Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par dzīvi Ķīles bēgļu nometnēs (1)

Pirmie pēckara gadi

Laikraksts Latvietis Nr. 597, 2020. g. 20. maijā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Inž. Teodors Priede. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Teodors Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Alma Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Guntars Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Ievads

Otrais pasaules karš mums nebija labvēlīgs. Mūsu zeme nonāca padomju okupācijā. Lielu daļu mūsu tautas izklīdināja pasaules vējos gan austrumu, gan rietumu virzienā. Latvju enciklopēdijā varam lasīt, ka kara beigu posmā Vācijā bija ap 175 000 – 180000 Latvijas pilsoņu. Lielākā daļa no tiem, nevēlēdamies piedzīvot 1940./41. gada padomju okupāciju, bija labprātīgi devušies bēgļu gaitās. Bija arī piespiedu kārtā aizvestie un ap 40 000 latviešu karavīru, kas bija izkaisīti daudzās vācu vienībās, no tiem vismaz 25 400 rietumu sabiedroto armiju gūstā.

Lielums šo cilvēku, kas bija nonākuši Vācijas rietumu sabiedroto ieņemtajā daļā, kļuva par pārvietotām personām (Displaced Persons), pazīstamas ar akronīmu DP. Tautas mutē dīpīņš, kādreiz ironiski Dieva putniņš, arī Demokrātijas pabērns. Pēc legālās definīcijas DP bija civiliedzīvotājs, kas kara apstākļu dēļ atradās ārpus savas zemes robežām. Tā kā Padomju Savienības iebrukumu Baltijas valstīs 1940. gada jūnijā rietumu sabiedrotie neuzskatīja par kara darbību, tad Baltijas valstis ieskaitīja kara laukā tikai pēc 1941. gada 22. jūnija, kad Vācija pieteica karu Padomju Savienībai un okupēja Baltijas valstis. Tāpēc visi baltiešu bēgļi, kas, Vācijas – Padomju Savienības karam sākoties, dzīvoja Baltijas valstu teritorijā, bija tiesīgi uz DP statusu.

Padomju Savienības ieņemtajā Vācijas austrumu daļā palikušos, caur dažādām filtrācijas nometnēm, nosūtīja atpakaļ uz okupēto Latviju.

Tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas, 1945. gada vasarā, Vācijas DP nometnēs bija reģistrēti 82 024 latvieši, kas dzīvoja 294 nometnēs. No Šlēzvigas-Holšteinas un Hamburgas apgabala 67 nometnēm, četras bija Ķīles apkārtnē. Vienā no tām mēs nodzīvojām 11 mēnešus – no 1945. gada 28. maija līdz 1946. gada 29. aprīlim.

Tēvs bija aktīvi piedalījies nometnes sabiedriskajā un kulturālajā dzīvē. Viņam vēl uz Austrāliju bija paņēmušies līdzi dažādi sabiedriskās dzīves dokumenti, pat viens Izglītības un Kultūras komisijas sēdes protokols, dažādi paziņojumi, sarīkojumu programmas un nometnes laikraksta Nākotnes Ceļa tā laika numuri. Diemžēl laikrakstus tēvs bija iedevis kādam kolekcionāram, un tie gāja zudumā.

Kā jau tas bieži notiek, tikai gadus vēlāk radās doma, ka vajadzētu sakārtot materiālus par nometnē pieredzēto. Tā kā es toreiz biju tikai 16 gadu vecs, tad manām personīgām atmiņām varēja būt tikai sekundāra nozīme. 2001. gadā Misiņa bibliotēkā uz 35 mm filmas varēju iepazīties ar lielu skaitu, bet ne visiem, nometnes laikraksta Nākotnes Ceļa numuriem. Pavadīju daudzas dienas ar palielināmo stiklu skatoties un ar zīmuli izrakstot nozīmīgākos notikumus. Izdrukāt no 35 mm filmas uz papīra toreiz vēl nebija iespējams.

Bija atkal jāpaiet gadiem, lai taptu šīs stāsts par pirmā pēckara gada Ķīles latviešu nometnēs pieredzēto. Stāsts ir fragmentārs un nepilnīgs.

Mēs pārceļamies uz nometni

Otrā pasaules kara beigas mēs sagaidījām Vācijā, Šlēzvigas-Holšteinas Rendsburgas apriņķa Ruszē (Russee) ciemā, kilometrus piecus no Ķīļes centra. Abi ar tēvu 1944. gada decembrī bijām beiguši Šlēzvigas-Holšteinas agronomiskā biroja (Landesbauernschaft Schleswig-Holstein) organizētos Piena pārraugu kursus. Kopš janvāra sākuma strādājām par piena pārraugiem Ķīles pievārtes apkārtējos ciemos: Melsdorfā (Melsdorf), Mīlkendorfā (Mielkendorf), Ruszē un Haszē (Hassee). (Skat. LL586, LL587, LL588).

Pēc kara darbības izbeigšanās mūsu darbu bija gandrīz neiespējami turpināt, jo policijas stundu dēļ, kas ierobežoja nakts kustēšanās brīvību, nebija iespējams nokļūt uz govju rīta slaukšanu. Tāpat arī lauku saimniecībās nodarbinātie poļu un citu austrumu zemju strādnieki terorizēja savus bijušos saimniekus, nokaujot pa teļam un pat izslaucot ganībās govis pirms saimnieks uzdrošinājās iznākt no mājas. Tamdēļ mēs savu darbu bijām spiesti uzdot.

Kādu dienu uz ielas satikām dažus latviešus, kas apstaigāja mūsu apkārtni, lai apzinātu vācu saimniecībā nodarbinātos latviešu bēgļus. Viņi stāstīja, ka par bēgļu aprūpi turpmāk rūpēšoties angļu okupācijas armija un bēgļiem, kas šo aprūpi vēlēšoties saņemt, būšot jādzīvo bēgļu nometnēs. Inženieris Nikolajs Falks esot uzņēmis sakarus ar angļu okupācijas spēku pārvaldi un dabūjis atļauju nometnes dibināšanai. Viņi ieteica arī mums pāriet dzīvot uz tikko noorganizēto latviešu bēgļu Hovaldbena nometni Dītrihsdorfā (Dietrichsdorf), Šēnkirhenes (Schönkirchen) apkārtnē, Ķīles pilsētas ziemeļrietumos.

Stāstīja, ka inž. N. Falkam un vēl vairākiem citiem latviešiem bija palaimējies pēc vācu bruņoto spēku kapitulācijas Kurzemē, ar vienu no pēdējām ātrlaivām atstāt Liepāju. Šie cilvēki, nokļuvuši Ķīlē, bija neapskaužamos apstākļos, jo izbumbotajā Ķīlē viņiem nebija kur palikt. Tā kā angļu okupācijas armijai bija jāgādā par pārvietoto personu aprūpi, tad Nikolaja Falka ierašanās esot atrisinājusi arī viņu problēmu – atrast nometnes organizētāju, un bija viņu izraudzījuši par baltiešu bēgļu nometnes vadītāju.

No sākuma bijām nedaudz aizdomīgi. Vai šie cilvēki, kas mūs aicināja pārcelties uz nometni, nav tomēr kādi komunistu aģenti. Aizgājām apskatīt nometni un pārliecinājāmies, ka mūsu aizdomām nav pamata. Izšķīrāmies atstāt savu dzīvesvietu Ruszē un pārcelties uz nometni. Mūsu piena pārraugu darbs būtu drīz tā kā tā izbeidzies. Vāciešiem mēs nebūtu vajadzīgi. Ja nebūtu darba, nebūtu arī ienākumu un nevarētu samaksāt par dzīvokli un pārtiku. Satikuši vēl kādus latviešus, pastāstījām tiem par savu izšķiršanos un ieteicām arī viņiem pašiem iepazīties ar šo latviešu bēgļu nometni.

Starplaikā bijām iepazinušies un vairākas reizes apciemojuši vienu ievainotu latviešu karavīru, kas ārstējās Ruszē skolā iekārtotajā lazaretē. Pēc apārstēšanās šim karavīram draudēja gūstekņu nometne. Lūdzām ārstu atļaut šim karavīram pārcelties uz nometni, kur strādāja latviešu ārsti un būtu nodrošināta medicīniskā palīdzība. Pilnīgi saprotams, ka ārsts neuzdrošinājās atļaut šim karavīram atstāt lazareti un pārcelties uz nometni. 28. maija rītā atbrauca nometnes noorganizēta smagā angļu armijas auto mašīna, lai pārvestu mūs uz nometni. Ievainotais karavīrs, pamatojoties uz Latviešu leģiona ģenerālinspektora Bangerska 29. aprīļa pavēli, ka visi latviešu karavīri ir atbrīvoti no viņu toreizējām karavīru saistībām, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem patvaļīgi agri no rīta atstāja lazareti un atnāca pie mums. Zināms uztraukums mums bija, bet, saģērbts privātās drēbēs, arī viņš nokļuva latviešu nometnē.

Hovaldbena nometne

Hovaldbena nometne bija vēl tikai organizēšanās stadijā. Daļā nometnes vēl dzīvoja franču strādnieki. Latviešu rīcībā no sākuma bija tikai kādas pāris barakas, ar kādām 10 dažāda lieluma istabām katrā. Tā kā franču strādniekiem bija mājas, uz kurām doties, tad tie pakāpeniski atstāja nometni. Latviešu bēgļu skaitam pieaugot, dabūja klāt vēl dažas barakas, un jau esošajās istabās saspieda līdz pat 10 cilvēkiem. Bez latviešiem nometnē ieradās arī igauņu un lietuviešu bēgļi.

Kad ieradāmies nometnē, tad jau tur bija vairāki viegli ievainoti latviešu karavīri. Par viņu ievainojumiem rūpējās latviešu ārsts Andrejs Meļķis un dažas latviešu māsiņas. Medikamentu trūkuma un nepietiekamās pārtikas dēļ, ievainojumu izārstēšana ieilga.

Nometnei pašai bija arī savs auto transports, jo bija pieklīdušas divas smagās auto mašīnas (viņu īstie īpašnieki tās atguva pāris mēnešus vēlāk). Gandrīz katru dienu viena no šīm mašīnām apbraukāja tuvāko un tālāko apkārtni, lai apzinātu latviešu bēgļus un piedāvātu tiem iespējas pārnākt dzīvot nometnē. Arī Nikolajs Falks kādas reizes piedalījās šajos braucienos. Vairākos gadījumos lauksaimniecībā nodarbinātiem latviešu bēgļiem bija jāpalīdz piespiest viņu vācu saimniekiem samaksāt par nostrādāto laiku. Dažos gadījumos palīdzēja mūsu bijušā karavīra Raimonda Celma, laba angļu valodas pratēja, angļu virsnieka lomas tēlošana. Ietērpts angļu formas tērpā, gan bez armijas nozīmēm, ar kūjiņu padusē, viņš apstaigāja saimniecības ēkas un ar savu vācu valodas tulka palīdzību, prasot saimniekam dažādus jautājumus, panāca, ka saimnieki samaksāja par nostrādāto laiku vai nu naudā, vai arī graudā. Tajā laikā vāciešiem vēl bija liels respekts pret ikvienu angļu armijas karavīru. Raimonds Celms vēlāk izceļoja uz Austrāliju un dzīvoja Melburnā.

Pretēji daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm, kur nelabprāt uzņēma bijušos latviešu karavīrus, Ķīles nometņu faktiskais vadītājs Nikolajs Falks neatraidīja nevienu latviešu karavīru.

Netālu no Ķīles bija lielā Putlosas gūstekņu nometne. Arī tur bija lielāks skaits bijušo latviešu karavīru. Šī nometne aptvēra lielu apgabalu, un no sākuma gūstekņu apsardze nebija nekāda stingrā. Pa lielākai daļai gūstekņi dzīvoja zem klajas debess. Bija daži uzņēmīgi latvieši, kas gandrīz vai katru nakti devās uz šo gūstekņu nometni ar privātu drēbju sainīti un arvien pārveda dažus bijušos karavīrus uz bēgļu nometni. Ar vienām un tām pašām drēbēm nometnē ieradās krietns skaits šo karavīru. Šo uzņēmīgo cilvēku starpā īpaši minams Kārlis Upītis. Viens no pārvestajiem bija inženieris mehāniķis Teodors Priede*, kas vēlāk bija ļoti aktīvs nometnes darbinieks. Viņš bija viens no tiem ievainotajiem latviešu karavīriem, kurus evakuēja no Ventspils kapitulācijas dienā. Ar ievainotajiem karavīriem pārpildītais kuģis kādu nedēļu nostāvēja ostā pie pašas Ķīles galvenās stacijas. Pēc tam visus karavīrus pārvietoja uz Putlosas gūstekņu nometni. Teodors Priede bija tēva brālēns. Ķīles nometnē pavadītos mēnešos mēs dzīvojām kopā vienā istabā.

14. jūnijā aizvestos pieminēja ar īsu aktu administrācijas barakas viena gala platajā gaitenī, jo citu piemērotāku telpu nebija. Ar dažām patriotiskām solo dziesmām aktu kuplināja Rūdolfs Valdmanis un Alma Saiva ar Kārļa Skalbes Mocekļu deklamāciju.

1945. gada 19. jūnijā nometnes vadītāja palīgs Velme ierosināja nodibināt Pašpalīdzības komiteju. Šo ierosinājumu īstenoja, saaicinot kopā nometnes latviešu iemītnieku pārstāvjus – vienu personu no katras istabas ar nolūku ievēlēt komiteju, kuras uzdevums būtu līdzekļu sagādāšana un piešķiršana nometnes latviešu kulturālām vajadzībām un bez naudas līdzekļiem esošiem tautiešiem. Sanākušie pārstāvji ievēlēja pirmo komitejas valdi. Teodoru Saivu izraudzīja par komitejas priekšsēdi. Šī komiteja sekmīgi darbojās vēl arī tad, kad mēs atstājām Ķīles nometni – 1946. gada 29. aprīlī.

Šajā nometnē dzīvojot, mums nebija nekādu šaubu, ka drīz sāksies karš starp Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību, un ka šī kara rezultātā mums atkal pavērsies ceļš atpakaļ uz neatkarīgu Latviju. Tāpēc bija liels pārsteigums, ka jau tikai kādu mēnesi pēc kara beigām sāka saspridzināt 7 – 8 stāvu dzelzsbetona bumbu patvertnes, kādas bija saceltas pa visām Ķīles malām. Mēs uzskatījām to par īsredzību, jo šīs patvertnes taču vajadzēs nākošajam karam ar Padomju Savienību. Viena no šādām patvertnēm bija tuvu mūsu nometnei. Patvertnē bija pamesti gultu matrači un arī zili rūtaini palagi. Izskatījās, ka kara pēdējos mēnešos tur bija pārgulējuši ārzemju strādnieki, kuru barakas bija cietušas aprīļa lielajos uzlidojumos. No šiem palagiem šuvām virskreklus, kurus valkāja gandrīz vai katrs trešais nometnes iedzīvotājs. Šie krekli kļuva gandrīz vai par pirmās nometnes iedzīvotāju savstarpējo pazīšanās zīmi.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* Teodors Priede bija 1943. gadā beidzis Latvijas Universitātes mehānikas fakultāti. Līdztekus līdz 1940. gadam mācījies arī Latvijas konservatorijas trompetes klasē. 1944. gadā iesaukts Latviešu leģionā, Kurzemē ievainots. 1947. gadā izceļoja uz Angliju. Kļuva par vienu no pasaules vadošajiem zinātniekiem dīzeļu motoru trokšņu izpētē. Pēc pensionēšanās dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, kur 1992. gadā mira.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com