Kurzemes Cietoksni pieminot

Daugavas Vanagi

Daugavas Vanagu Melburnas nodaļa katru gadu atceras Kurzemes cietoksni vai Kurzemes katlu un karavīrus, kas cīnījās, mēģinot saturēt Latvijas brīvību. Diemžēl šogad, COVID-19 krīzes iemesla dēļ, to nevaram darīt. Tomēr mums ir jāatceras mūsu varoņi.

Kurzemes cietoksnis apzīmēja trijstūri Kurzemē: Liepāja-Tukums-Ventspils, kur otrā pasaules kara laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam ielenktā Latvijas armija un vācu armijas grupa cīnījās pret sarkanarmiju. Šo ielenkto vācu armijas daļu nosauca par grupu ziemeļi un vēlāk pārsauca par grupu Kurzeme.

Kurzemes cietoksni aizstāvot, notika sešas lielkaujas, ieskaitot slavenās Ziemassvētku kaujas. Tomēr pēc visām kaujām sarkanarmija neieņēma Kurzemi. Sarkanarmijai Kurzemes cietokšņa kaujās bija milzīgi zaudējumu; tiek minēts, ka tas bija ap 74 000 karavīru, bet viņi visā kampaņas laikā nepavirzījās tālāk par 40 km nevienā frontes vietā. Dažās vietās viņi pat tika uz priekšu tikai dažus kilometrus no sākuma pozīcijām.

Šo cīņu laikā Kurzemē atradās apmēram 230 tūkstoši vietējo iedzīvotāju, to starpā bēgļi no visas Latvijas, kā arī no citām tā laika PSRS zemēm.

Daudziem no mums ir tiešas saites ar Kurzemes cietoksni – vai ģimene dzīvoja šajā rajonā, vai tēvs, brāļi, dēli vai citi radinieki cīnījās kara laukos Kurzemes cietoksnī vai pēc kara mūsu radi vai nu turpināja cīņu kā partizāni, vai palīdzēja partizāniem savās cīņās.

Arī man ir tiešas saistības ar šo rajonu un šīm kaujām. Manas mātes vecāku mājas atradās Cieceres pagastā, Saldus-Jelgavas lielceļa malā. Viņu mājās bijis ierīkots vācu štābs. Vācieši solījušies atkāpšanās gadījumā nevienu pie krieviem neatstāt. Kaut māte pate jau dažus gadus agrāk bija pārcēlusies uz Rīgu, lai iestātos māsu skolā, viņas vecāku mājās vēl dzīvoja viņas ģimene.

1945. gada 10. marta vakarā, krieviem uzbrūkot, pēc īsas pretošanās vācieši pazuduši. Krievu izrēķināšanās bijusi pavisam īsa. Nošauti mātes vecāki, vecāmāte, 19 gadu vecā māsa un 10 gadu vecais brālis.

Izbēgusi viņas vecākā māsa ar 8 gadus veco māsiņu. Bēgot gan sašauta plecā un rokā. Iekritušas sniega kupenā, kur palikušas guļot. Krievi neesot pat meklējuši.

Tanī naktī nostaigājušas 20 km līdz radinieku mājām, un tā arī palikušas dzīvas. Vēlāk gan bijis jāpavada 10 gadi izsūtījumā.

8. maijā paies 75 gadi kopš 1945. gada Ezeres muižā vācu ģenerālmajors Rauzers un sarkanarmijas ģenerālpulkvedis Popovs parakstīja kapitulācijas līgumu. Ar šo līguma parakstīšanu arī izbeidzās otrais pasaules karš Eiropā. Šajā un nākošās dienās gūstā padevās apmēram 146 00 kareivju, to starpā apmēram 9 000 latviešu karavīru. Daudzu kareivju un citu latviešu starpā tie 9 000 karavīri, kas padevās, tika uzskatīti kā nodevēji.

Tie karavīri, kuri nepadevās, aizgāja Kurzemes mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni jeb Meža brāļi. Pēc kapitulācijas padomju spēki šajā apkārtnē pārbaudīja visus vīriešus no 16 līdz 60 gadu vecumā un izcirta mežus, lai nebūtu pretošanās. Tomēr partizānu cīņas turpinājās līdz pat 1956. gadam.

Neaizmirsīsim nekad mūsu varoņus – Kurzemes cietokšņa karavīrus: gan tos, kas krita Kurzemes cietoksnī, gan tos, kuri pēc kara turpināja cīņu kā meža brāļi, kā arī tos, kuri sekoja pavēlei un padevās sarkanarmijai, lai tiktu izsūtīti uz Sibīriju, no kurienes daudzi neatgriezās.

Jānis Kārkliņš
Laikrakstam „Latvietis“