Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nav valstiskas izpratnes par kultūras nepieciešamību

Krīzes laika saruna ar Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi

Laikraksts Latvietis Nr. 594, 2020. g. 28. apr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Verpe

Edgars Vērpe.

Daiga Rudzāte: Vai krīze ir mainījusi VKKF prioritātes un kādā virzienā?

Edgars Vērpe: Konkrēti prioritātes – nē. Šobrīd visai kardināli ir mainīts mūsu darbs. Iepriekšējā sēde bija veltīta konstrukcijas jautājumiem – ko un kā mēs darām.

Daiga Rudzāte: Nākamais, šī gada otrais konkurss notiks maijā. Kāpēc šajā krīzes situācijā tika pārcelts tā norises termiņš?

Edgars Vērpe: Tālab, lai varētu izplānot iesniedzamos projektus ārkārtas situācijas laikā un lai varētu sagatavoties elektroniskajai iesniegšanai. Mūsu elektroniskās iesniegšanas sistēma šobrīd ir daļēji gatava. Tagad steidzamības kārtā ir izveidota pagaidu platforma.

Daiga Rudzāte: Vai nākamā konkursa projektus vērtēs jaunās ekspertu komisijas, kurām būtu jāsāk darbs, vai tomēr iepriekšējās, kuru termiņš juridiski jau ir beidzies?

Edgars Vērpe: Uz šo jautājumu šobrīd nevaru atbildēt. VKKF padome lēma, ka tuvākā konkursa projektu vērtēs līdzšinējais ekspertu sastāvs, bet, iespējams, tas mainīsies.

Daiga Rudzāte: Kādi bija iemesli, kuru dēļ tika lemts par iepriekšējā sasaukuma ekspertu darba turpināšanu?

Edgars Vērpe: Padome uzskatīja, ka citādi būs sarežģīti nodrošināt sekmīgu šā gada otrā konkursa pieteikumu izvērtēšanu. Padomei bija bažas par to, vai jaunievēlētie eksperti būs spējīgi strādāt krīzes apstākļos. Viņuprāt, tas, ka nākamā konkursa projektus vērtētu cilvēki ar jau zināmu pieredzi, būtu labāks risinājums. Protams, piekrītu, ka, sākot strādāt jaunajām ekspertu komisijām, ir nepieciešams zināms laiks līdz viņi saprot, kas notiek. Tomēr vienlaikus vispārzināms ir fakts, ka daļa ekspertu rotē un pēc ilgāka perioda atkal atgriežas VKKF. Man šķiet, ka nebūtu problēmu iepazīstināt ar darba būtību arī jaunpienākušos. Un to var izdarīt attālināti.

Daiga Rudzāte: Vai, ņemot vērā šī brīža krīzes situāciju, kas dziļi ietekmējusi kultūras jomu un tajā strādājošos, ir palielināts arī konkursa kopējais finansējuma apjoms?

Edgars Vērpe: Finansējums ir palicis nemainīgs. VKKF organizē trīs konkursus gadā, kuru kopējais finansējums ir aptuveni pieci miljoni eiro. Vasaras konkursā vienmēr tiek sadalīts vislielākais finansējuma apjoms. Ja palielināsim vasaras konkursa finansējumu, rudenī tas būs mazāks. Šobrīd tā ir ekspertu izšķiršanās, cik liels būs vasaras konkursa finansējums. Piemēram, vizuālās mākslas nozarei sadalīšanai konkursos un nozares mērķprogrammām šogad piešķirti 958 880 eiro. Tikai konkursos sadalāmais finansējums ir 638 897 eiro. Pirmajā konkursā jau tika atbalstīti projekti kopumā par 228 639 eiro, otrajā un trešajā tiks sadalīti 410 258 eiro.

Manuprāt, konkrētajā brīdi aktualitāte ir nevis vasaras konkursa finansējuma palielināšana, bet gan tas, cik mērķtiecīgi un kā to izlietot. Protams, šobrīd viss ir apstājies. Tā nauda, kas tiks piešķirta otrajā konkursā, attieksies uz laiku, kad beidzot kultūras pasākumi atsāks notikt. Vismaz es tā ceru. Tādējādi ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kam to piešķirt. Mans personīgais viedoklis ir, ka, piemēram, vizuālās mākslas nozarē tās varētu būt stipendijas, kas palīdz māksliniekiem izdzīvot un strādāt. Katrai nozares padomei ir jāapzina savas prioritātes.

Daiga Rudzāte: Vai ir izstrādātas vadlīnijas, pēc kurām ir jāvadās ekspertiem un kāda ir viņu atbildība?

Edgars Vērpe: Ekspertiem, uzsākot darbu, saistošie dokumenti ir VKKF likums, nolikums, ekspertu komisijas izveidošanas un darba kārtības nolikums, VKKF ētikas kodekss, notiek arī instruktāža klātienē.

Daiga Rudzāte: Bet kas ir tie kritēriji, pēc kuriem viņiem ir jāvadās?

Edgars Vērpe: Kritēriji, kas ekspertiem jāņem vērā, ir noteikti katra VKKF konkursa nolikumā. Un ekspertiem ir jābūt godīgiem. Un jāpieņem lēmums attiekties pret citiem tā, kā viņi attiektos pret sevi. Tas ir vissvarīgākais eksperta kritērijs.

Daiga Rudzāte: Vai, Tavuprāt, VKKF ekspertu lēmumus var uzskatīt par objektīviem?

Edgars Vērpe: Nē, ekspertu lēmumus nevar uzskatīt par objektīviem. Ekspertu komisijas lēmums ir septiņu subjektīvu lēmumu summa. Mākslā vispār nav objektīvu kritēriju, jo neviens nevar objektīvi novērtēt mākslas darbu, kas var būt ģeniāls, bet kādam var nepatikt. Vai patikt visiem un vienlaikus būt ļoti viduvējs. Būtiski arī tas, ka VKKF konkursos tiek vērtēti nevis jau radīti mākslas darbi, bet idejas, pieteikumi. Un ir tādi, kas spoži var pasniegt ideju, bet nepavisam nav spējīgi tikpat izcili to realizēt. Un ir tādi, kas idejas attīsta tikai darba gaitā, kamēr projekta stadijā tā varbūt ir kusla. Tāpēc eksperti tiek izvēlēti no nozares, kas pārzina ne tikai lauku, bet pazīst arī cilvēkus. Tā ir ekspertu atbildība – pārzināt ne tikai scēnu, bet arī tās cilvēkus. Un tālab komisijā ir septiņi cilvēki. Ir bijuši jautājumi, kālab nevar būt trīs... Tāpēc, ka trīs būs daudz sliktāk informēti par nozari nekā septiņi. Katrs no viņiem pārstāv atsevišķu lauciņu, kas viņiem ir jāpārzina. Ja nepārzina, tad veidojas kuslas komisijas, kas nav spējīgas izvērtēt.

Daiga Rudzāte: Nesen Māra Lāce savā komentārā Arterritory.com īpaši uzsvēra: „Šai mirklī gandrīz vienīgais ļoti nozīmīgais instruments, kas mums vēl palicis, lai palīdzētu kultūrai, ir Valsts kultūrkapitāla fonds. Tālab slodze un morālā atbildība, kāda gulst uz nozaru ekspertiem, man šķiet būs vēl lielāka. Viņiem, sekojot valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, ko arī varbūt vēlams pārskatīt jauno apstākļu izgaismojumā, ir jāspēj paraudzīties uz ainu kopumā (ne tikai uz to, cik konkrētais darbs/projekts svarīgs vienam autoram). Ekspertiem vairāk kā jebkad, cenšoties nolikt malā subjektīvismu un, realizējot sava veida izlīgumu starp dažādām formācijām un nometnēm, vēlams spēt prognozēt un uzņemties atbildību. Par viņu galveno vadmotīvu būtu jākļūst solidaritātei citam ar citu.“ Viņas teiktais ir apliecinājums, ka dažādu formāciju/nometņu cīņa bijusi klātesoša piešķīrumā. Ko iespējams darīt, lai no tā izvairītos?

Edgars Vērpe: Nevaru pilnībā piekrist šim apgalvojumam, bet problēma ik pa laikam parādās atsevišķās nozarēs. Ir ļoti slikti, ja eksperts, nākot uz šejieni strādāt, nespēj nolikt malā sava grupējuma intereses. Tad tie ir slikti eksperti.

Daiga Rudzāte: Protams, pieprasīt absolūto objektivitāti, izvērtējot mākslas projektus, ir teju nereāli. Taču to nevar attiecināt uz nozaru mediju vērtējumu, kas tomēr klasificējas visai konkrētiem kritērijiem. Caurskatot piešķīrumus laikā no 2018. gada mediju jomā atklājas pārsteidzoša aina – paturot prātā, ka katrs no šiem projektiem/pretendentiem ir jau zināms „spēlētājs“ lokālajā kultūras ainā. Starpnozaru ekspertu padome dāsni atbalstījusi visdažādākos izdevumus – summas ir gana iespaidīgas Latvijas kontekstā. Savukārt vizuālās mākslas padomes stratēģija ir nesaprotama un neskaidra. Kas ir izšķirošais faktors šādai piešķīruma atšķirībai – eksperti konkrētajā nozarē, portālu unikālo apmeklētāju skaits, publicēto oriģināltekstu skaits? Vai kāds vispār pamana šīs atšķirības un izvērtē rezultātus?

Edgars Vērpe: Man ir grūti atbildēt, jo es nepiedalos vērtēšanas procesā nevienā no nozarēm. Taču, protams, vizuālās mākslas komisijā strādā vieni cilvēki, kamēr starpnozaru komisijā pavisam citi. Tas, kas viņiem ir jāvērtē, ir izdevuma loma nozares attīstībā, vērtēšanā, kritikā utt., cik konkrētais medijs ir nozarei nepieciešams. Protams, viņiem nav vienkāršs uzdevums, jo ir jāpieņem lēmums, cik lielu finansējuma daļu novirzīt radošajam darbam, cik lielu daļu saimnieciskajām darbībām un cik lielu daļu medijiem. Tā ir viņu izšķiršanās. Diemžēl šī izšķiršanās dažādās komisijās ir dažāda. Tas, ka ir salīdzināmi kritēriji... Manuprāt, arī mediju kontekstā kritēriju salīdzināšana tomēr līdz galam nestrādā. Kultūras ministrijā tieši šobrīd ir izveidota darba grupa, kas strādā pie tāda instrumenta izveidošanas, ar kura palīdzību varētu atbalstīt kultūras medijus. Taču arī šai gadījumā vienošanās par kritērijiem ir sarežģīts process. Arī tur, kur piedalās arī paši mediju pārstāvji, joprojām katrs domā vairāk par sevi nevis par kopīgu lietu. Un šī ir arī VKKF komisiju problēma. Iepriekšējās krīzes laikā bija ekspertu komisijas, kas uzskatīja, ka mediji viņiem ir ļoti būtiski, un centās tos saglabāt. Tieši tāpat savulaik, nodibinoties Kultūrkapitāla fondam, darbu uzsāka arī liela daļa kultūras mediju. Jo eksperti tolaik uzskatīja, ka nozarei ir vajadzīgs savs medijs, ka bez tā nevar iztikt. Savukārt bija laiks, kad mediji pazuda... tieši tā paša iemesla dēļ, ka nāca eksperti, kas uzskatīja, ka viņiem nav būtiski šo atgriezenisko saiti saņemt. Ka viņiem nav svarīgi, ko par viņu mākslu kāds domā.

Daiga Rudzāte: Vai situācija, ka Arterritory.com kultūras mediju nišā ir vismazākais valstiskais atbalsts un vairākkārt tā nav bijis vispār, neraugoties uz faktu, ka Arterritory.com šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā, turklāt ar starptautisku atpazīstamību un auditoriju trīs valodās, nozīmē, ka, ekspertprāt, šāda medija attīstība Latvijas kultūrtelpā šobrīd nav nepieciešama?

Edgars Vērpe: Arterritory nav vienīgais vizuālās jomas medijs. VKKF atbalstījis arī Echo Gone Wrong, Foto kvartālu un komiksu kultūras žurnālu Kuš! Kas ir vajadzīgs un cik ir vajadzīgs... Mani uzskati ne vienmēr sakrīt ar nozares komisiju uzskatiem.

Daiga Rudzāte: Bet vai VKKF vadībai – VKKF padomei un direktoram – ir iespēja ietekmēt nozaru ekspertu gala lēmumus?

Edgars Vērpe: Padomei ir visas iespējas, jo tieši padome ir tā, kas pieņem gala lēmumus; arī apstiprina nozaru konkursu gala rezultātus. Viņi ir valsts amatpersonas, un tā ir viņu atbildība, kā tiek sadalīta Kultūrkapitāla fonda nauda. Man kā direktoram nav iespējas lēmumus ietekmēt. Jo esmu pakļauts padomei un izpildu tās lēmumus.

Daiga Rudzāte: Šobrīd mecenātisma sistēma, kas ilgstoši uzturēja lielu daļu Latvijas kultūrtelpas (ABLV banka, Borisa un Ināras Teterevu fonds, Jānis Zuzāns), ir – būsim tieši, kolapsējusi. Kā Tu (kā VKKF vadītājs) redzi ceļus, kā šo situāciju valsts mērogā risināt? Spilgts labais piemērs ir Vācija un tās krīzes atbalsts savas valsts kultūrai. Kāds varētu būt Latvijas kultūrpolitikas „Rūzvelta plāns“?

Edgars Vērpe: Ir virkne dīvainu lēmumu, kas rezultējušies konkrētā situācijā, kur VKKF ir palicis teju vienīgais instruments (vēl gan ir arī pašvaldību līdzekļi kultūras atbalstam), ar kuru palīdzēt kultūras ainai. Tas, ka privātais sektors kā atbalsta mehānisms pāris gadu laikā ir zudis, manuprāt, ir liecība rupjām valdības kļūdām. Šobrīd uzņēmējiem ir kļuvis ļoti izdevīgi neziedot naudu. Protams, tas liek domāt arī par kādu citu aspektu – par to, ka ziedotājam būtu jābūt pietiekoši nesavtīgam – ja viņš vēlas ziedot mākslai. Ja ziedošana ir tikai biznesa sastāvdaļa – tas arī nešķiet pareizi. Taču es nespēju izprast, ko domāja valsts, pieņemot šādus lēmumus. Jo valsts nav kāda abstrakta parādība – tie ir ierēdņi, ministri...

Runājot par to, kas notiek šobrīd... Manuprāt (bet vienlaikus neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams), valstij būtu jādomā par programmu, kā atbalstīt kultūras sektorā strādājošos. Taču galvenā problēma valstiskā līmenī ir faktā, ka trūkst izpratnes par to, ka kultūra nodrošina zīmīgu ieņēmumu daļu. Teju gadu desmitiem, diskutējot ar Finanšu ministrijas ierēdņiem, esmu sapratis, ka viņu fokusā ir tikai maksājumi un ne aina pilnā apjomā. Viņi redz, kur un no kurienes ienāk nauda. Viņi nespēj saskatīt, piemēram, kaut vai visas tūrisma industrijas ciešo sasaisti ar kultūras procesiem. Tūrisma industrija gan arī šobrīd ir apstājusies un nav sajūtas, ka tur kaut kas tiktu glābts. Drīzāk jau nolasāma attieksme... paši vainīgi, ka strādājat tādā nozarē.

Daiga Rudzāte: Iespējamie instrumenti jau varētu būt ļoti dažādi...

Edgars Vērpe: Pirmais instruments ir galva. Ja nav tā, pārējie vienkārši netiek izmantoti. Un nav šeit tādas galvas, kas spētu pateikt, ka ir atsevišķas nozares, kuras, neatkarīgi no tā, vai spēj nodrošināt uzskatāmu vai pastarpinātu naudas plūsmu, ir ļoti svarīgas, jo to darbības mērķis ir kaut vai ilgtspējīgs valsts tēls.

Daiga Rudzāte: Bet varbūt vaina ir arī kultūras nozarē, kas ir pārāk kusla savā komunikācijā ar „valsti“?

Edgars Vērpe: Nedomāju, ka tā ir kusla.

Daiga Rudzāte: Tomēr mēs nenonācām šai situācijā arī gluži vienā dienā. Piemēram, šķiet, neskaitāmus gadus tiek runāts par to, ka būvniecības tāmēs varētu iekļaut obligāto prasību zināmu procentu no kopējās summas paredzēt mākslas dabu iepirkšanai.

Edgars Vērpe: Tie, kas tos procentus dala, vēl arvien ir vairāk ieinteresēti pavisam citās lietās. Nelgas māksliniekus, kas grib sev procentiņu, neviens tur klāt nelaidīs.

Daiga Rudzāte: Taču šī krīze pat māksliniekiem, kas ir pieraduši dzīvot nepārtrauktā krīzē, varētu būt pārāk skarbs pārbaudījums, kuru viņi var arī neizturēt.

Edgars Vērpe: Es nezinu... Pēdējo šoka devu saņēmu pirms pāris dienām, kad izlasīju, ka, pieņemot Rīgas pilsētas budžetu, jaunieceltie tehnokrāti ir atbrīvojušies no līdzfinansējuma, kas bija paredzēts kopražojuma filmām. Tātad nogriezuši investīcijas kultūras industrijā. Es uzskatu, ka tas ir īstens dūriens mugurā. Un to izdarīja trīs jauni un pēc izskata inteliģenti cilvēki. Diemžēl viņi apstiprināja manus priekšstatus par šodienas birokrātu paaudzi, kā par labi izglītotu parādību ar ļoti šauru pasaulskatu. Viņi neredz kopsakarības. Tā ir šodienas liela nelaime. Bet varbūt tas lēmums ir tīri pragmatisks, uzskatot, ka nebūs iespēju šogad īstenot šo programmu.

Kad pirms simt gadiem 1920. gadā tika nodibināts Kultūras fonds, kas ir tiešs Kultūrkapitāla fonda priekštecis, karš bija tikko beidzies. Bija bads, amerikāņi sūtīja pārtiku, bet fonds vienalga tika nodibināts, lai kultūras darbinieki varētu ceļot pa Eiropu un redzēt, kā strādā citur. Lai varētu Latviju padarīt par Eiropas kultūras nāciju. Stipendijas bija 1000, pat 2000 latu lielas, mākslinieki brauca uz Parīzi, uz Romu, kur strādāja. Un kas interesantākais – Kultūras fonda pirmā padome darbojas trīs cilvēku sastāvā: Kārlis Ulmanis, Konstantīns Čakste un toreizējais Izglītības ministrs Juris Plāķis. Viņi saprata, ka kultūra jaunajai valstij ir vitāli nepieciešama. Varbūt pat vairāk vajadzīga par to maizi, ko dod amerikāņi. Un ka nākotnē ne jau eksporta sviests, bet gan kultūra ļaus nostāties līdzās pārējām Eiropas valstīm. Toreiz šī izpratne bija, šobrīd diemžēl vairs nav.

17.04.2020
Pirmpublicējums Arterritory.com

No VKKF mājas lapas

Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) ir publisks nodibinājums, kas darbojas saskaņā ar tā likumu un nolikumu.

VKKF mērķis ir veicināt līdzsvarotu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām. Fonds neveic komercdarbību, un tā mērķis nav gūt peļņu.

VKKF uzdevumi ir:

  • piesaistīt, uzkrāt, pārvaldīt un sadalīt līdzekļus kultūras projektu īstenošanai un mūža stipendijām izciliem kultūras un mākslas darbiniekiem par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā;
  • izsludināt un organizēt projektu konkursus finansējuma saņemšanai;
  • mērķtiecīgi un efektīvi apsaimniekot Fondam piešķirtos valsts līdzekļus, nodrošinot kontroli pār to izlietojumu;
  • nodrošināt savas darbības pilnīgu atklātumu.

VKKF finansiāli atbalsta fizisko un juridisko personu īstenotos projektus, kas:

  • veicina kultūras atjaunotnes un mākslas jaunrades procesu un sekmē tā daudzveidību;
  • veicina fizisko un juridisko personu radošos un pētnieciskos projektus kultūras jomā;
  • sekmē izglītības iegūšanu un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu;
  • veicina starptautisko sakaru attīstīšanu un Latvijas kultūras un mākslas popularizēšanu pasaulē;
  • sekmē kultūras vērtību saglabāšanu, izplatīšanu un to pieejamību plašai sabiedrībai;
  • sekmē tradicionālās kultūras attīstību. ■


Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com