Lidojumā Jāņa Ūdra Kaija

Palielināt / Enlarge

Jāņa Ūdra grāmatas „Ivande Kaija. Sievietes dzelme“ vāks.

Tautā zināmā un lasītā romāna Iedzimtais grēks autores vārds ilgus gadus bijis noklusēts, jo viņa pati, Ivande Kaija, nekādi neiekļāvās padomju literatūras kanonos. Arī tas, ka bijusi sarakste ar Raini, nebija pietiekams arguments.

Kad 2013. gada 29. augustā Mālpilī notika LZA izbraukuma konference, viens no referātiem tajā bija Ārstu Lūkinu dinastija. Fēlikss Lūkins, tās aizsācējs, bet viņa sieva Antonija (dzimusi tirgotāja un namīpašnieka ģimenē Jumpravmuižā) – tā pati Ivande Kaija. Tas gan ir stipri vēlāk, kad viņa ir pastudējusi Sorbonnas Universitātē, apceļojusi Franciju, Šveici un Itāliju, ciemojusies pie Raiņa un Aspazijas Kastaņolā (1910) un iepotējusi sevī cīnītājas garu par sieviešu līdztiesību.

Tagad pie lasītājiem ar apgāda Zvaigzne ABC starpniecību nonācis Jāņa Ūdra biogrāfisks romāns Ivande Kaija. Sievietes dzelme. Autora, agrākā avīzes Latvijas Vēstnesis korespondenta, kontā ir vairāku Latvijas valstvīru dzīves portretējumi grāmatās. Paši redzamākie no tiem – Zigfrīds Anna Meirovics un Kārlis Ulmanis. Šajā reizē akcentēts, ka šis ir J. Ūdra pirmais romāns par sievieti. Beletrizēts stāsts par izcilu publicisti, rakstnieci, sabiedrisko un arī Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieci. Citiem vārdiem, – par leģendāru latviešu sievieti ar spilgtu un traģisku mūžu (1876-1942).

Romāna pirmā daļa nosaukta Ceļš uz Ivandi. Interesants ir 19. gadsimta nogales kultūrvēsturiskais fons: tajā ir gan Torņkalna baznīcas iesvētīšana, gan Rīgas 700 gadu jubilejas svinības. Tonija (arī tā uzrunāta nākamā rakstniece) raujas ārā no ģimenes ligzdas, viņas pirmais lidojums – uz Gruziju. Dzimtenē viņu iedvesmo Biruta Skujeniece, Miķelis Valters, bet pirmā satikšanās ar Aspaziju un Raini Šveicē raksturota kā ģēniju pieskāriens.

Sievietes dzelmes autors kā ar starmeti centies izgaismot plaisas Antonijas laulības dzīvē ar Fēliksu, kas spītā un pretestībā briedina vielu viņas pirmajam romānam. No harmonijas un pašapmierinātības, protams, spožas novitātes nerodas.

Ivandes Kaijas romāns Iedzimtais grēks (1913) pēc tā laika standartiem ierindots teju pornogrāfijas literatūras žanrā. Autore kaismīgi aizstāvējusi sievietes tiesības uz mīlestību un laulību bez aprēķina. Vai viņas dzimumtieksme ir grēks? Nedzirdēts izaicinājums! Mazliet negaidīti labvēlīgu kritiku rakstniece saņēmusi no citkārt nīgrā Andreja Upīša, kurš krietni vēlāk pēckara padomju Latvijā pārī ar Arvīdu Griguli bija stingrākie sociālistiskā reālisma pīlāri.

Nozīmīga J. Ūdra jaunā romāna daļa ir vēstījums par Ivandes Kaijas gaitām, pārdzīvojumiem, dvēseliskiem laimes brīžiem uz pasaules vājprāta fona. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks un smagie pārbaudījumu kā ceļā uz Latvijas valsti, tā viss nākamais posms. Netrūkst atsauču uz K. Ivandes dienasgrāmatām, kuras publicēšanai ar literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas komentāriem gatavo Dienas Grāmata. Vienlaikus autors nav atteicies no sava daudzkārt pielietotā paņēmiena voluntāri (sacīsim: radošā iztēlē) savest kopā cilvēkus kā domubiedrus vai pretpolus. Spilgtākais piemērs šajā kontekstā ir Ivandes Kaijas saruna ar Doru Stučku Rīgā uz ielas stūra. Tai seko viņas gājiens uz sarkanās Latvijas valdības galvas Pētera Stučkas mitekli 1919. gada 2. maijā. Konfrontācija augstākajos toņos. Lai būtu!

Viena no caurviju līnijām visā grāmatā ir rakstnieces un sieviešu tiesību aizstāves apbrīna, veltīta Kārlim Ulmanim. Starp citu, tā gana izvērsta arī J. Ūdra romānā Ulmanis. Lielā Kārļa testaments, liekot čekas apcietinājumā nonākušajam valstvīram spēcīgi izjust gadiem zemapziņā noslēptās ilgas pēc sievietes tuvuma.

Atstājot malā līdzīgas vibrācijas, šajās attiecībās vērā paturēsim divas stīgas – patriotisko un romantisko. Ilgas pēc nacionālās valsts un tās aizstāvība dabiski satuvināja uzņēmīgo Ulmani un sabiedriski rosīgo Lūkina kundzi. Tas, ko viņa paveica 1919. gada novembrī, nodibinot Sieviešu Zelta fondu, uzsākot dārglietu vākšanas kampaņu, bija būtisks pienesums Valsts kasē. Ivande Kaija arī līdz tam sekojusi katram Kārļa Ulmaņa solim kā Latvijas proklamēšanas dienā Nacionālajā teātrī, tā valdībai ar kuģi SARATOV atgriežoties Rīgā no Liepājas. Tam visam, protams, piešauta riekšava tīri sievišķas jūsmas.

1919. gada 18. oktobrī Ivande bija sākusi strādāt jaunās valsts Ārlietu ministrijā. Viņa nebija tikai franču preses referente, šim dienestam svarīgas bija arī citas svešvalodas, šīs sievietes eiropejiskais redzējums. Tas viss, ieskaitot kauju tuvplānus bermontiādes laikā Daugavmalā, atspoguļots romāna trešā daļā Zeme – tā ir valsts. Jānis Ūdris Iedzimtā grēka autori montē vienā kadrā ar valdības galvu ij kritiskā apšaudes situācijā, ij sarunā par Zelta fonda lietām. Nav grūti noticēt, ka Ivande no vīrieša, kurš rādās tik tuvs viņas izsapņotā Apollona ideālam, mīļuprāt, sadzirdētu kādu komplimentu.

Tā vietā – drīzāk rezignācija un sievietes smeldze. Lūk, ieraksts dienasgrāmatā pēc lietišķās sarunas ar Lielo Kārli: „Tas pats mīļais onkulis, sirsnīgs, sirdsskaidrs, vienkāršs.“ Ar savām publikācijām Latvijas Sargā un runām Ivande Kaija bija centusies izkarot sievietei līdzvērtīgu vietu politiskajā dzīvē. Viņa cerēja atsvabināt sievieti no vīrieša virsuzraudzības ģimenē ar Satversmes sapulces plecu un piepalīdzību. Tas nenotika: saskaņā ar 1920. gadā pieņemto Laulības likumu šo divsavienību nebija iespējams šķirt bez vīra piekrišanas.

Kā ar hronometru Jānis Ūdris nofiksējis pēdējo Ivandes Kaijas pilnasinīgās dzīves dienu, viņai dodoties uz priekšlasījumu Valmierā. Vēl tikai 1921. gada 7. aprīlis, vēl viņa Balzaka vecuma sieviete. Sabiedriskie un tikumiskie jautājumi, cik noprotams, viesrunātājas izklāstā valmieriešus neatstāj vienaldzīgus. Tad seko liktenīgais pavērsiens – viņu kā niedru vējā nolauž smaga smadzeņu trieka.

Visam turpmākajam Ivandes Kaijas dzīves cēlienam divu gadu desmitu garumā autors veltījis vien trīs lappuses. Jā, tur pieminēta leģenda, ka Kārlis Ulmanis Kaijai dzimšanas dienā ar adjutantu sūtījis sarkanu rožu pušķi. Nav apieta Lūkinu ārstu dinastijas aizsācēja Fēliksa nāve 1934. gadā vēl pirms 15. maija apvērsuma. Zaudējusi fizisku rīcībspēju, Ivande Kaija pārlūkoja savu iepriekšējo dzīvi un gluži neiekapsulējās četrās sienās. Kā atzīst Gundega Grīnuma, šis periods noteikti pelnījis atsevišķu izpēti un izvērtējumu.

Grāmatā Ivande Kaija. Sievietes dzelme ir vēl vairākas citas līnijas, stopkadri un ekskursi. Noteikti vērts pieskarties viņas sarakstei un dvēseliskai radniecībai ar Aspaziju, interešu kopībai ar dižo grāmatnieku Jāni Misiņu, ielūkoties Mālpils Ģerķēnos kā vairāku slavenu dzimtu ligzdojumā. Jānis Ūdris ar savu romānu it kā pieteicies risināt paša sastādītu rēbusu: „Kur viņā, slavenā rakstniecē un sabiedriskā darbiniecē, beidzās emancipēta personība un sākās mīlas alku pārņemta sieviete?“ Ciktāl tas viņam izdevies, lai spriež lasītājs, beletristikas cienītājs.

Aktualizējot pirms simts gadiem risinātās tēmas, nocitēšu autora retorisko jautājumu vienā no nobeiguma rindkopām: „Dārgā Ivande, pasaule brīžiem jūk prātā, vismaz man tā šķiet, un ir sievietes, kas cīnās par tiesībām nebūt sievietēm.“ Patiesi ir pamats polemikai, jo Kaijas lidojums turpinās.

Voldemārs Hermanis
Laikrakstam „Latvietis“