Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (8)

Citādāks Lielā Gavēņa laiks

Laikraksts Latvietis Nr. 586, 2020. g. 10. martā
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mākslinieces Ievas Krūmiņas zīmējums „Viesis no nākotnes“.

Septītais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582.

Šogad Lielais Gavēņa laiks sakrīt ar Corona vīrusa uzbrukumu, un tas liek domāt, ka daudzi fanātiskie kristieši ir uzsākuši fizisko mērdēšanos, nemaz nedomājot par to, ka tieši šajā laikā nepieciešams organismu stiprināt ar pilnvērtīgu uzturu.

Jēzus Marka evaņģēlijā teicis: „Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņu sirdī, bet vēderā, un iziet laukā.“

Bet viņš sacīja: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.“

Atmiņā palicis kāda, nu jau sen mūžībā aizsaukta mācītāja reiz teiktais: „Ir divas lietas, ko Dievs nespēj piedot: tā ir liekulība un mīlestības trūkums...“

Bet tieši izbadējies cilvēks visbiežāk ir nīgrs, neapmierināts un neiecietīgs. Tādā sadrūmušā sejā var daudz ko izlasīt, tikai ne mīlestību.

Marka evaņģēlijā Jēzus, runājot par farizejiem, veltījis viņiem vārdus, kurus tikpat labi varētu attiecināt uz daudziem mūsdienu kristiešiem: „Pareizi, Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus... un daudz tādu lietu jūs darāt.“

Pirmie Kristum sekotāji turēja svētā piemiņā Jēzus mācību, savā ikdienas dzīvē centās Viņu atdarināt un ar sāpēm pārdomāja Jēzus Kristus mokpilno nāvi. Sākotnēji viņi pat nesauca sevi par kristiešiem, nebija krucifiksa ar izmocīto Jēzu pie krusta, nebija gavēņa laika noteikumi un stingrās regulas, kas attīstījās vēlākajos gadsimtos. Bet BIJA neviltota Kristus mīlestība, BIJA gods sekot savam Pestītājam pat spīdzināšanās un nāves mokās. Un BIJA tādas pirmās kristīgās draudzes, kurās valdīja savstarpēja mīlestība un liela uzticība.

Pulcējoties kopējās lūgšanās, ko pavadīja skanīgas dziesmas, viņi, Dievu slavēdami, gāja pēc tam katrs savās gaitās Svētā Gara stiprināti un iepriecināti.

Tieši tāpēc ir vērts palūkoties uz šo pirms Lieldienu laiku mazliet no cita skatu leņķa.

Un pirmais jautājums, ko varam uzdot katrs sev: kāds es esmu Dieva priekšā? Vai caur mani Kristus Gaisma staro tā, ka tā sasilda manus tuvākos, manus kolēģus darbā, manā draudzē? Kā es ar savu dzīvi esmu godinājis Dievu? Varbūt tomēr – „esmu spodrinājis tikai bļodas ārpusi, bet iekšā manī pašā mudž lērums „tārpu“, kuri nebeidz grauzt“?...

Varbūt vairāk nekā badošanos un ārēju mērdēšanos, Dievs no manis sagaida manu DZĪVES SAKĀRTOŠANU?

Atceros, kad 70to gadu vidū sāku strādāt par skolotāju, manā pirmajā D klasē bija 40 bērnu. Tie bija no A, B un C klasēm atlasītie nelabvēlīgo ģimeņu bērni. Toreiz skolotājam bija pienākums apmeklēt mājās katru bērnu, lai redzētu viņu ģimenes mājas apstākļus. Es domāju, ka tā bija vislabākā no toreiz izvirzītajām prasībām klases audzinātājam. Kaut arī skolotājam tas prasīja lielu piepūli un laiku.

Par pirmo algu iegādājos sev divriteni, un tā katru dienu pēc stundām apciemoju vienu bērnu.

Pieredzi, ko toreiz guvu, es nevarētu iegūt nevienā pasaules augstskolā, jo tā bija reālās dzīves skola ar visiem tiem sāpju un ciešanu bezdibeņiem, ko cilvēki stiepj sev līdzi aiz vairāk vai mazāk piegulošas ikdienas maskas. Šīs dramatiskās pieredzes būtībā ir tās, kas turpmākajos gados ir virzījušas manu dzīvi, meklējot atbildes uz jautājumiem: kāpēc cilvēki dzīvo tā kā dzīvo, un kāpēc īstā dzīve drīzāk atgādina teātri? Un kas ir tas, kas cilvēkus padarītu labestīgus un mīlēt spējīgus?

Bet tolaik biju vēl pavisam jauna, mazliet pāri divdesmit, ar to dzīves pieredzi, kas bija, un ar tām zināšanām, kas toreiz bija. Bet bija jāprot tikt galā ar 40 visdažādākajām ģimeņu problēmām. Tur pat nevarēja attiecināt tādu vārdu kā audzināšana. Izņemot dažas ģimenes, visiem bērniem un vēl jo vairāk viņu vecākiem, bija nepieciešama pāraudzināšana.

Netīrība un haoss, ko redzēju, tālu pārsniedza jebkurus priekšstatus. Daudzreiz brīnījos, kā bērns, kurš nāk no šādas vides, spēj vēl būt tāds, kāds viņš ir? Ja nebūtu savām acīm to redzējusi, es neticētu, jo mātes, kuras nāca uz skolu, bija vairāk vai mazāk sakoptas, un dažas no viņām atstāja gluži labu iespaidu, ja neskaita sīvo smārdu, kas iesūcies apģērbā no cigarešu dūmiem un alkohola, ko nespēja slēpt pat bagātīgi uzlietais lētais odekolons.

Ar laiku mātes un pa retam arī tēvi, redzēdami, kā no sirds pūlos palīdzēt bērniem, vedot pie sevis mājās, nomazgājot, atbrīvojot no utīm un sakopjot, pamazām sāka man uzticēties. Nāca prasīt padomus, kā tikt galā ar alkoholismu, depresiju, bezcerību, naidu...

Notika brīnums – vecāki pat sāka nākt uz klases vecāku sapulcēm, līdzi nesot katrs savu krūzīti tējai. Salikām galdus aplī un, tēju dzerot, runājām par bērniem, par vecāku pašu problēmām, stingri pirms tam vienojoties, ka neviena no mūsu sarunām neizies ārpus klases sienām. Tā auga savstarpēja uzticēšanās, un vecāki paši sāka dalīties savās pieredzēs, kā ar vienu vai citu problēmu tikuši galā. Bieži šīs sapulces ievilkās pāri pusnaktij. Bija vienkārši labi būt tā kopā. Un priecāties par katru, kurš pamazām kārpījās no savas bedres ārā.

Vēlāk šo pieredzi pielietoju, vadot Svētdienas skolas un Kristīgo skolu.

Uzticēšanās un piederības sajūta – tie ir pamatstūrakmeņi, lai cilvēkā vispār sakustētos kaut vai vismazākā vēlēšanās pašam savu dzīvi sākt no viena stūra sakārtot.

Un vispirms šo sakārtošanu iesākt ar savas mājvietas iztīrīšanu un sakārtošanu. Reiz kāda bērna māte, kurai vairākus gadus mājās netīrumu kaudzes bija kārtu kārtām uzaugušas, kā no Ērkšķrozītes miega pamodusies, man jautāja: kā es ar to tikšu galā?!

„Sāciet ar visnetīrāko vietu, kuru jūs gribat redzēt tīru un kārtīgu. Attīriet katru dienu, apmēram, vienu kvadrātmetru. Un tīrot, domājat par to, ka jūs tikpat spodru iztīrāt savu sirdsprātu no viena sava sliktākā paraduma. Domājiet tikai labas domas! Un katru vakaru pati priecājieties par to! Jūsu dēliņš var palīdzēt. Arī viņam vakarā būs prieks!“ – šo padomu esmu devusi daudziem, un tas ir bijis un turpina būt izejas punkts no iestingušas bezcerības gan jauniem, gan gados vecākiem cilvēkiem.

Vārdam grēks visatbilstošākais sinonīms ir netīrība. Tā ir gan fiziska, gan garīga netīrība. Grēks – tā ir noziedzība pret savu iekšējo tīro būtību. Jo katrs cilvēks, katrs bez izņēmuma, ir radīts ar dzidru, Dievišķu dzirksti savas būtības centrā.

Lasot aprakstus par mūku dzīvi dažādos laikos, varam sastapt piemērus, kad daži nav mazgājušies, nav rūpējušies par savu fizisko ķermeni.

Tikai Dievs vien zina, kādi ir bijuši viņu patiesie garīgie sasniegumi, jo atstāsti ne vienmēr ir patiesi, un rakstītais ne reizi vien ticis uzlabots... Bet viennozīmīgi – tie ir bijuši konkrētu cilvēku garīgie meklējumi. Mēs no tiem varam mācīties, bet savu dzīvi mums katram jāizdzīvo pašam, un katram no mums noteikti IR SAVAS garīgās pieredzes un domas par savu nemirstīgo dvēseli.

Nesen kāds krievu aktieris intervijā stāstīja par to, cik grūti viņam bijis, filmējoties iegulties zārkā. Viņš teica: „Es nevarēju. Vairākas reizes lēcu augšā! Tu apgulies tajās četrās šaurajās sienās, un vāks virsū. Nekas tev nav līdzi. Nekas. Neviens. Tikai tu pats, tāds, kāds tu esi. Ne nauda, ne mājas, ne bērni, nekas. Absolūti nekas. Šaurs zārks un zārka vāks. Pilnīga tumsa. Punkts.“

Bet kas ir tā Gaisma, par kuru tiek runāts Svētajos Rakstos? Tā ir tā vienīgā ļoti personīgā pieredze šajā dzīvē, ko ir vērts iegūt. Tā ir vienīgā, kas vedīs Mūžības Gaismā. Un tieši šo Ciešanu laiku ir vērts izdzīvot tā, lai izļodzījušies dvēseles spēki tiktu safiksēti, nostabilizēti un attīrīti no visa tā, kas šķir no spēcinošās, starojošās Kristus Gaismas.

Jāatzīst, ka vairākas vasaras vientulībā Ainažos esmu praktizējusi dažādus askētiskos vingrinājumus, tai skaitā arī visatturīgāko pārtikas uzņemšanu vienu reizi dienā, dažādus lūgšanas veidus un prāta vingrinājumus. Esmu izlasījusi neskaitāmas grāmatas un rakstus no seniem avotiem un no mūsdienu autoriem. Un secinājums ir pavisam vienkāršs – nekādi mākslīgi pārspīlējumi nav nepieciešami, lai sirdī iemājotu Dieva miers un drošība. Skaidra, neliekuļota, mīloša sirds ir priekšnoteikums. Garīgā disciplīna arī ir patiesā askēze.

Kā jau iepriekš esmu aprakstījusi, vispirms nepieciešams veikt rūpīgu savas līdzšinējās dzīves inventarizāciju – grēksūdzi Dievam. Un pēc tam laiku pa laikam pārskatīt savus jaunos kritienus un par tiem Dieva priekšā izlūgties piedošanu. Bet pēc tam tos nekad vairs neatcerēties.

Tā kā Vecā Derība ir simbolisks vai noslēpumains vēstījums par cilvēka dvēseli, tad 1. Mozus grāmatā varam izlasīt par to, ka Lata sieva, paskatījusies atpakaļ, kļuva par sāls stabu.

Par tādiem sālsstabiem dzīves laikā kļūst lielākā cilvēces daļa, jo skatieni tiek mesti nemitīgi atpakaļ, sākot ar savām paša ļaunajām atmiņām, ģimenes drāmām, draugu attiecībām, valstu attiecībām, kaimiņu nebūšanām... un tas nekas, ka pēc gada varbūt lielais ienaidnieks jau sen projām vai kļuvis par labāku cilvēku, naidīgo atmiņu rats turpina malt, un, skatoties atpakaļ, neatliek spēka ne tikai skatīties uz priekšu, kur nu vēl iet. Tā visa dzīve tiek pavadīta kā dubļos iestigušiem, kā sālsstabiem.

Ar laiku pievienojas bezmiegs, un domas: „Nu kā viņš tā varēja?! ...?“, kas naktīs liek valstīties no vieniem sāniem uz otriem.

Šodienas ziņu portālā izlasīju par cilvēku uzbrukumiem saviem līdzcilvēkiem, kuri vesti uz Corona karantīnas vietu. Tas nozīmē, ka šim vīrusam seko panikas un naida epidēmija. Neviens negrib iedomāties, ka es pats jebkurā brīdī varu atrasties to vidū, kurus šobrīd nomētāju ar akmeņiem.

Tāpēc izmantosim šo Dieva doto laiku, sevi stiprinādami fiziski un garīgi, lai mēs varētu kļūt par stipriem balstiem tiem, kuriem kādā dzīves brīdī tas būtu nepieciešams.

Vera Volgemute Rozīte
Eslingena, 29. februāris 2020.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com