Trimdas izskolotie (9)

Palielināt / Enlarge

Edīte Vārtiņa doktorantūras izlaidumā 2019. gadā. FOTO no Edītes Vārtiņas personīgā arhīva.

Edīte ir Daumanta un Birutas Heisteru stipendiāte. Heisterus es jau iepazinu laikā, kad vadīju viesnīcu Radi un draugi. Daumants daudz darīja viesnīcai, pie kam esmu pārliecināta, ka viņš to darīja par pilnīgu velti. Birutiņa bieži ciemojās viesnīcā un arī palīdzēja, kur un kā vien varēja. Daumants tāpat kā Biruta no Latvijas bija aizbraukuši kā ne īsti bērni, bet noteikti ļoti jauni jaunieši. Kad Daumants 2004. gada decembrī aizgāja mūžībā, Biruta nolēma viņa piemiņai Vītolu Fondā nodibināt piemiņas stipendiju.

2008. gada nogalē Vītolu Fonda neaizskaramais kapitāls tuvojās miljona latu robežai, Biruta nolēma noziedot iztrūkstošo summu un aizsāka otro miljonu. Viņa dzīvoja Anglijā, bet ļoti bieži viesojās Latvijā un bija iegādājusies pati savu dzīvokli netālu no viesnīcas Audēju ielā. Viņa mīlēja mūziku un bieži gāja uz operu un nereti aicināja ap 60 fonda stipendiātus sev pievienoties. Pa šiem gadiem jaunieši ir redzējuši operas Pērs Gints, Rigoleto, Bohēma, Turaidas Roze, Valentīna un citas.

Saka, ka mūzika ienes cilvēka dvēselē plašumu, garā – spēku, sirdī – maigumu un siltumu, prātā – gaismu un brīvību. Tieši tāda bija Biruta, kurai pašai dziedāšana un mūzika visu mūžu bija īpaši tuvas, tāpēc iespēju izbaudīt šīs mākslas valdzinājumu viņa dāsni dāvināja stipendiātiem. Daudzi no viņiem Operas namu apmeklēja pirmo reizi mūžā. Uz šiem apmeklējumiem viņa aicināja arī savus stipendiātus, ar kuriem viņu saistīja sevišķi cieša draudzība.

2018. gada 18. jūnijā arī Birutiņa pati aizgāja mūžībā, un šobrīd stipendiātus atbalsta viņas meita Lia, kura turpina vecāku stipendiju un skaistos operas sarīkojumus.

Stipendijas tiek piešķirtas Dobeles rajona Bukaišu un Elejas pagasta, kā arī Pļaviņu novada jauniešiem. Bukaišu pagasts bija Daumanta dzimtā puse, bet Pļaviņas bija Birutas. Ar Heisteru stipendiju jau izskoloti 13 jaunieši, kuru vidū ir jaunie ārsti, arhitekti, farmaceiti un dažādu citu profesiju pārstāvji.

Nu šodien pie manis ir atnākusi viena no šiem 13 stipendiātiem – Edīte Vārtiņa, es ļaušu viņai pašai pastāstīt, ko viņai nozīmēja šī stipendija; nu viņa sāk:

„Es nāku no četru bērnu ģimenes; esmu vecākā – man ir divi jaunāki brāļi un māsa. Bērnību pavadīju Tērvetē, kur dzīvojām kopā ar mammu un vecmāmiņu. Man ir Dieva dota laba galva, tādēļ nekad nav bijis jāpieliek lielas pūles, lai labi mācītos. Pamatskolā pat pabeidzu 2 klases vienā gadā – pirmo un otro. Liels ieguldījums tajā ir vecmāmiņai, ģimenē sauktai par Matcīti. Viņa man daudz iemācīja jau pirms skolas gaitu uzsākšanas – gan reizrēķinu, gan tautasdziesmas.

Es pabeidzu Annas Brigaderes pamatskolu, pēc tam Dobeles Valsts ģimnāziju un tad atnācu uz Rīgu studēt Rīgas Stradiņa universitātē. Sākot no otrā kursa es saņēmu Vītolu fonda – Daumanta un Birutas Heisteru stipendiju un iepazinos ar Heisteres kundzi. Studiju laikā es pa naktīm strādāju par sanitāri slimnīcā. Heisteres kundze to ļoti atbalstīja un uzskatīja, ka man tomēr jāturpina saņemt arī stipendija, jo viņas dzīvē bija bijusi līdzīga situācija – trimdas laikā nācās strādāt pa naktīm, lai dienā varētu mācīties.

Tā es studiju laikā dzīvoju – pa naktīm strādāju, pa dienu gāju uz universitāti. Taču jāsaka, ka nebija nemaz tik slikti; paspēju gan izklaidēties, gan sakrāt naudu, lai vasarā, studentu apmaiņas programmas ietvaros, aizbrauktu uz klīniku Zviedrijā. Slimnīcā redzētais palīdzēja mācībās, jo ikdienā redzēju to, kas rakstīts grāmatās. Arī kļūšana par sirds ķirurgu ir likumsakarīga. Par sanitāru strādāju sirds ķirurģijas nodaļā; tā bija mana pirmā saskare ar īsto medicīnu, kas mani aizrāva, un tā arī esmu tur palikusi. Un drīz jau būs pilni pieci gadi kopš esmu sertificēts sirds ķirurgs.

Man ļoti patīk mans darbs gan nodaļā ar pacientiem, gan operāciju zālē. Biežākās operācijas, ko veicu, ir koronāro artēriju šuntēšana un sirds vārstuļu korekcija. Darbs nav viegls, it sevišķi psiholoģiski. Liels gandarījums ir trešdienās, kad man ir ambulatorās pieņemšanas un nāk atrādīties operētie pacienti, kas jūtas daudz labāk kā pirms operācijas. Tādēļ vien ir vērts darīt šo darbu.

Paralēli darbam esmu tikko beigusi doktora studijas Rīgas Stradiņa universitātē un šobrīd rakstu doktora disertāciju. Neiet tik ātri, cik gribētos, bet es tikšu galā. Man ir izcila darba vadītāja – profesora Māra Pilmane. Viņa mani gan atbalsta un palīdz, gan sarāj un sapurina, kad vajadzīgs.

Darīt tik smagu darbu nebūtu iespējams, ja blakus nebūtu tik brīnišķīgs cilvēks – mans vīrs, kurš ir mans stiprais plecs. Ar Robertu iepazināmies, kad studēju piektajā kursā. Rezidentūras laikā 9 mēnešus stažējos Beļģijā, un visu šo laiku viņš mani gaidīja atpakaļ Latvijā. Vīrs ir programmētājs. Brīvajā laikā mums patīk pavadīt laiku aktīvi – apbraukāt Latviju ar velosipēdiem, iet pārgājienos, ziemā slēpot vai braukt ar sniega dēli.

Es tiešām esmu pateicīga Vītolu Fondam un it sevišķi Heisteres kundzei. Viņa pret mums, saviem stipendiātiem, izturējās kā pret saviem bērniem. Viņa mums deva daudz vairāk nekā tikai stipendiju, viņa deva arī mīlestību, izpratni un bieži vien arī labu padomu. Vienmēr atcerēšos kopīgos gājienus uz restorānu un operu, kas mums, lauku bērniem, bija ļoti īpaši. Atcerēšos viņas stāstus no dzīves trimdā.“

To arī es no Birutiņas dzirdēju ne tikai reizi vien, kā viņa par savējiem jūsmoja. Reiz man pat gadījās dzirdēt, ka viņa teica, ka pašas meita nevarot būt mīļāka. Man ir lielas aizdomas, ka arī toreiz tā bija Edīte.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“