam, kurā mūsu tautai gāja grūti. Lai Dievs palīdz, ka mēs katrs varam tuvāk ieklausīties un ticēt Viņa vārdam. Tas ir mūsu garīgais balsts un mantojums, tādēļ varam tā dziedāt.

Nāc, Tu latvju Pestītājs, Ko mums Dievs ir dāvinājs,
Bērns no šķīstas jaunavas, Par ko visi brīnījās.
Viņš no debess nolaižas, Cilvēks top un zemojās;
Kur Dievs grib, tur tam tik iet, Par mums savas as'nis liet.
Viņa silīt' spoži spīd, Gaišums naktī bij to brīd';
Viņš vēl tagad uzņem mūs, Spīdēs tam, kas ticīgs būs.
Dievam Tēvam mūžīgs gods, Tas pats Viņa Dēlam dots;
Svētam Garam arīdzan Sakām slav' un pateikšan'.

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“