„Kabarē de Rīga“

Palielināt / Enlarge

Amatierteātru salidojumā Alūksnē, 2019. gada 19. jūlijā: Anita, Uldis, Viktorija, Ojārs, Pēteris, Andrejs, Andris. FOTO Ivo Ernstons.

Palielināt / Enlarge

Pēteris un Ojārs – Brāļi Laivinieki, FOTO Edgars Greste.

Palielināt / Enlarge

„Laušanās“ – Pēteris, Linda, Lija, Ojārs. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

„Jaunieši“ – Sandra, Ojārs. FOTO Edgars Greste.

Palielināt / Enlarge

Pēc izrādes Kuldīgā 2019. gada 8. augustā: Kabarē de Rīga ansamblis ar viesmāksliniecēm „Neaizmirstulītes“ un bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. FOTO Ivo Ernstons.

Palielināt / Enlarge

„Meldermeitiņ’“ – pēdējā Latvijas izrādē, VEF Kultūras pilī, 2019. 18. augustā: Pēteris, Linda, Jānis, Indra, Ojārs, Anita, Uldis. FOTO Ivo Ernstons.

Ir jau vairāk nekā gads pagājis kopš sākām mēģinājumus Sidnejā, lai sagatavotos 2019. gada Kabarē de Rīga turnejai pa Austrāliju un Latviju. Pašreizējos apstākļos, kad mums visiem uzmanība ir pievērsta koronvīrusam, sabiedriska pulcēšanās aizliegta un teātri slēgti, tas laiks liekas ļoti sen atpakaļ. Bet, kad sāku domāt, atmiņas ir tik košas, ka tas viss it kā bija vakardien!

Kabarē de Rīga ir bijis visspožākais teātra piedzīvojums manā teātra dzīvē. Kabarē pirmā manifestācijā 2007./2008. gadā baudīju iespēju uzstāties kopā ar savu dēlu Edgaru, kā Brāļi Laivinieki. 2019. gada turnejā man bija prieks šo lomu spēlēt kopā ar brīnišķīgo aktieri Pēteri Saulīti. Un pie tam, piedalīties arī dziesmās un skečos ar citiem lieliskiem kolēģiem. Jūs visi bijāt kolosāli! Man patīk komēdija, un Kabarē bija lieliska izdevība to izspēlēt dažādās lomās. Paldies, Jāni Čečiņ, par šo iespēju!

Sidnejas Latviešu teātrī sāku līdzdarboties 1992. gadā lugā Pilna Māras istabiņa, kurā man bija viena rindiņa teksta. Gadu pirms tam, 3x3 nometnē Latvijā, piedalījos teātra ievirzē, ko vadīja režisors Edmunds Freibergs. Noslēguma vakara izrādē spēlēju burvja mākslinieka lomu. Spilgtā kostīmā un ar pārspīlētiem žestiem rādīju, kā var pārzāģēt uz pusi daiļu dāmu un tad atkal savienot sadalītas puses kopā. Forši – man patika! Teātrī varēju atmest savu ikdienas tēlu un pārvērsties par citu cilvēku – par drosmīgāku, cēlāku. Jaunībā sevi uzskatīju kā nedrošu, introverta tipu. Bet ja uz skatuves var iztēlot ko citu, kāpēc tad ne arī ikdienas dzīvē?

Man patīk mēģinājumu process – baudīt draugu sabiedrību, no vārdiem uz lapas izveidot teātri ar balsīm, kustībām, žestiem un ķermeņa valodas niansēm. Sidnejā Kabarē sagatavošanās bija ilgs process – vispirms reizi nedēļā un tad divas reizes. Bija dienas, kad jutos noguris un vēlējos palikt mājās. Bet no pieredzes zināju, ka pēc mēģinājuma dziedāšanas, dejošanas un izākstīšanās vienmēr braucu mājās ar pacilātu garastāvokli.

Toties Rīgā mēģinājumu laiks bija īss. Gājām uz mēģinājumiem tā kā uz darbu – katru dienu no plkst. 10.00 līdz 17.00. Visi sapratām, ka lieta nu ir nopietna: neskaidrības, kas pirms mēneša lika mums šaubīties, vai Latvijas turneja vispār notiks, bija lielāko ties izgludinātas, un nu viss izskatījās labi! Bija lieliska pirmā ansambļa tikšanās ar Latvijas dalībniekiem – Indru Burkovsku, Baibu Valanti un Uldi Brūnu. Tā notika Indras mājā ar Pētera Saulīša sagādāto Moet šampānieti un Indras brīnišķīgo soļanku. Paldies, Pēter! Paldies, Indra! Īsta svētku sajuta – foršs sākums!

Pirms visi ansambļa dalībnieki bija ieradušies Rīgā, mēs ar Jāni, Lindu un Pēteri aizbraucām apskatīt Cēsu koncertzāli un Limbažu Kultūras centra telpas, kurās bija paredzētas izrādes. Stāvot uz Cēsu skatuves, bija tāda gandrīz neticama sajūta – mēs te esam! Kabarē projekts tiešām notiks!

Pēc otrā mēģinājuma, kas notika Ilonas Brūveres dzīvoklī Rīgā (Paldies, Ilona!), mēs turpinājām mēģinājumus Nacionālā Kultūras centrā Pils laukumā. Bija forši tur mēģināt veselu nedēļu. Mēs jau sākām justies kā vietējie! Pat krodziņa Vecmeita ar kaķi īpašnieks sāka mūs pazīt, kad katru rītu tur gājām iedzert kafiju.

Pēc intensīviem mēģinājumiem un mēdiju intervijām, mēs visi bijām sajūsmas pilni, bet arī mazliet satraukti par topošo Latvijas pirmizrādi Alūksnē. Mēs bijām ielūgti spēlēt Kabarē izrādi vislielākajā Latvijas Amatierteātru salidojumā Alūksnē, kur viesojās vairāk nekā simts amatierteātru kolektīvi ar 1800 dalībniekiem no visas Latvijas. Kā mūs tur novērtēs? Vai teātrinieki metīs rozes, vai sapuvušus kartupeļus?

Tomēr nebija iemesls raizēties – izrāde izdevās labi, neskatoties uz to, ka 5 minūtes pirms sākuma galvenais aktieris atcerējās, ka bija atstājis bikses viesnīcā! Ovācijas un ziedi pēc izrādes lika mums saprast, ka skatītājiem patika. Un Amatierteātru salidojuma organizētāji mums bija sagādājuši vislabāko viesu namu pie ezera, kur pēc izrādes ar apmierinātu baudu varējam paši svinēt notikušo. Pēc katras teātra izrādes ir brīnišķīgi iedzert glāzi vīna ar kolēģiem, bet šis bija īpašs gadījums ne tikai Kabarē režisoram un autoram Jānim Čečiņam, bet mums visiem!

Pārejās no izrādēm (kopā divpadsmit) izdevās tikpat labi. Bija kolosāli sadarboties ar profesionālajām Latvijas aktrisēm – Indru un Baibu. Un lieliski arī spēlēt kopā ar pazīstamiem bijušajiem Austrālijas latviešiem Anitu Kazi, Uldi Brūnu un Andreju Daliņu. Izņemot Rīgā, visas citas izrādes notika Kultūras namos. Visur mūs ļoti laipni uzņēma un lutināja ar garšīgām uzkodām. Paldies arī visiem tehniskajiem darbiniekiem, kas izpildīja visas mūsu prasības. Un īpašs paldies Ivo Ernstonam, kurš visās izrādēs bija mūsu fotoprojekciju operators. Bija daudz skaistu momentu; nāk prātā Amatierteātru salidojuma gājiens, kurā mums bija gods soļot kā pirmajam ansamblim; viesošanās pie Vairas Vīķes Freibergas un Imanta Freiberga pēc Kuldīgas izrādes; ballīte Casa Nosta restorānā pēc pēdējās izrādes; satikt draugus, kas bija atnākuši uz izrādēm, un vēl daudz cits. Starp izrādēm bija arī brīvas dienas, kad varējām satikties katrs ar saviem radiem un draugiem, iet uz koncertiem un vispār – iejusties Latvijas dzīvē. Tas bija vienkārši kolosāli!

Ko ieguva Kabarē skatītāji? Sapratām no publikas atsauksmēm, ka Rīgas pagājušā gadsimta 30. gadu krāšņais laikmets, ko Kabarē de Rīga attēloja, bija periods, par ko zināja tikai daži no vecākās paaudzes. Lielākai daļai skatītāju šis bija atklājums. Pēc pēdējās izrādes VEF Kultūras pilī viens no VEF tehniskajiem darbiniekiem ar asarām acīs pateicās par mūsu izrādi, jo tā deva viņam ieskatu par sava tēva muzikālo dzīvi tajā laikā. Mums visiem ansambļa dalībniekiem bija liels prieks un gods, ka varējam sniegt šo izrādi kā dāvanu Latvijas simtgadei. Zinātnieki saka, ka komunikācijas nozīmīgākā daļa ir bezvārdu ķermeņa valoda, un es ceru, ka skatītāji uztvēra ne tikai faktus par Rīgu tajā vēsturiskajā laikā, bet arī izjuta mūsu prieku, enerģiju un pateicību.

Ko ieguvu no Latvijas turnejas? Pastiprinātu piederību Latvijai un labāku pašapziņa par sevi, par to, ko spēju un ko varu dot citiem. Bieži sev prasīju, it sevišķi pirms izrādēm, kāpēc esmu šeit? Ko es varu piedāvāt izrādēs publikai un saviem ansambļa kolēģiem? Es ticu, ka mūsu domas un rīcība dzīvē neizskaidrojamā veidā ietekmē citus un ka vislielākā dāvana, ko varam dot kādām citam, ir mūsu pilnīga esamība dotajā brīdi. Ar šādu domu iedziļinos savās dažādās lomās bez kautrēšanās, ar prieku un simtprocentīgu enerģiju, lai tā sasniegtu arī citus.

Pirmo reizi apciemoju Latviju jau kā pieaudzis 1970. gadā (atstāju Latviju kopā ar ģimeni kā divgadīgs). Kopš tā laika esmu bijis Latvijā vēl astoņas reizes. Pirmo reizi tā man bija sveša zeme, pat ar to, ka varēju orientēties šīs zemes valodā. Bet katra turpmākā ciemošanās pastiprināja manu piederības sajūtu, un Latvija man kļuva tuvāka. Esmu bijis gan Rīgā, gan citās pilsētās, bet nekad neienāca prātā, ka kādreiz uzstāšos kā aktieris uz Mazās Ģildes, VEF Kultūras pils, Cēsu koncertzāles un citām skatuvēm.

Pašreizējā ārkārtējā koronavīrusa laikā ir skaidrs tas, ka dzīve ir trausla. Tāpēc īpaši novērtēju Kabarē piedzīvojumu.

Mīļie Kabarē de Riga kolēģi Austrālijā un Latvijā! Vismilzīgākais paldies par iespēju spēlēt un priecāties kopā ar jums visiem! Paldies, Jāni Č., Linda, Andri, Lija, Viktorij, Andrej M., Sandra, Robert, Pēter, Indra, Baiba, Uldi, Anit, Andrej D., Jāni L., Sofij, Kāra un Ivo, kā arī ar visiem citiem viesmāksliniekiem!

Un īpašs paldies Kabarē autoram, režisoram un administratoram Jānim Čečiņam par neatlaidību, realizēt šo Tavu sapni! Bučas jums visiem.

Ojārs Greste
Laikrakstam „Latvietis“