Lieldienas krīzes laikā

Šogad Kristus Ciešanu laiks bijis tāds, kādu nekad neesam piedzīvojuši. Stundām sēžam pie datoriem, telefoniem, televīzijām. Negribam, un tomēr nevaram neskatīties, neizsekot ziņām. Ilgās dzirdēt kaut vienu labu ziņu, statistiku, kas liecinātu, ka briesmīgais Covid-19 spēks samazinājies. Miljoniem skatās un kādreiz arī mēģina izgudrot, kam ticēt, kam nē. Daudzi cīnās nezaudēt cerību vai pacietību un līdzjūtību. Gribas pārvarēt bailes par to, kāda būs nākotne.

Paldies Dievam, mūsu Baznīcas garīdznieki un draudžu vadības dāvina daudz iespējas turēties kopā! Virtuālā pasaulē topam arvien tuvāki un cits citu iedrošinām, ka būs atkal labi, jo mums ir cerība. Pāries šī krīze. Būsim no tā mācījušies, kaut pārāk daudzi būs samaksājuši visaugstāko cenu.

Pirmās Lieldienās? Mācekļi cits citu tā nespēja iedrošināt. Viņiem Jēzus nāve absolūti bija beigas visām cerībām, dzīves plāniem, visam, pēc kā viņi bija ilgojušies. Mums šogad nav atļauts kopā pulcēties, pat sērās, bet paldies Dievam, viņiem nebija liegts sanākt un skumt. Par ko viņi runāja pēc Lielās piektdienas? Vai dalījās atmiņās par Jēzu? Vai šausmās par notikušo? Vai bailēs domājam, varbūt mūs meklē? Varbūt arī mums būs ciest un mirt. Viens bija skaidrs, Jēzus bija miris. Visas cerības zudušas. Dievam bija cits plāns.

Vai viņi cits citam atkārtoja Jēzus vārdus, kā varbūt Viņš būtu cerējis? Viņš bija centies viņus sagatavot, sīkumos izstāstīt, kas notiks. Vienas sarunas beigās Viņš žēlastībā tik skaidri saka: „To es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks.“ (Jņ 14:29). Vai vieglāk pārdzīvot iepriekš neiedomājamo, ja par to mūs brīdina? Šogad daudz par to jālūdz un jādomā.

Skaistajā, brīnišķīgajā, gaismas un dzīvības uzvaras Augšāmcelšanās rītā, kā visu atstāsta Lūkas sava evaņģēlija 24. nodaļā, sievietes pie Jēzus tukšā kapa sastop divus vīrus spoži mirdzošās drānās! Tie viņām vēsta: „Ko jūs meklējiet dzīvo pie mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā. Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.“ Un tās atcerējās viņa vārdus! Skriešus tās dodas pie sērotājiem: „Taču mācekļiem viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.“ Pēteris gan aizskrēja un kapā ielūkojās, bet viņš redzēja tikai noliktu linu autu: „un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.“

Ir tik labi uz mirkli apstāties un pateikties Dievam, ka arī tad, kad mēs esam sekojuši Jēzum, klausījušies Viņa vārdos, apliecinājuši, ka ticam Viņa Augšāmcelšanās brīnumam un nāves uzvarai, Dievs saprot, kad briesmās nonākuši, daudz aizmirstam. Lieldienu rītā no visas sirds kopā ar savu mīļo ģimeni un draudzi dziedāt Nāve ir mākta ir viena lieta, savā mājā pie ekrāna mēģinot baudīt Svētkus bez tiem, par kuriem dziļās rūpēs lūdzam, kā arī par sevi, ka tik nesaslimt? Kur nu vēl nenomirtu? Tā ir pārbaude, ko labprātāk nepiedzīvotu. Bet tieši tādā krīzes laikā atskan brīnumu svētītā Augšāmcelšanās vēsts! Un ja kāds jūtat, ka esat kā tie mācekļi, kam bija tik grūti ticēt, vai atcerēties to, ko Jēzus teicis? Tad pateicieties vēlreiz par to, cik liela Dieva žēlastība un cik neatlaidīgs ir nāves uzvarētājs Jēzus! Viņam negāja viegli pārliecināt pat savus vistuvākos, ka viņiem pavisam gaiša nākotne! Bet Viņš neuzdod!

Sērotājiem viņš dodas blakus, kas dodas prom no skumju aptumšotās Jeruzalemes. Viņi nepazīst, ka Jēzus ir Tas, kas viņiem blakus, kas viņam saka „...mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis.“ Nopūties par viņu nespēju ticēt Dieva Vārdiem, kas visu to jau vēstījuši, kas noticis, Viņš tik staigā ar viņiem un pacietīgi atgādina viņiem to, ko viņi jau zināja, bet bija piemirsuši. Un ja nu nepietika ar to? Garās dienas beigās, pieņēmis viņu aicinājumu palikt ar viņiem, „Jēzus apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem.“ Tad viņu acis atvērās, un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: „Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?“ Pēkšņi tie skrien atpakaļ, kur pamazām izzūd nakts. Mācekļi vēl ir kopā. Vai tie guļ? Vai tic, ka tie viņiem vēsta: Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!

Nepietiek ar citu vārdiem. Nāk viņu vidū Jēzus un saka viņiem: „Miers ar jums.“ Viņi dzird un redz viņu, un tomēr netic? Bet šoreiz tik skaisti teikts: Ka viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās! (Lūkas ev. 24:36-41). Ne vairs aiz bailēm, izmisuma, šaubām, bet no prieka viņi vēl neticēja… un tas tomēr ir kas cits! Piedzīvot tādu laimi, ka izbrīnā cits citam sakām: Kā! Kā tas var būt! Bet ir! Tāda laime ir mūsu! Un tas viss Viņa nopelns un žēlastība!

Arī krīzes laikā šī Augšāmcelšanās dāvinātā cerība apliecina: ka gaisma ir spēcīgāka par tumsu, un Jēzū dāvinātā grēku piedošanas un mūžīgā dzīvība ir spēcīgāka par nāvi!

Šis krīzes laiks licis mums daudz pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus. Vairāk esam dzīvojuši līdz tiem, kas cieš, pateikušies par tiem, kas pašaizliedzīgi riskē ar savām dzīvībām, lai glābtu citus, un tomēr miruši tūkstošu tūkstošiem. Mēs varam palīdzēt arī tad, kā reiz Jēzus ar ceļiniekiem, apliecinot sērotājiem caur Viņa vārdiem, blakus dodoties arī, ja tam jābūt tikai virtuālā pasaulē.

Mēs varam apliecināt, ka ticam Tam, kas sevi atdeva par mums visiem un savedīs mūs reiz kopā mūžīgās dzīvībās valstībā! Nebūs jāturas 6 pēdu attālumā, nebūs jābaidās, ka nekad atkal neredzēsim tos, ko tik ļoti mīlam.

Lai Dievs dod spēku, mieru, veselību. Lai Dievs dod ātrāk beigties šai krīzei, kuras ēnā tomēr būs neskaitāmi, kuriem arī mēs varam palīdzēt atjaunot ticību. Atgādinot, ka pat bēdās un tumsā spīd Kristus gaisma un cerība, kā Viņš mums vēstīja: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!“ (Jņ. 3:16).

Allelūja! Kristus ir cēlies!

No visas sirds novēlu jums skaistas, ticības spēka un miera svētītas Lieldienas! Lai Dievs svētī un pasargā.

Arhibīskape Lauma Zušēvica