Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Aprīlis 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 593, 2020. g. 22. apr.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Veseli, draugi!

Sirreālā, vēl nekad nepiedzīvotā situācija turpinās. Latvijā ārkārtas stāvokli pagarināja līdz 12. maijam, līdzīgi kā citur Eiropā un pasaulē. It kā jau varam būt apmierināti, ka ļaunā pļāvēja pie mums ienāk palēnām, skaitļi ir mazāki, pat salīdzinot ar citām Baltijas valstīm. Tomēr gandarījuma nekāda, lai gan valdības un speciālistu rīcība slavējama. Viņi tiešām dara, ko spēj, un, liekas, – tas nes augļus. Bet nepamet sajūta, ka tepat jau tas draņķis ir un neatkāpjas.

Jā, ļoti cieš ekonomika. Ja paklausās un palasa daudzās diskusijas plašsaziņas līdzekļos, tad apmulsti vēl vairāk. Skaidrs, ka nevaram palikt bez iztikas līdzekļiem, bez pārtikas un citām ikdienā vajadzīgām precēm. (Lai gan bez daudz kā tiešām var iztikt – laba šā laika atziņa.) Cilvēkiem ir jāstrādā, jāražo un jāpelna, cik tad ilgi ar pabalstiem var dzīvot, kaut arī tie pašreiz ir lieli un daudz, birst gandrīz kā no pārpilnības raga. Bet tas nevar turpināties ilgi, katram saprotams. Tomēr galvenais, ka cilvēks jau nav gliemezis, kas var ierauties savā čaulā un tur tupēt bezgalīgi. Mēs tomēr esam sociālas būtnes, un saskarsme mums ir ļoti svarīga. Pamazām veidojas viedoklis, ka jāmācās ar nelūgto viešņu sadzīvot. Sargājoties un piedomājot, bet neapstādinot ikdienas ritmu. Vai izdosies, tas vēl ir liels jautājums.

Katra cilvēka paša ziņā neiekrist panikā vai prastā trulumā, saglabāt možu, uztvērīgu garu un interesi par apkārt notiekošo. Patiesībā tas ir arī viens no svarīgākajiem uzdevumiem – turēt sevi darbīgu un formā. Paņēmienu daudz un dažādi, noteikti katram der savi, šite valdība neko nevar līdzēt. Tikai pats.

Sākoties šim laikam, mani bērni un mazbērni sabrauca te pie manis Ikšķiles mājā. Neko nenorunājām, pat neapspriedām, vienkārši sajutām, ka kopā būs vieglāk. Tā nu esam četri lielie un trīs bērni apvienojušies vienā mājsaimniecībā uz kas-to-zin-cik-ilgu laiku. Mazie noskrienas pa visu karaļvalsti sārtiem vaigiem, un, ja vēl pieskaita zibenīgo pārvietošanos no pirmā stāva uz otro un atpakaļ, jo tik zinātkāriem jauniešiem, kādi ir piecu un trīs gadus veci zēni, taču viss jākontrolē, jāredz un jādzird, tad vakarā lūziens uznāk pēkšņi un neatvairāmi vismaz uz desmit stundām droši.

Stingri ievērojam visus noteikumus. Uz veikalu dodas tikai kāds pieaugušais, mazgājam rokas un distancējamies no visiem, kas nav mūsu ģimenē. Saprātīgi lietojam dezinfekcijas līdzekļus. Man vislabāk patīk saimniecības ziepes, kas noder arī grīdas mazgāšanai.

Visi lielie strādā attālināti. Izrādās to var arī tie, kuriem agrāk tas nešķita iespējams. Kad pieaugušais iegājis savā improvizētajā kabinetā un aizvēris durvis, mazajiem ir skaidrs, ka traucēt nedrīkst. Tāpēc arī bērni ir iekārtojuši savu biroju, un tur norit ļoti intensīvs intelektuālais un praktiskais darbs, zīmējot, krāsojot, būvējot mašīnām garāžas un dizonauriem (te nav drukas kļūdas!) alas, kaislīgi sastrīdoties par resursu pārdali un veiksmīgi atkal izlīgstot, kā jau tas pie cilvēkiem pieņemts.

Vienīgi mazais Jēkabs (3 mēneši) nekādiem citiem likumiem nepakļaujas, viņam pašam savi: ik pēc trim stundām labi pazīst māmiņas pienu. Apmulsums iestājas, kad dūnu maisā ievīstītu šitādu puisi iznes ārā reibinošajā pavasara gaisā, tad misējas nogulēt pat četras stundas un vairāk. Toties pēc tam balss skan kā bazūnes! Jā, viņš mums galvenais izpildītājmākslinieks, ik pa laikam uzdzied. Vecāki gan apgalvo, ka šīs mūzikas kļuvis krietni mazāk, salīdzinot ar pirmajiem diviem mēnešiem. Varbūt tas tāpēc, ka mums te mierīgi, cits citam varam iedot atslodzi un atpūtu, jo, ticiet man, tik kuplā ģimenē darba un rūpju vienmēr gana.

Pulcēšanās brīži ir ēdienreizes. Uh, cik mēs apēdam, to es nemaz nestāstīšu. Protams, gribas, lai interesantāk. Tā nu mums bija šašliku sezonas atklāšana, picu vakars, tortilju pēcpusdiena, kāpostu tīteņu darbnīca, sklandu raušu meistarklase. Vedekliņa izcepa tik pasakainas maizītes, ka sita pušu slaveno Ikšķiles konditoru Ozoliņu, vismaz mūsu mutēm tā likās, jo cepiens izkusa uz mēles, un pēc dažām dienām tauta pieprasīja to visu atkārtot. Un kādi visādi sautējumi un lielās zupas mums te sanāk! Tā ir brīnišķīga radošā izpausme. Jā, jebkuru izdomu sita pušu dēla dāvana mums visiem Lieldienās – dzīvi okeāna krabji, kas tika vesti smalkiem Rīgas restorāniem, bet to dīkstāves dēļ nokļuva arī daudzu rīdzinieku virtuvēs. Un kā mēs ar viņiem te ņēmāmies!! Bet gardi gan, nevar noliegt. Tomēr galvenais jau tas piedzīvojums.

Tādā kuplā pulciņā labi sanāk arī visādas ballītes – pirtiņā vai lielajā mājā, kā nu sagribas. Viskrāsainākā izdevās Dizonauru ballīte Rūda dzimšanas dienā, bija daudz balonu, uz katra citāds dinozaurs, dāvanā arī dinozauri, vesela ferma, ļoti dažādi, bet tikai pats gaviļnieks prot pateikt, kurš tur trinozaurs, notizaurs, ciklozaurs vai kā viņus visus sauc, un drēbītes arī bija ar šitiem zvēriem un torte, protama lieta, tāpat.

Mēs visi šajā laikā esam daudz ko iemācījušies. Piemēram, Kārlis (5) iemācījās braukt ar divriteni, par ko ir ļoti lepns. Rūdolfs (3) kļuvis par dabas pētnieku. Viņa interešu objekti ir sliekas, skudras, vaboles... viss, kas kustas, aug, uzplaukst, atveras... Jēkabs sācis izteiksmīgi gugināt, kaut ko stāsta, tikai mēs ne vienmēr saprotam, ko tieši. Te visizprotošākā ir mamma, jo reizēm viņi gugina abi un izskatās ļoooti apmierināti un smaidīgi. Vēl rādās, ka šis jaunskungs drīz velsies uz sāniem, katrā ziņā vienu atstāt uz dīvāna vairs nedrīkst, jau sanāk dažādas kustības.

Dēls novadīja virtuālu konferenci vairāk nekā trīsdesmit cilvēkiem, pēc tam pats bija gandarīts, jo esot viss izdevies gan tehniski, gan saturā. Bijis koncentrēti, racionāli un negaidīti lietderīgi, jo visi dalībnieki izrādījās labi sagatavojušies, ko bijis grūti panākt agrāk pierastajā formātā. Vedekliņas grūtnieču apģērbu veikals gan diez vai izturēs, bet jaunie to uztver pragmatiski un lietišķi. Kaut kas beidzas, lai kas cits sāktos, tā jau veca patiesība.

Meita iemācījās adīt čāpulīšus, attālināti izkrāmēja īrēto dzīvokli Luksemburgā un gatavojas meklēt darbu tepat Latvijā. Nemaz nešaubos, ka tas izdosies, lai gan mirklis varbūt šķiet nepiemērots. Es baudu šo laiku savējo lokā un priecājos par jauniešu darbīgumu un nemitīgo rosību, jo tad arī pati nevaru nolaist rokas.

Siltumnīcā jau pirmie zaļumi un uz lauka iesēti zirņi un skābenes. Par laika pstākļiem runājot, radusies anekdote. Es: Dabas māt, tu nevari vienā nedēļā sabāzt visus četrus gadalaikus! Dabas māte: Še, paturi manu aliņu un skaties!

Dažādi straumēšanas kanāli piedāvā lielu daudzumu brīnišķīgu filmu, izrāžu un koncertu. Visus, ko gribētos, nav iespējams ne noskatīties, ne noklausīties. Pieminēšu tikai divus, kas sevišķi paliks atmiņā. Ekrānā noskatījos baletu Antonija#Silmači. Nekādā ziņā nebūtu to gājusi skatīties uz teātri, jo Blaumaņa luga man ir pārāk mīļa, lai es spētu pieņemt visādus atvasinājumus, – tā es spriedu. Bet – man nebija taisnība. Komponistam Jurim Karlsonam ir sanācis īsts oriģinālbalets ar ļoti sirsnīgu, īsti latvisku, interesantu mūziku, kurā ir arī jau labi pazīstami motīvi, taču pamatā tomēr pavisam jauna, brīnišķīgi dzidra skaņu pasaule ar smeldzīgu ilgu intonāciju centrā. Netrūkst humora, spilgtu raksturu, krāšņa dejas prieka, bet pāri visam kaut kāds debešķīgs gaišums un cilvēcīga vitalitāte. Oo, noteikti vēlāk aiziešu arī uz Operas namu noskatīties šo izrādi, ir vērts!

Otrs liels ieguvums ir oriģinālopera Suitu sāga. Lielajā Dzintarā Liepājā izskanējusi tikai pirmizrāde; uz Rīgu šo Riharda Dubras sacerējumu atvest nepaguva. Un ekrānā klausīties un skatīties kaut ko tik vienreizīgi skaistu, protams, nav tas, bet man tik un tā bija aizturēta elpa un īsts līdzpārdzīvojums. Arī šī izrāde noteikti ir jāredz teātrī. Patiesībā šādā veidā pie TV ekrāna var tikai sakārdināties.

Cik daudz visa kā mums priekšā! Mans prāts neņem pretī nevienu sazvērestības teoriju par cilvēku populācijas apzinātu samazināšanu. Ticamākā man šķiet zinātnieku versija, ka planētas sasilšanas dēļ no kūstošajiem ledājiem atbrīvojušies gadu tūkstošiem veci vīrusi un baciļi. Re, Krievijā bijis pat mēra uzliesmojums. Gan tiksim galā arī ar šo vīrusu.

Aukstajā vējā sarāvušās, tomēr zied agrās plūmītes, un sāk atvērties tulpes.

Lai visiem veselība!

Sirsnīgi,

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2020. gada 18. aprīlī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com