Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par dzīvi Ķīles bēgļu nometnēs (3)

Pirmie pēckara gadi

Laikraksts Latvietis Nr. 599, 2020. g. 3. jūnijā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sarīkojumu zāles virtuves gals no aizmugures. FOTO no G. Koruļa personīgā arhīva.

Brigaderes „Mazās mājas“ personāžs. Sēž no kreisās 2. režisors Valdis Leists. 3. Alma Saiva. Stāv 3. Mirdza Vecpuise, 4. Teodors Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

R. Blaumaņa „No Saldenās pudeles“ Tobija Blāķa dekorācijas. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

R. Blaumaņa „No saldenās pudeles“ personāžs: Sēž no kreisās dekorators Tobijs Blāķis, 3. režisors Valdis Leists, 4. Alma Saiva, 5. Vilis Sprancmanis. Stāv no kreisās 4. Mirdza Vecpuise, 6. Teodors Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

R. Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos“ izrādes personāžs. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Otrais turpinājums. Sākums LL597, LL598.

Sabiedriskā un kulturālā dzīve

Pēc pārcelšanās uz 38. nometni, strauji pieauga sabiedriskā rosība. Lai gan nometnes iemītnieku vidū nebija ne slavenu mūziķu, ne aktieru, ne zinātnieku, ne arī plaši pazīstamu kultūras un sabiedrisku darbinieku, sabiedriskā rosība tomēr nepalika tālu aizmugurē daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm. Viens iemesls tam, ka Ķīlē neapmetās neviens izcils latviešu mūziķis, varēja būt tas, ka netālajā Bādzēgebergas pilsētiņā bija iecerēts latviešu skaņu mākslinieku centrs.

Ķīle arī nebija Blomberga, kuras iemītnieku vidū bija daudz latviešu mūzikas mākslinieku, ne arī Oldenburga, kur pat nodibināja Latviešu operas kompāniju. Ķīle nebija arī Mērbeka un Lībeka, kur bija apmetušies vairāki mūsu labākie aktieri. Nekādā gadījumā Ķīle nevarēja mēroties ar lielāko latviešu centru – Eslingeni. Taču no visām 67 Šlēzvigas-Holšteinas novadā un Hamburgā esošajām nometnēm, sabiedriskā rosība Ķīlē nepalika tālu aizmugurē lielākajām Lībekas un Gēstahtes Saules un Špakenbergas nometnēm.

Gandrīz visi sarīkojumi notika 38. nometnes zālē. Šīs zāles izmantošanā latviešu sabiedriski, kulturālie un sporta pasākumi bija jāskaņo ar lietuviešiem un igauņiem. Neiespējami bija apmierināt visas sportistu prasības pēc gandrīz neierobežotiem treniņu laikiem.

Tāpat gandrīz katras svētdienas priekšpusdienā zāli vēlējās izlietot dievkalpojumiem. Nometnē dzīvoja trīs luterāņu mācītāji: Arturs Briedis, Arvīds Dzenītis un Jānis Gabliks. Nekāda formāla draudzes struktūra nebija izveidojusies. Pārmaiņām, mācītāji nometnes zālē vai arī Frīdrihsorta garnizona baznīcā noturēja dievkalpojumus.

Ērģelnieka pienākumus: nometnes zālē – klavieres, garnizona baznīcā – harmoniju veica Teodors Priede. Garnizona baznīcā man bija jāpalīdz mīt harmonija paminas.

Nometnē nodibinājās arī Latviešu Jaunekļu Kristīgā savienība (JKS), kas trimdā bija galvenokārt pazīstama ar tās anglisko akronīmu YMCA (Young Men Christian Association), arī transliterēta latviski kā IMKA. Tā darbojās paralēli, bet ne opozīcijā citām organizācijām. Par nodaļas priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Daliņu. Lielu palīdzību saņēma Ķīles latviešu sportisti, kuri nesa IMKA's vārdu.

1945. gada oktobrī nometnē nodibinājās 34. Daugavgrīvas skautu vienība ar vadītāju Jāni Pavāru un 8. gaidu vienība ar vadītāju Annu Strēlnieci.

Medicīniskā palīdzība un ambulance

Nākotnes Ceļa 1945. gada 3. novembra numurā cita starpā varēja lasī: „Par medicīnisko aprūpību gādā galvenokārt nometnes ambulance ar stacionāru, kas ierīkots pašu spēkiem ar Angļu Sarkanā Krusta un UNRRA's atbalstu. Ambulancē parastais darba laiks no plkst. 9-12 un 17-18. Pārējā laikā medicīnisko palīdzību sniedz dežūrārsts un māsa. Līdz šim ambulancē sniegta ambulatoriska palīdzība apmēram 5000 gadījumos. Stacionārā, kurā ir iekārtotas 12 slimnieku gultas, ārstēti 68 slimnieki. Smagākos saslimšanas gadījumos un slimniekus ar infekcijas slimībām novieto Universitātes klīnikā un pilsētas slimnīcās (23 gadījumi).“

Medicīniskā personāla sastāvs: 3 ārsti, virsmāsa, 4 palīgmāsas, 2 apkopējas.

Nometnē darbojās arī zobārstniecības kabinets, kas apkalpo apmēram 25 slimniekus dienā. Tur darbojas 2 zobārsti un palīgmāsa.

Nometnes latviešu komiteja

Daudzas bēgļu nometnes vadīja pašu izvēlēti cilvēki. Arī Ķīlē notika latviešu komitejas vēlēšanas. Komitejā ievēlēja Teodoru Priedi (509 balsis), Jāni Daliņu (465), Arnoldu Kalniņu (421), Jāni Muzikantu (416), Artūru Briedi (393), Tālivaldi Auziņu (362), Jāni Gulbi (333), Jāni Braueru (307) un Voldemāru Mālīti (275). Kandidātos palika Edgars Strēlnieks (223), Andrejs Meļķis (139) un Rudolfs Valdmanis (136).

Komitejas locekļi uz pirmo sēdi bija sanākuši kopā ar Nikolaju Falku. Teodors Priede no sēdes atgriezās pilnīgā šokā par Falka rupjo izturēšanos (jau no Hovaldbena nometnes laikiem mēs ar Teodoru Priedi dzīvojām vienā istabā). Falks viņus esot norājis un runājis kā ar skolas bērniem. Teicis, ka esot bijis krāpnieks, esot apkrāpis Latvijas valsti un arī tagad esot krāpnieks. Lai necerot, ka varēšot viņam kaut ko padarīt. Komiteja par nometnes vadītāju bija vēlējusies izvirzīt Jāni Daliņu, bet Falks nekādas pārmaiņas neesot atļāvis. Labākā gadījumā viņš atļaušot komitejai rūpēties par kulturālās dzīves vadīšanu.

Ar ko gan Falks būtu riskējis, atļaujot komitejai piedalīties nometnes vadības darbā?

Nometnes komiteja savā pirmajā sēdē 1945. gada 7. novembrī par komitejas priekšsēdētāju izraudzīja Dr. Arnoldu Kalniņu, viņa biedru mācītāju Arturu Briedi, sekretāru Jāni Braueru, sekretāra vietnieku Voldemāru Mālīti. Falkam neļaujot komitejai piedalīties nometnes vadības darbā, tās darbība varēja izvērsties tikai kultūras un pašpalīdzības jomās. Šī darba veikšanai izveidoja Kultūras un izglītības komisiju ar piecām nozarēm un Pašpalīdzības komisiju.

Pašpalīdzības komisija

Šī komisija pārņēma līdzšinējās Pašpalīdzības komitejas funkcijas, kuru jau no 19. jūnija vadīja Teodors Saiva. Par komisijas priekšsēdētāju izraudzīja nometnes komitejas locekli Tālivaldi Auziņu, bet Saivu nozīmēja par priekšsēdētāja biedru. Vēlāk, Auziņam atsakoties no priekšsēdētāja pienākumiem, par priekšsēdi atkal izraudzīja T. Saivu.

1945. gadā pašpalīdzības komiteja bija ieņēmusi RM 26.171, izdevusi RM 19.694, ar tīro atlikumu uz 1. janvāri RM 6477.

1946. gadā līdz 9. martam ieņemts RM 7.992 izdots RM 5.392. Tīrais kopējais atlikums RM 9078.

Komitejas darbs bija izpaudusies nometnes sarīkojumu tehniskā sagatavošanā un arī savā tiešā uzdevumā – pabalstu piešķiršanai trūcīgajiem latviešu tautiešiem un izdevumu segšanai nometnes kulturāliem u.c. pasākumiem.

Bija sniegti pabalsti 41 personai; doti līdzekļi ambulances, zobārstniecības kabineta, pamatskolas, ģimnāzijas, skatuves, sporta komisijas, kultūras komisijas, 41. nometnes, 38. nometnes biroja un lasāmgalda vajadzībām. Maksāti mākslinieku honorāri un izsniegti arī aizdevumi. Redzam, ka komitejas darbam bija liela nozīme nometnes dzīvē.

Komitejas ienākumi sastādījās no naudas un materiālu ziedojumiem, naudas vākšanas ar listēm, mantu un naudas loterijām un dažādiem sarīkojumiem.

Ja salīdzinām ar ieejas maksām dažādos sarīkojumos, kas svārstījās starp 1 un 3 RM, tad redzam, ka komiteja apgrozīja ļoti lielas naudas summas. Komitejas kasi revidēja nometnes vadība.

Pašpalīdzības komisija arī rūpējās, lai iedzīvotāju nauda nevajadzīgi neizplūstu no nometnes. Vairakkārt noraidīja apkārtējo vācu antreprenieru piedāvājumus sarīkot nometnes zālē dažāda vieglāka rakstura sarīkojumus. Kādas reizes gan atļāva nometnes zālē sarīkot filmu vakarus.

Kultūras un izglītības komisija

Sabiedriskā un kulturālā dzīve nometnē jau bija sākusies no nometnes pirmajām dienām. Šķiet, ka pats pirmais sabiedriskais sarīkojums bija jau pieminētais 14. jūnijā aizvesto piemiņas akts Hovaldbena nometnē. Arī dramatiskās kopas darbība sākās pirms pārcelšanās uz 38. nometni, bet līdzšinējiem pasākumiem bija vairāk pašplūsmas raksturs.

Par Kultūras un izglītības komisijas priekšsēdētāju izraudzīja Teodoru Priedi, par sekretāru uzaicināja T. Saivu. Komisijas uzdevums bija visu sabiedrisko un kulturālo pasākumu organizēšana un koordinēšana. Šī darba veikšanai izveidoja 5 nozares: (i) Teātra un tautisko deju, (ii) Mūzikas, (iii) Literatūras un tēlotājas mākslas, (iv) Izglītības un (v) Preses un izdevniecības. Komisijas darbu apskatīsim pa nozarēm. Bieži vieni tie paši cilvēki darbojās divās vai vairākās nozarēs.

Tā kā septembra sākumā bija iegūta 41. nometne, tad Falks izmantoja iespēju atbrīvoties, respektīvi, deportēt uz šo nometni viņam nevēlamos 6 nometnes komitejas locekļus: Tālivaldi Auziņu, Jāni Braueru, Jāni Daliņu, Jāni Gulbi, Arnoldu Kalniņu un Voldemāru Mālīti. Arī pašas komitejas sēdeklis pārcēlās uz 41. nometni, jo tur mita 6 no 9 komitejas locekļiem, to vidū arī priekšsēdētājs Arnolds Kalniņš. Kāpēc deportēto vidū nebija Teodors Priede un varbūt arī mūsu ģimene? Varēja domāt, ka Falks uzskatīja par vēlamu, ka Kultūras un Izglītības komisijas priekšsēdētājs dzīvo 38. nometnē, kur viņa darbu būs vieglāk uzraudzīt. Falks noteikti cerēja, ka Priede būs vairāk paklausīgāks un piekāpīgāks. Tur viņš rūgti maldījās.

(I) Teātra un tautisko deju nozare

Ķīles nometnē sabiedriskās dzīves stūrakmens bija teātris. Dramatiskā kopa 6. oktobrī uzveda Annas Brigaderes komēdiju Pie latviešu miljonāra. Jau lasījām, ka šī luga bija iecerēta vēl esot Haszē nometnē. Nav saglabājusies informācija par šo iestudējumu. Nometnes laikrakstā Nākotnes Ceļā šī izrāde nebija recenzēta, un arī tēva dokumentu mapē nebija ziņu par šo izrādi.

Kopa, turpinot iesākto darbu, 27. oktobrī uzveda Brigaderes Mazo māju. Lomās: Strautmanis – Rūdolfs Gosts, Strautmaņa kundze – Alma Saiva, Viktors, viņu dēls – Jānis Grava, Tālkalns – Teodors Saiva, Zieds – Leons Vīksne, Alma – Mirdza Vecpuise, Kalpone – Berta Salmiņa.

Kopas dalībnieki paši izvēlējās kopu nosaukt par Ķīles Latviešu teātri. Par vadītāju uzaicināja Valdi Leistu, par viņa palīgu Teodoru Saivu, administratoru Arturu Svikli, dekoratoru Toniju Blāķi, apgaismotāju Elmāru Blumbergu, sekretāru Voldemāru Skrapi, kasieri Voldemāru Pētersonu, tautisko deju ansambļa vadītāju Liviju Korpu, viņas palīdzi Almu Saivu. Teātra dalībnieki paši izstrādāja un pieņēma teātra iekšējās darbības noteikumus.

24. novembrī notika teātra atklāšana ar Blaumaņa komēdiju No saldenās pudeles. Lomās: Ezerlauku māte, atraitne – Milda Rama, Marija, viņas meita – Mirdza Vecpuise, Krustmāte Lavīze – Alma Saiva, Mārtiņš – Jānis Pavārs, Taukšķis – Vilis Sprancmanis, Krišs – Teodors Saiva, Pičuks – Jānis Grava, Auce – Pičuka sieva – Anna Strēlniece, Rindēns, bagāts saimnieks un tiesas priekšnieks – Leons Vīksne.

Bet jau Nākotnes Ceļa 47. numurā 1956. gada 19. janvārī varēja lasīt, ka 3. janvārī teātra vadītājs Leists paziņojis par pārmaiņām teātra darbības noteikumos, kuras izstrādātas, lai teātris nebūtu tikai daļa no nometnes Kultūras un izglītības komisijas, bet savā darbā kļūtu patstāvīgāks un varētu sniegt izrādes arī citās nometnēs. Pēc jaunajiem noteikumiem teātra vadītāju izrauga Baltijas tautu sakaru virsnieks. Teātra vadītājs savukārt izvēlās personas, kas darbojas teātra valdē un arī tehniskos darbiniekus. Jaunos noteikumus esot apstiprinājis Baltijas tautu sakaru virsnieks inž. N. Falks un arī vietējā angļu militārā pārvalde.

Jaunā teātra valde konstruējās šādi: vadītājs Valdis Leists, administrators Arturs Svīkulis, sekretāre Tamāra Breikša, kasieris Voldemārs Skrape. Teātra dekorators Tobijs Blāķis, apgaismotājs J. Zāle. Ar šīm noteikumu pārmaiņām teātra faktiskā vadība pārgāja Falka rokās.

23. februārī teātris uzveda Rūdolfa Blaumaņa Zagļus. Lomās: Kārklēnu saimnieks – Teodors Saiva, Ješka – Kārklēnu kalps – Valdis Leists, Ilze – Alma Saiva, Ābrams – Maksis Kūlmanis, Ozolu Pēteris – Edgars Krūmiņš, Liene, Kārklēna māsa – Skaidrīte Videniece, Maija, Kārklēna meita – Austra Brūvere, Namnieks – Leons Vīksne.

Bet drīz atkal notika pārmaiņas. 1. martā no teātra saimes atvadījās tās vadītājs un režisors Valdis Leists. Viņa vietā par teātra vadītāju nāca Teodors Saiva, par māksliniecisko vadītāju Latvijas Nacionālā teātra dejotāja un aktrise Eiženija Lēvenšteine-Tikmane, par muzikālo vadītāju Kārlis Tikmanis, par kasieri Voldemārs Pētersons un par administratoru Voldemārs Skrape.

Nākošā izrāde Blaumaņa Skroderdienas Silmačos notika 7. aprīlī, ar atkārtojumu 21. aprīlī. Lomās: Antonija – Alma Saiva, Tonija – Silvija Preisa, Aleksis – Pauls Bērziņš, Kārlēns – Rūta Brūniņa, Elīna – Zaiga Ozola, Pindaks – Alberts Mņģgelis, Pindacīša – Milda Rama, Ieviņa – Līga Rozenfelde, Pičuks – Ādolfs Ozols, Auce – Austra Brūvere, Bebene – Berta Salmiņa, Tomuļu māte – Skaidrīte Videniece, Dūdars – Teodors Saiva, Rūdis – Valija Meijere, Ābrams – Jānis Krūmiņš, Joske – Maksis Kulmanis, Zāra – Eiženija Lēvenšteine-Tikmane.

Šīs nozares darbam var pieskaitīt arī 15. septembra sarīkojumu Latviešu tautas dziesmas un tautas dejas ar vīru dubultkvarteta un tautisko deju ansambļa piedalīšanos un arī 30. marta Vingrošanas un tautas deju kopas sarīkojumu.

(II) Mūzikas nozare

Nometnē J. Upesleja vadībā darbojās vīru dubultkvartets un Gunāra Tīsa vadībā jauktais koris ar kādiem 60 dziedātājiem.

No oktobra līdz martam četros koncertos nometnē koncertēja mūsu pazīstamie mākslinieki: Adele Pulciņa-Karpa, Jānis Kalējs, Felicita Maīzīte-Kalēja, Ludmila Sepe, Herta Lūse, Edvīns Krūmiņš, Olafs Ilziņš, Valdis Zaķis, Arnolds Šturms, Jānis Kalniņš, Teodors Brilts, Rita Šēfere, Jānis Niedra, Alfrēds Poriņš, Žanis Dumjis un Nikolajs Kreišmanis.

Daži no viņiem pat vairākas reizes. Izdevība noklausīties tik daudz mūsu labāko mākslinieku koncertus varbūt bija tikai rīdziniekiem, bet nevienam provinces vai lauku iedzīvotājam tāda izdevība vēl nekad nebija bijusi.

2. decembrī ar pirmo patstāvīgo koncertu uzstājās kādreizējais radiofona dubultkvartets Tēvija. Karš dubultkvarteta dalībniekus bija izklīdinājis pa visu Vāciju. Ķīles nometnes vadība tiem piedāvāja pajumti 38. nometnē. Tēvijas sastāvā dziedāja R. Valdmanis, B. Akers, R. Skujiņš, G. Tīss, E. Ādamsons, J. Ansbergs, Arv. Jansons, A. Druva un A. Bērziņš.

27. februārī koncertēja kaimiņu nometnes Rendsburgas koris diriģenta Kārļa Freimaņa vadībā un soprāns Anna Skrūzmane.

1. martā koncertēja Latviešu stīgu kvartets (A. Norītis, V. Rušēvics, E. Vīnerts un A. Teichmanis).

(III) Literatūras un tēlotājas mākslas nozare

Šī nozare 24. novembrī Kārļa Skalbes piemiņai (Kārlis Skalbe mira 1945. gada 15. aprīlī Zviedrijā) rīkoja lielu sarīkojumu, uz kuru bija sagatavotas 100 programmas, izsūtītas 60 goda kartes, zālē sagatavotas 240 vietas. Ieeja bija pret labprātīgiem ziedojumiem – ienākumi Pašpalīdzības komitejai.

Divus mēnešus vēlāk – 26. janvārī sekoja Jāņa Grota un Elzas Ķezberes dzeju un melodeklamāciju vakars. Pie šīs nozares piederēja arī nometnes bibliotēka un lasāmgalds.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com