Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu bēgļi piena pārraugu darbā Vācijā (2)

Pēc kursiem strādā vācu lauksaimniecībās

Laikraksts Latvietis Nr. 587, 2020. g. 17. martā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Apliecība, kura izsniegta kursus beidzot.

Pirmais turpinājums. Sākums LL586.

Vācijā trūkst piena pārraugu

Vācijas lopkopības pārraudzībai trūka piena pārraugu, jo daudzi pārraugi bija iesaukti armijā. 10 Vācijas novados bija ap 600 vakantu vietu. Lopkopības pārraudzībai Vācijā bija padotas visas saimniecības (Flichtkontrole), kurās tur 3 un vairāk slaucamās govis, turpretim Latvijā vēl līdz Otrā pasaules kara beigām pārrauga ņemšana bija brīvprātīga. Kara laika apstākļos pienotavās bija jānodod viss piens, izņemot tos dažus kg, kas bija atļauti izlietot saimniecībā. Līdz ar to lopkopības pārraugs bija kļuvis par tādu kā valsts kontroles ieroci. Vai tas būtu bijis iemesls tam, ka par katru cenu centās aizpildīt vakantās pārraugu vietas?

Valsts lauksaimniecības organizācijas sanāksmē, kurā piedalījās Austrumu ministrijas pārstāvis kapteinis Melcers (Hauptmann Meltzer), Lauksaimniecības organizācijas vecākais lauksaimniecības padomnieks Šērers (Oberlandwirtschaftsrat Scherer), B. Radziņš un Br. Plaude, nolēma mēģināt kādu daļu vakanto vietu aizpildīt ar bijušajiem Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas lopkopības darbiniekiem un pārraugiem, kuri iepriekš apmeklētu vienu nedēļu garus kursus. Nolēma, ka arī citi agronomiskie darbinieki un lauksaimnieki – lopkopji varēs iesaistīties pārraugu darbā, bet tiem bija paredzēti 4 nedēļu ilgi kursi.

Šādi kursi bija plānoti 10 novados: Dancigas-Rietumprūsijas (Danzig – Westpreuβen), Lejassilēzijas (Niederschlesien), Augšsilēzijas (Oberschlesien), Saksijas (Sachsen), Saksijas-Anhaltes (Sachsen-Anhalt), Austrumprūsijas (Ostpreuβen), Pomerānijas (Pommern), Meklenburgas (Mecklenburg), Vēzeres-Ems (Weser-Ems) un Šlēsvigas-Holšteinas (Schleswig-Holstein).

Kursos paredzēta dalībnieku iepazīstināšana ar Vācijas pārraudzības metodēm, apstākļiem un noteikumiem. Mācības valoda vācu. Visi tie, kas mutiski daudzmaz var sarunāties vācu valodā, varēs ņemt dalību kursos. Kursi jābeidz visiem, kas pārraudzības darbā grib darboties; darbinieki ar augstāku kvalifikāciju vēlāk varēs uzstrādāties atbildīgākās vietās.

Vācijas pārraudzība pa daļai atšķiras no Latvijas pārraudzības, tā piemēram, piena tauku saturu nosaka nevis pārraugs, bet gan atsevišķās piena izmeklēšanas iestādēs. Ņemot vērā, ka Vācijā pa lielākai daļai lauksaimnieki dzīvo sādžās, pārraugs apkalpo vienu vai vairākas sādžas, līdz ar to pa daļai atkrīt arī braukšana. Uzturu un dzīvokli dod saimnieki, alga ap RM 80 – 100 mēnesī, augstāk kvalificētiem, protams, vairāk.

Uz kursiem bija jāpiesakās Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas birojā Berlīnē, vai arī pie jau iepriekš minētiem novadu lauksaimnieku bēgļu padomētājiem.

Pārraugu kursu organizēšana

Pārraugu kursu organizēšana un pārraugu novietošana darbā piekrita gan Valsts lauksaimniecības organizācijai, gan Austrumu ministrijai (kapteinis Melcers), gan arī Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas biroja vadītājam agronomam B. Radziņam un viņam padoto attiecīgo novadu padomētājiem. Lai gan Br. Plaudes, kā Šlēsvigas-Holšteinas novada padomētāja, tiešais uzdevums bija tikai kursu noorganizēšana savā novadā, viņu iesaistīja kursu organizēšanas darbā arī citos Vācijas novados, jo viņam, kā bijušajam Lopkopības daļas vadītājam, bija labāki sakari ar lopkopības darbiniekiem un lauksaimniekiem.

Pēc kara beigām, 1949. gadā Bruno Plaude ar ģimeni izceļoja uz Austrāliju, kur Sidnejas pievārtē iegādājās un sekmīgi vadīja vistu, puķu un cūku fermu. Pēc viņa nāves 1986. gada 20. augustā, kāda daļa uz Vāciju līdzpaņemtās sarakstes nonāca šī raksta autora rokās.

Zīderbrārupā dzīvojot, Bruno Plaude un viņa dzīves biedre, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docente Liene Plaude, bija saņēmuši vairākus simtus vēstuļu, kartiņu un telegrammu. Viņiem rakstīja gan bijušie darbinieki, gan labi pazīstami cilvēki, gan arī pilnīgi sveši. Daudzi no rakstītājiem vienkārši paziņoja savas adreses, citi atkal ar Plaudes starpniecību cerēja sameklēt radus un paziņas. Lielākā daļa tomēr lūdza palīdzību. Daži lūdza palīdzību atrast darbu un dzīves vietu kādā lauku saimniecībā Šlēsvigas-Holšteinas novadā. Citi atkal izkļūt no ierādītajiem un galīgi nepiemērotajiem darbiem. Vairākos gadījumos lūdza arī palīdzību saņemt vēl Latvijā neizmaksāto algu. Daži darba meklētāji bija ļoti izvēlīgi. Citi cerēja, ka Plaude varēs viņus iekārtot atbildīgos darbos, lai gan vācu valodas zināšanas esot vājas. Daļa latviešu bēgļu bija novietoti Vācijas austrumu apgabalos. Tuvojoties frontei, viņu vēlēšanās bija tikt uz Vācijas rietumu apgabaliem. Lai atstātu savas darba vietas, bija nepieciešama darba pārvaldes vai nometnes vadības atļauja, kas ne vienmēr tika dota. Arī no tiem saņēma lūgumus pēc palīdzības. Bija arī ziņojumi par piedzīvojumiem piena kontrolieru darbā. Cik var spriest no atzīmēm uz sadzeltējušiem un sadrupušajiem papīriem, visiem bija atbildēts. Daļai noteikti ir arī palīdzēts.

Izņemot dažu Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas biroja vadītājam agronomam B. Saliņam rakstīto vēstuļu norakstu, citu Plaudes rakstīto vēstuļu norakstu nav. Šīs, agronomam B. Radziņam rakstītās vēstules, bija autoram vienīgais informācijas avots par pārraugu kursu organizatorisko darbu.

Pārraugu kursi Šlēzvigā-Holšteinā

Pirmie pārraugu sagatavošanas kursi notika novembra vidū Šlēsvigā. Tos beidza 4 latvieši: biroja darbiniece Žibalte, izmeklēšanas tiesnesis Kiršteins, zvērināts advokāts Komisārs un skolotāja Gaida Ulmane. Visi ir novietoti darbā un dzirdētas labas atsauksmes.

Otros pārraugu kursus 12. decembrī Eitīnā beidza 17 latvieši. Kursantu sastāvs bija diezgan raibs: 4 bijušie lopkopības darbinieki, 3 agronomi, 4 lauksaimnieki, bet pārējie bez jebkādas iepriekšējās pieredzes. Izlaiduma aktā Šlēsvigas-Holšteinas lopkopības pārraudzības vadītājs Dr. Boizens solīja visus tos latviešu agronomiskos darbiniekus, kas ciešami pārvaldīs vācu valodu, pēc iepazīšanās ar pārraudzības darbu un apstākļiem Vācijā, jau tuvākā laikā iesaistīt atbildīgākos un labāk atalgotos amatos. Bet jau tūlīt agronomu Adolfu Eglīti, bijušo Rīgas apriņķa lopkopības inspektoru, nozīmēja par apriņķa inspektora (Leistungsinspektor) vietnieku atjaunot pārraudzību darbību pārtraukušās biedrībās. Agronomi J. Blumbergu un studenti Eglīti savukārt nozīmēja pie citu darbinieku iesūtīto ziņu kontrolēšanas un gada pārskatu sastādīšanas. Arī bijušajiem agronomiskiem darbiniekiem noteica augstāku algu nekā tiem, kas agronomiskās palīdzības darbā nebija darbojušies.

Trešos kursus 30. decembrī Zīderbrārupā beidza 14 latvieši, no tiem 5 bija agronomi, 3 lopkopības rajonu instruktori, 3 citi lopkopības instruktori, 1 mājturības inspektore, 2 lauksaimnieces, 1 vidusskolas abituriente un 1 vidusskolnieks.

Ceturtie kursi sākās Eitīnā 1945. gada 8. janvārī. Tiem 10. janvārī Zīderbrārupā sekoja piektie kursi un janvāra pēdējās dienās vēl sestie kursi.

Pārraugu kursi citos Vācijas novados

Kā jau lasījām, Plaudes tiešais uzdevums bija tikai kursu noorganizēšana savā novadā, bet viņu iesaistīja kursu organizēšanas darbā visā Vācijā.

Lejassilēzijas agronomiskā biroja (Landesbauernschaft Niederschlesien) 2. un 10. janvārī Šprotavā (Sprottau) plānotiem pārraugu kursiem lūdza Plaudes palīdzību ne tikai vajadzīgo kursantu sarūpēšanai, 15 personas katrā, bet arī kursu pārraudzīšanai.

Arī Dancigas-Rietumprūsijas agronomiskais birojs (Landesbauern­schaft Danzig-Westpreuβen) iecerētiem kursiem, bija pieprasījis 50 pārraugus. Nav ziņu par šajās vietās notikušajiem kursiem, un vai vispār tie notika.

Tāpat šķiet, ka arī Breslavā, Dancigā, Drēzdenē un Štetīnē plānotie kursi nenotika, jo 12. janvārī jau sākās lielais padomju uzbrukums austrumu frontē.

Mēs ar tēvu apmeklējam pie pārraugu kursus

Frontei tuvojoties Rīgai, daudzas iestādes un to darbiniekus evakuēja uz Kurzemi. Lopkopības daļas darbiniekus, iekaitot mūsu ģimeni, 26. septembrī no Rīgas evakuēja uz Stendes selekcijas staciju. Mēs izšķīrāmies Kurzemē nepalikt un līdz ar daudziem citiem desmitiem tūkstošiem bēgļu no Liepājas devāmies uz Vāciju. 12. oktobra vakarā ar MR11 atstājām Liepāju un nākošās dienas rītā ieradāmies Gotenhāfenā. Vairāki veterinārārsti aizbrauca uz Vācijas dienvidiem, kur viņiem esot paziņas un darba izredzes. Arī vēl kādi citi devās darbu un apmešanos meklēt paši uz savu roku.

Mūs, palikušos 13. oktobra vēlā vakarā iesēdināja vilcienā, bet tikai nākošā dienā vilciens devās ceļā. 15. oktobra rītā ieradāmies Svinemindē, kur atkal palikām vilcienā. 17. oktobrī mūs pārveda uz Ādolfa Hitlera skolu. Tur trīs naktis gulējām uz kailas grīdas. 21. oktobrī mūs pārveda uz Ostsvinu, Svines upes labajā krastā iepretim Svinemindei, un novietoja Klisa nometnē. Dzīvojām lielā istabā kādi 12 cilvēki. Visu laiku turējāmies kopā ar tēva kolēģa, bijušā Rīgas rajona lopkopības instruktora Rūfolfa Gosta ģimeni. 23. oktobrī aizbraucām uz Vācijā strādājošo latviešu Ziemeļvācijas pārstāvniecību Štetīnē – Lettische Gauverbindungsstelle bei der DAF Gauwaltung Pommern, kas apkalpoja Pomerānijas, Meklenburgas, Dancigas-Rietumprūsijas un Austrumprūsijas novados dzīvojušos latviešus, paziņot savas adreses un reizē painteresēties par darba iespējām. Darbu viņi mums nevarēja piedāvāt. Vācijā šādas pārstāvniecības bija vēl Drēzdenē un Ķīlē.

Tā bija tīra sagadīšanās, ka nākošajā dienā Klisa nometnē ieradās ārstu komisija un atzina tēvu par derīgu kara dienestam. 25. oktobrī nometnē ieradās Latviešu SS vienības pārstāvji un aicināja tēvu brīvprātīgi iestāties SS vienībās. 26. oktobrī atkal aizbraucām uz Latviešu pārstāvniecību Štetīnē, kur paskaidroja, ka iesaukums nav obligāts un tēvu no sarakstiem strīpošot. Mēneša beigās kopā ar Rūdolfu Gostu aizbraucām uz Berlīni aprunāties ar Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas biroja vadītāju agronomu B. Radziņu par darba izredzēm. Darbu viņš nevarēja piedāvāt, bet iedeva tēva bijuša šefa Bruno Plaudes adresi.

9. novembrī mūs, un vēl kādu simtu citus bēgļus, ielādēja dzelzceļa vagonos un nākošās dienas rītā sākās mūsu brauciens austrumu virzienā. Vakarā iebraucām Deičkronē (Deutsch Krone), kur mūs novietoja kādas nepabeigtas ēkas bēniņos. Nākošā dienā mūs pārveda uz nometni Deičlrones apriņķa mazajā Hofštetes (Hoffstädt) ciematā, 18 km no Deičkrones, un 130 km no Štetīnes. Tagad šī Pomerānijas daļa pieder Polijai; Deičkrone un Hofštete saucas Walcz un Rudki, respektīvi.

Nometnē par mums rūpējās vācu darba dienesta meitenes. Par dzīves apstākļiem un uzturu neko labu nevarēja teikt. Tēvs aizrakstīja vēstuli savam bijušajam šefam Br. Plaudem, pastāstot par viņa bijušajiem darbiniekiem šajā nometnē. Saņēmām atbildi, ka viņš organizējot pie Šlēsvigas-Holšteinas agronomiskā biroja piena pārraugu kursus, un, ka mums abiem būšot uz tiem jābrauc. Vēlāk dabūjām zināt, ka Plaude piena pārraugu kursus bija arī sludinājis Berlīnē iznākošajā Latviešu Balsī, paši to gan netikām lasījuši.

Pēc dažam dienām, milzīgi kliegdams, pie mums barakā ienāca viens vietējais varas vīrs ar Plaudes sūtīto telegrammu un pavēlēja ierasties piena pārraugu kursos Eitīnā, Šlēsvigā-Holšteinā. Ar šādu kliegšanu mazie vācu ierēdnīši centās parādīt savu pārākumu pār mums, ārzemniekiem. Jo mazāks ierēdnītis, jo lielāks bija tā mazvērtības komplekss. Telegrammām toreiz bija maģisks spēks, ar tām varēja palīdzēt daudziem grūtībās nonākušiem bēgļiem. Saņēmām pārtikas kartiņas un apliecību brīvām dzelzceļa biļetēm un kopā ar tēva kolēģi Rūdolfu Gostu un vēl ar kādas pienotavas bijušo vadītāju Zāģeri devāmies ceļā. Tie bija otrie šāda veida kursi. Tie no 4. līdz 14. decembrim notika Lauksaimniecības skolā Alberta Mālšteda (Albert Mahlsted) ielā 28.

Bijām 17 kursanti. Kursantu sastāvs bija diezgan raibs – 4 bijušie lopkopības darbinieki, 3 agronomi, 4 lauksaimnieki, bet pārējie bez jebkādas iepriekšējās pieredzes. Mācībās galvenokārt izskaidroja piena kontroles grāmatvedību un vispārējo Šlēsvigas-Holšteinas lopkopības darba organizāciju un pārrauga darba noteikumus.

Piena pārraugam savā darbā bija jāsadarbojas ar vietējā, partijas ieceltā, ciema zemnieku vadītāju (Ortsbauern­führer), kurš, savukārt sadarbojoties ar ciema birģermeistaru un NSV (Nationalsocialistische Volkshilfe) vietējo vadītāju (Ortlsleiter) kārtoja un pārzināja ciema visaptverošās lietas (Erfassung).

Bija vingrinājumi pārbaudes kontroles grāmatu vešanā. Nevienā lauku saimniecībā netikām praktizējušies. Piena svēršanu demonstrēja turpat skolā; lietojām tādus pašus divstieņu bezmēnus, kādus pārraugi lietoja Latvijā.

Kopēju interešu kursantiem bija maz. Brīvajā laikā vienā grupā bija ļoti iecienīta zolītes spēle. Vairāki to spēlēja līdz agrām rīta stundām.

Kursus beidzot, mums izsniedza Šlēsvigas-Holšteinas agronomiskā biroja (Landesbauernschaft Schleswig-Holstein) apliecības ar apakšā nepieciešamo Heil Hitler!, ka esam ļoti sekmīgi beiguši kontrolieru kursus (Der Fleiss war sehr gut un Die Leistungen waren sehr gut.). Pēc tam mūs nozīmēja uz jaunajām darba vietām. Mani ar tēvu Ķīles pievārtē uz Melsdorfa (Bezirk Kiel 14) un Mīlkendorfa (Mielkendorf) (Bezirk Kiel 24) biedrībām. Jau ilgāku laiku šīs abas biedrības bija bez pārraugiem.

Mēs bijām priecīgi, ka tiksim prom no nometnes dzīves, bet sevišķi priecīgi par to, ka tiksim prom no Vācijas austrumu daļas, tālāk no sagaidāmā padomju armijas uzbrukuma.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com