Pēc „Vectēva“ izrādes

Pēc vairāk kā nedēļu siltā atkušņa laika, kad pa Jelgavas ielām varēja laipot un, baidoties no pēkšņiem plūdiem, tika meklēti un veikalos izpirkti gumijas zābaki, šorīt atkal piesalst. Krīt tādas plakanas, lielas sniegpārslas, kā mazas sedziņas. Sinoptiķi sola salu, kas pastiprināšoties.

Marts man vienmēr saistās ar 1945. gada pavasari Kurzemē. Un es visā savā apzinīgajā mūžā nekad nespēju to aizmirst, kaut arī toreiz biju tikai 8 gadus veca. Un nespēju arī par to runāt, vismaz ne plaši un skaļi. Un tā nav tikai mana, bet ļoti daudzu latviešu sirds sāpe – mīlestība pret mūsu tautu un dažādie ceļi, kādus esam gājuši šīs mīlestības vārdā. Un cik sāpīgi un sirdi plosoši, ja šie ceļi nav bijuši īstie! Vai atgriezties krustcelēs un sākt no gala? Tā iespējams tikai pasakās.

26. februārī mūsu skolas skolotāji un skolēni bijām Rīgas Jaunajā teātrī uz aktiera Viļa Daudziņa paša veidoto atmiņu izrādi Vectēvs (režisors – Alvis Hermanis). Tā bija 3 stundu gara viena aktiera spēle par savu vectēvu meklējumiem, kuru gaitā nākas sastapt abu Otrā pasaules karā karojošo pušu cilvēkus, un skatītāji ļoti tiešā formā dzird un Viļa Daudziņa atveidojumā iztēlē redz visšausmīgākās lietas (Silvija Radzobe), un tas viss aizkustina ne tikai aktiera atveidotos tēlus, bet arī skatītājus. Karš atstāj dvēselē neaizmirstamas brūces, kas nesadzīst praktiski nekad.

Kā patika? Šķiet, ka par šo izrādi tā pat nevajadzētu jautāt. Skolēnu attieksme bija divējāda. Daļa par to tālo laiku zināja ļoti maz, izrāde viņiem bija nopietna sastapšanās ar Latvijas vēstures realitātēm, bet otra daļa bija dzirdējuši vecvecāku stāstījumus. Katrā ziņā – tā bija nopietna tikšanās ar tām tālajām dienām mūsu tautai tik traģiskajā kara laikā un pēclaikā, ne mazāk traģiskajā.

Jūtu pateicību aktierim Vilim Daudziņam un režisoram Alvim Hermanim par viņu uzdrošināšanos runāt par vairākām patiesībām, kas kardināli atšķiras. Teātra kritiķe Silvija Radzobe lietojusi vārdus – politnekorekti viedokļi. Ļoti trāpīgi! Un ļoti sāpīgi daudziem. Jā. Bet varbūt tā nepieciešams? Visdrīzāk, ka tā.

„1945. gada ziemā Kurzemes cietoksnī bija gadījumi, kad abās ierakuma pusēs runāja latviski. Ir svarīgi saprast, kāpēc tā notika. Un svarīgi neaizmirst.“

Šie vārdi rakstīti uz katras izrādes Vectēvs biļetes.

Atklāti runāt par sāpīgiem jautājumiem – tas ir būtiski, lai rastu ceļu uz saprašanos. Kur ir atklātība, tur nodevībai un noziegumam nav vietas. Tur agrāk vai vēlāk iestājas izpratne, piedošana un kopības sajūta. Cits jautājums, vai mēs to gribam, vai spējam? Rīgas Jaunā teātra izrāde rosina skatītāju domāt.

Dzintra
Jelgavas Valsts ģimnāzijā
Laikrakstam „Latvietis“
03.03.2010.