Korporācijai „Lettonia“ 140 gadi

Šā gada 20. februārī Melburnas Latviešu namā bija pulcējušies korporācijas „Lettonia“ locekļi, lai kopā ar viesiem literārā pēcpusdienā atzīmētu korporācijas „Lettonia“ 140 gadu pastāvēšanu.

Kārlis Brēmanis sniedza vēsturisku skatījumu par korporācijas līdzšinējiem gadiem. Publicējam viņa runu.

Atzīmējot Lettonias 140 gadu pastāvēšanu, mēs ar godbijību pieminam korporācijas Lettonia pirmsākumus Tērbatas latviešu rakstniecības vakaros. Kronvaldu Atis – organizēšanās iekustinātājs – deklarēja: „Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.“ Korporācijas Lettonia pamatcentieni vienmēr bijuši nacionāli.

Es nestāstīšu hronoloģisku korporācijas vēsturi no 1870. gada līdz šodienai. Tādu vēsturi var lasīt Melburnas latviešu laikrakstos. (Red. Skat. laikraksts „Latvietis“ Nr. 75.) Šodien mazliet aprakstīšu un raksturošu trīs posmus Latvijas nesenā vēsturē – un korporāciju Lettonia katrā šai posmā.

Lettonia radās Tautas Atmodas laikmetā 19. g.s. otrajā pusē. Latvijas teritorija toreiz bija Krievijas Impērijas daļa, bet tiešie noteicēji Latvijā lielā mērā bija vācieši, kas visumā uzskatīja latviešus par neizglītotiem zemniekiem bez kultūras. Latvijas valsts nekad nebija bijusi un reti kāds ticēja, ka kādreiz būs. Varbūt latviešiem vislielākie uzdevumi šai laikā bija radīt nacionālu apziņu, celt gaismā latviešu gara mantas un to nozīmīgumu – celt latviešu pašapziņu.

Šai laikā radās Latvijas simboli – karogs un himna. Krišjānis Barons veica lielu darbu, sakrājot tautas dziesmas, tā norādot uz latviešu tautas milzu sasniegumu. Dziesmu svētki sniedza šo dārgumu latviešu tautai. Šis laikmets pazīstams arī ar dzejniekiem kā Ausekli un Pumpura eposu Lāčplēsis.

1870. gada 19. februārī izveidojās Tērbatas latviešu rakstniecības vakari. Kronvaldu Atis nosprauda Rakstniecības vakaru mērķus: „latvju tautas garīgā attīstība, tās vēstures pētīšana, valodas attīstīšana“. Rakstniecības vakari cēla latviešu nacionālo apziņu un lepnumu uz latvietību.

Jau 1870. gadā vakarnieki nodibināja bibliotēku, vienu no vecākajām latviešu grāmatu krātuvēm. 1873. gadā viņi izdeva Jura Alunāna iesāktā rakstu krājuma Sēta, daba, pasaule 4. grāmatu. 1879. g. radās vakarnieku izdotā latviešu dziesmu grāmatiņa. Referāti par latvietības aktuāliem jautājumiem cēla zināšanas. Vakaros bija arī dziesmas – latviešu tautas dziesmas nevis vācu dziesmas.

Atmodas laikmeta radītā latviešu pašapziņa, latviešu organizācijas, kas nodibinājās, un pamati latviešu literatūrai darīja iespējamu īstenot latviešu centienus un ilgas pēc Latvijas valsts, ko pēc Pirmā Pasaules kara pārmaiņām proklamēja 1918. g. 18. novembrī.

Otrs posms, ko aprakstīšu, ir Latvijas okupācijas gadi pēc Otrā Pasaules kara. Tūkstošiem latviešu gāja bojā, cīnoties pret Sarkano armiju, pret vācu armiju, deportācijās un nomocīti cietumos. Dzīve okupētā Latvijā bija nedroša, Latviešu nacionālās organizācijas bija aizliegtas. Tomēr bija latvieši, kas aktīvi nostājās pret okupantiem, – vispirms partizāni, vēlāk tā sauktie disidenti, kā Gunārs Rode, Ints Cālītis, Gunārs Astra. Bija arī rakstnieki, kas savu darbu zemtekstā izteica ko nacionālu, kā Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica. Bija svarīgi neļaut latviešu tautai nodoties bezcerībai, vajadzēja paturēt kaut ko no neatkarības gadiem.

Ar apbrīnu un bijību atceros tos 8 lettoņus, ko satiku Rīgā 1980. gadā neoficiālā konventa kortelī korporācijas Lettonia filistru, brāļu Alfrēda un Hermaņa Lāča dzīvoklī. Es apbrīnoju šo lettoņu degsmi un drošsirdību – viņi bija starp tiem, kas latvietību uzturēja grūtajos gados. Šai posmā nodibinājās latviešu sabiedrības ārpus Latvijas. Radās jumta organizācijas kā ALA, LAAJ, Kultūras fonds, kā arī draudzes, latviešu skolas, teātru grupas, kori un daudzas citas organizācijas. Mērķi bija galvenokārt, lai saglabātu latviešu sabiedrību trimdā–diasporā, un lai izdarītu politisku spiedienu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lettonia atsāka darbību kopās, sākotnēji Vācijā, Zviedrijā, Dānijā; tad arī Amerikā, Kanādā, Austrālijā un Anglijā.

Stingrs pamats korporācijai Lettonia vienmēr bijis tās literārie vakari – mantojums no pirmsākuma Tērbatā – un latvietība. Daudz lettoņu ir bijuši un ir patreiz aktīvi latviešu sabiedrībā dažādās organizācijās. To redzam arī Austrālijā – draudzēs, jumta organizācijās, kultūras organizācijās, ārstniecībā, izglītībā, kredītkooperatīvā un citur.

Pēdīgi – Latvijas otrās neatkarības posms kopš 1991. gada. Ja bija liels darbs veidot pirmo neatkarīgo Latviju, tad sava ziņā vēl vairāk sarežģīts ir uzdevums celt otro neatkarīgo Latviju pēc apmēram 50 gadu Padomju okupācijas. Šī Latvija, manuprāt, ir daļēji pirmās neatkarības turpinājums, daļēji, kas jauns, veidojams no šodienas apstākļiem. Nav iespējams pulksteni griezt atpakaļ un uzsvērt tieši to, kas bijis.

Man šķiet, jaunai Latvijai vajag divu veidu sabiedriskos – politiskos darbiniekus: a) enerģiskus, ideālistiskus jaunus cilvēkus un b) kontinuitātes labad, latviešu tradicionālo vērtību nesējus: tos Latvijā, kas piedzīvoja pirmo neatkarību un tos ārpus Latvijas, kas darbojušies latviešu organizācijās, kuras veidotas pēc neatkarīgās Latvijas ideāliem, parašām.

Tāpēc es priecājos par enerģiskām, uzņēmīgām jaunām skolotājām, ko pagājušā gadā satiku skolotāju konferencē Latvijā. Tāpēc uzskatu arī par pozitīvu, ka Saeimā bijis ievērojams skaits latviešu, kas uzauguši ārpus Latvijas, kā lettoņi – ministri Jānis Ritenis un Oļģerts Pavlovskis un kā bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Es ceru, ka Lettonia Latvijā varēs augt tādā garā – ar jauniem, enerģiskiem cilvēkiem, bet arī ar kontinuitāti – paturot Tērbatas latviešu rakstniecību vakaru ideālus un 1920.to un 1930.to gadu pieredzi un parašas.

Kārlis Brēmanis