Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lielākās lietas

Guntis Kalme par Lieldienām

Laikraksts Latvietis Nr. 591, 2020. g. 10. apr.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jēzus teica: Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu (Jņ 1, 50-51).

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu (Jņ 20, 1).

Lieldienas – pats vārds jau saka – ir kas liels, nozīmīgs un izšķirošs. Nevienai citai dienai nav šāda nosaukuma. Diena, kura izvirza lielus jautājumus, nostāda mūs būtisku izaicinājumu priekšā un sniedz svarīgas atbildes un garīgas dāvanas.

Kas tad bija īpašais pirmajās Lieldienās? Evaņģēlijs vēstīja par Mariju Magdalēnu, Jēzus mācekli, kura, Kristus nāves un sēru mākta, devās parādīt Viņam pēdējo godu, apkopt Viņa miesas.

Jēzus bija kardināli mainījis Marijas Magdalēnas dzīvi. Viņas iepriekšējā dzīve bija nolikta, bija iesākusies jauna, jēgpilna. Bet nu – viņas atbrīvotājs, dižais Skolotājs – bija miris, turklāt briesmīgā nāvē.

Šajā notikumā un tā kontekstā, kas ir tik tālu no mums laikā un telpā, varam saskatīt dažas paralēles ar savu dzīvi. Gan esošo, gan to, kāda tā varētu būt. Katra cilvēka dzīve vienlaikus norisinās pa vertikāli – attiecībās ar Dievu – un pa horizontāli – attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Lasot evaņģēlijus pirms šī notikuma, redzam kontekstu – romiešu okupāciju un tās māktos cilvēkus. Vairums no tiem nepārdodas režīmam, bet saglabā savu morāli un identitāti. Savukārt citi savu mūžu redz tikai kā izdzīvošanu un dzīvītes novilkšanu vien – dzīvo tik nost. Pazīstama horizontāle.

Bet Kristus mācekļos ieraugām tos, kuri grib būt līdzdalīgi pie tām lielākajām lietām, par kurām runāja Kristus. Vertikāle, uz kuru tiekties.

Marija, pati neapzinoties, ir ceļā uz savu vertikāli. Viņas rīcībai nav praktiskas motivācijas. Kad viņa būs veikusi iecerēto, Marija savam pašlabumam no tā nebūs ieguvusi neko. Viņas daļa būs, kā mēdz sacīt, stress, iztērēti nervi un izdevumi par svaidāmo eļļu.

Tomēr viņa agrā rītā dodas uz kapu pie Tā, kuru jūdu valdība bija rosinājusi nogalēt un romiešu okupācijas režīms bija sodījis ar nāvi. Tas jau bija satraucoši. Tad vēl lielais akmens un sargi pie tā. Ir iemesli bēdāties, raizēties un baiļoties. Bēdāties par Jēzus nāvi, raizēties par to, kā nodabūt akmeni no kapa un baiļoties no romiešu sargiem. Izklausās pēc neiespējamās misijas. Bet mums ir priekšrocība zināt, ar kādu milzu vertikālo ieguvumu tā beigsies.

Pārdomājot Marijas gājumu, varam tajā ieraudzīt pamudinājumu sev: ir labi doties pie Kristus ne tikai kādā īpašā dienā, bet visa mūža garumā. Tas nozīmē – būt atradušam Viņā savas dzīves jēgu un vērtību. Ne velti M. Luters Mazajā Katehismā, runājot par kristieša dzīves piepildījumu, saka: „Lai es Kristum piederu.“ Tas nozīmē ko vairāk nekā Viņam veltītu vienu vai otru labu darbu, centienu un piepūli. Tas izsaka sevis piederību Kristum. Viņa griba ir manējā. Viņa dzīves motivācija – arī manējā. Viņa vērtības – manējās.

Atcerēsimies Jēzus solījumu Nātānaēlam, kurš sāka uzticēties Viņam, jo bija piedzīvojis brīnumu: „Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.“ Un norādīja uz savu augšāmcelšanos: „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.“

„Dzīve sastāv no sīkumiem!“ – to savukārt sakām mēs par nepiešūtu pogu, par atrisušu kurpju saiti, par laikā nenomaksātu rēķinu, nenomainītu izdegušu spuldzīti un par simtiem citu sīklietiņu, ar kurām ir pilna dzīve.

Ar to ir gribēts pateikt, ka mazajām lietām ir sava vieta dzīvē, ka no tām kādreiz var būt atkarīgas arī svarīgas lietas, ka nedrīkstam izturēties pret tām pavirši. Tā ir dzīves mācība, kuru vecāki ir centušies iemācīt mums. Jau pieauguši, cenšamies to iemācīt saviem bērniem. Gribam, lai viņi augtu kārtīgi, uzcītīgi un rātni.

Bet, ja paliekam tikai pie šīs vien dzīves atziņas, tad velti esam dzīvojuši, velti maizi ēduši un velti savus bērnus mācījuši. Jo dzīve sastāv ne tikai no sīkumiem. Atcerēsimies Kristus vārdus un būsim drosmīgi atzīties – dzīve galvenokārt sastāv no lielām lietām! Dzīve ir kas vairāk.

Dzīve sastāv no jēgas un vērtībām, uzdevumiem un atbildības, riska un uzņēmības! Ja to nemācām saviem bērniem, tad labākajā gadījumā audzinām rātnus mietpilsoņus.

Dzīve ir katra cilvēka mūža misijas, tās lieluzdevuma izpilde! Un katras dienas vērtība ir tieši tik, cik tā mūs tam tuvina, kavē vai attālina. Skaudra, bet pareiza atziņa. Audzini sevī kalnu, ko nezina citi.. reiz sacīja Aleksandrs Čaks. Audzini sevī kalnu..! Pavils vēsta, ka esam Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu (Ef 2, 10). Tātad – Dievs grib, lai mūsu dzīvei ir kāda nozīmīga jēga. Kāda?

Šis jautājums ir ne tikai par katra mūsu pagātni, bet arī par šodienu un rītdienu – ko es jēgpilnu, labu, godīgu un krietnu vēl varu paveikt? – Saviem tuvākajiem, savai nācijai, draudzei, Baznīcai, valstij par svētību un Dievam par godu.

Kādēļ par to domāt Lieldienās? Kas ir tas nozīmīgākais lielums manā dzīvē, kas mani tuvinās lielajām lietām, par kurām runā Kristus? Kā vertikālajām, tā horizontālajām. Kāds nostāšos Kristus priekšā? Ar ticību vai šaubām? Ar paļāvību vai nedrošību? Un kas būs tas, par ko nešaubīgi jebkurā stundā varēšu teikt – ir bijis vērts, ka esmu dzimis, audzis, grūti strādājis, varbūt pat – cīnījies un cietis? Ar ko es gribu palikt citu atmiņās? Ko vēlos atstāt pēc sevis? Kas ir tas, kādēļ esmu dzīvojis? Ko būšu devis savas tautas pašapziņas, valsts ilgtspējas, tās pretestības spēju vairošanā? Ko atbildēšu uz bērnu vai mazbērnu jautājumu: „Ko tu savā dzīvē esi vērtīgu un labu paveicis?“ Ko teikšu sirdsapziņai un reiz Dievam, kad laiks būs no šejienes aiziet? Ko es, ko mēs tad atbildēsim?

Vai tiešām nāksies ar kaunu atzīt, ka esam savu dzīvi – to vienīgo, ko Dievs mums ir piešķīris – tikai noņurcījuši, izniekojuši, un paši sadalījušies daudzās sīkās reakcijās uz brīža aktualitātēm? Ka mums pietrūcis drosmes pieņemt dzīves lieluma izaicinājumu? Ka desmitiem gadu esam nostaigājuši pa dzīves plato ceļu, noēduši pārtikas centnerus un izdzēruši dekalitrus, centušies dažādi sociāli izpausties, lai tikai uzturētu savu dzīvīti līmenī?

Angļu rakstnieks Klaivs Steipls Luīss Skrūvšņores vēstulēs, kas ir veca velna pamācības jaunam māceklim, liek pieredzējušajam dot šādu padomu jaunajam: Tavs uzdevums ir piespiest cilvēku domāt tieši par acumirklīgo. Iemāci viņam to saukt par īsto dzīvi un neļauj viņam jautāt, ko nozīmē īsts.

Bet Jēzus teica: „Tu redzēsi lielākas lietas par šīm,“ – par savu vienmuļo ikdienu, par spiedīgo acumirklīgo vajadzību, kurā viss grozās tikai ap „es, man, mans“.

Šodien daudziem pietrūkst nešaubīgas savas dzīves vērtības apziņas. Tādēļ daudzi var tikai apskaust tos, kuriem šī vērtības apziņa ir. Apskaust Kristus mācekļus, šajā gadījumā – Mariju Magdalēnu. Viņas mūža lieldaļa ir ne mazāk kā līdzdaļa pie paša Dieva dzīves un misijas.

Ir liela atšķirība, vai Kristus ir vai nav augšāmcēlies, vai cilvēks par to zina vai nezina. Būsim drosmīgi jautāt sev lielāko Lieldienu jautājumu – vai mūsu dzīves ceļos Kristus ir vai nav augšāmcēlies? Jo bez Kristus vienīgā drošā ziņa par savu mūžu ir – paejamība un par tā noslēgumu tik vien kā gals, kaps, tumsa, neziņa, izmisums vai samierināšanās ar nāvi. Bez Viņa – katra nāve ir šķiršanās ar mīļajiem aizgājušajiem uz visiem laikiem.

Paradoksāli, bet, neko neatrodot kapā, Marija ir atradusi visu. Un mēs? Lai arī esam dzirdējuši, lasījuši, cauri savai apziņai izlaiduši milzu informācijas kilobaitus par kristīgo ticību un garīgām nozīmīgām lietām un ticējuši, bet... tas, kas notiek ar Mariju, ir pārāk neiedomājami mūsu cilvēciskajai uztverei. Vai tiešām Kristus toreiz uzvarēja nāvi? Un ja toreiz, tad taču arī šodien un rīt! Arī manējo?

Te var redzēt iedrošinājumu augstākā un dziļākā nozīmē. Kristietim nav jābaidās no kapa, jo mūsu Kungs un Skolotājs Kristus ir apgūlies tajā. Mums ir jābūt gataviem iet pie Jēzus cauri kapam. Pa tādu ceļu Viņš iegāja savā godībā un pa tādu pašu iesim mēs. Kaps ir tikai pa ceļam uz debesīm. Jēzum un mums, Viņa mācekļiem.

Kas tad ir Lieldienu notikuma vēsts? Katram lielākam notikumam ar cilvēku ir savi ieguvumi un zaudējumi. Kādi tie bija Marijai un tālākā šī notikuma aprakstā minētajiem Jānim un Pēterim?

Sāksim ar zaudējumu – mācekļi zaudēja savu pusticību. Viņi ieguva savas dzīves iespējami nozīmīgāko lielumu – lieldaļu, proti līdzdaļu pie paša augšāmceltā Dieva Dēla Jēzus Kristus. Iespēju būt līdzdalīgiem ar Viņu arī mūžīgajā dzīvībā. Vislielāko, svarīgāko, ko vispār cilvēks savā zemes dzīvē var iemantot.

Jaunais pasaules apdraudējums vīrusa veidā tikai saasina uzmanību uz šiem jautājumiem. Mums negribot ir vairāk laika. Un to esam aicināti izmantot jēgpilni – kā pa vertikāli – attiecībās ar Dievu, tā arī pa horizontāli – ar cilvēkiem. Lasot Dieva vārdu, iedziļinoties, pārdomājot un izlemjot iet pie Kristus un palikt ar Viņu. Jo es Viņam piederu.

Mācītājs Dr. theol. Guntis Kalme



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com